Viņš pacēla roku un aši apvilka ap sevi pusloku.
... Azirafals un Kroulijs juta, ka pasaule izmainās.
Trokšņu vairs nebija. Plaisas pazudušas. Palikusi tikai sātaniskā spēka izvirduma vieta, virs kuras sāka izklīst dūmi. Viņiem līdzās lēni apstājās automašīna, dzinējam skaļi rēcot pieklusušajā vakarā.
Paveca, bet labi saglabājusies. Tomēr ne tāda kā Bentley, kurai nobrāzumi pazuda tāpēc vien, ka Kroulijs tā vēlējās. Uzreiz varēja pateikt, ka autiņa saimnieks divus gadu desmitus katru nedēļas nogali rīkojies atbilstoši rokasgrāmatas noteikumiem. Pirms katra brauciena apgājis mašīnai riņķī, pārbaudījis lukturus un saskaitījis riteņus. Nopietni, ūsaini vīri ar pīpi mutē bija rakstījuši nopietnas pamācības, un saimnieks tās izpildīja, jo arī nēsāja ūsas, smēķēja pīpi un ievēroja instrukcijas, jo kas gan notiktu pretējā gadījumā? Automašīna bija apdrošināta tieši par tās vērtību. Tās saimnieks brauca trīs jūdzes lēnāk, nekā atļāva ātruma ierobežojumi, vai arī četrdesmit jūdzes stundā (tā, kā bija lēnāk). Pat sestdienās viņš nēsāja kaklasaiti.
Arhimēds teicis, ka ar pietiekami garu sviru un kārtīgu vietu, kur atsperties, varot iekustināt pasauli.
Viņš varētu atsperties, piemēram, uz mistera Janga.
Automašīnas durvis atvērās, un no tās izkāpa misters Jangs.
- Kas te notiek? - viņš prasīja. - Ādam! Ādam!
Bet VIŅI jau bija pie vārtiem.
Misters Jangs uzmeta skatienu satriektajam bariņam. Labi, ka vismaz Kroulijs un Azirafals apķērās un laikus ievilka spārnus.
- Ko viņš atkal izdomājis? - misters Jangs nopūtās, negaidīdams atbildi. - Kas tam puikam prātā? Ādam! Tūlīt nāc atpakaļ!
Ādams reti kad klausīja tēvu.
seržants tomass a. deisenburgers atvēra acis. Apkārtne šķita neparasta vien tādēļ, ka bija tik pazīstama. Vidusskolas klases fotoattēls pie sienas, ASV karodziņš zobu glāzē blakus zobu birstei, pat rotaļu lācītis mundierī. Pa guļamistabas logu plūda agras pēcpusdienas saules stari.
Viņš saoda ābolu pīrāga smaržu. Tieši tās viņam bija pietrūcis visvairāk, pavadot sestdienas vakarus tālu no mājām.
Viņš nokāpa lejā pa kāpnēm.
Pie plīts stāvēja māte un ņēma laukā no cepeškrāsns ābolu pīrāgu, lai to atdzesētu.
- Sveiks, Tomij, - viņa teica, - domāju, ka esi Anglijā.
- Jā, mamm, pēc likuma es atrodos Anglijā, aizstāvu demokrātiju, mamm, ser, - seržants Tomass A. Deisenburgers atbildēja.
- Jauki, mīļais, - māte sacīja. - Tētis ar Česteru un Tedu ir Lielajā stadionā. Viņi priecāsies tevi redzēt.
Seržants Tomass A. Deisenburgers pamāja.
Noņēmis militāro ķiveri un novilcis militāro žaketi, viņš uzrotīja militārā krekla piedurknes. Brīdi viņš izskatījās domīgāks nekā jelkad agrāk dzīvē. Prāts pa daļai bija nodarbināts ar ābolu pīrāgu.
- Mamma, ja gadījumā kāds zvana un grib runāt ar seržantu Tomasu A. Deisenburgeru, mamm, ser, tad...
- Ko, Tomij?
Toms Deisenburgers pakāra šauteni pie sienas blakus tēva vecajai, apdilušajai bisei.
- Es teicu, ja kāds zvana, mamm, tad esmu Lielajā stadionā kopā ar tēti, Česteru un Tedu.
gaisa karabāzes vārtiem lēni tuvojās kravas automašīna. Nakts maiņas sargs paskatījās laukā pa logu, pārbaudīja šofera dokumentus un pamāja, lai brauc iekšā.
Mašīna līkumoja pa betona pagalmu.
Beigās tā apstājās uz tukšas lidjoslas. Turpat tuvumā sēdēja divi vīri, tukšodami vīna pudeli. Viens ar saulesbrillēm. Dīvaini, bet neviens viņiem nepievērsa uzmanību.
- Tu saki, ka Viņš visu šādi saplānoja? No paša sākuma? -Kroulijs jautāja.
Azirafals rūpīgi noslaucīja pudeles kakliņu un atdeva to atpakaļ velnam.
- Varētu būt, - viņš atbildēja. - Iespējams. Bet, cik zinu, to jau var jebkuru brīdi pajautāt Viņam pašam.
- Cik man zināms, - Kroulijs domīgi turpināja, - neesam tik tuvu pazīstami, lai runātu, un Viņš nav no tiem, kas atbildēs tieši. Patiesībā... patiesībā Viņš vispār neatbild. Tikai pasmaida, it kā zinātu to, par ko tev nav ne jausmas.
- Un tā jau arī ir, - eņģelis sacīja. - Vai tad citādi būtu kāda jēga?
Iestājās klusums, un abi dziļdomīgi skatījās tālumā, it kā atcerēdamies kaut ko tādu, par ko ne viens, ne otrs sen nav domājis.
Šoferis izkāpa no automašīnas ar kartona kārbu un knaiblēm rokās.
Uz lidjoslas mētājās apsūbējis metāla kronis un svari. Šoferis saņēma tos ar knaiblēm un ielika kārbā.
Pēc tam viņš devās pie vīriem, kas dzēra vīnu.
- Atvainojiet, kungi, - viņš iesāka, - bet te vajadzēja būt arī zobenam, vismaz man tā teica, un es tagad nesaprotu...
Azirafals apjuka. Samulsis viņš pameta skatienu visapkārt, tad piecēlās un atklāja, ka apmēram stundu sēdējis uz zobena. Viņš pieliecās un to pacēla.
- Atvainojiet, - eņģelis sacīja un ielika zobenu kārbā.
Šoferis (ar International Express cepuri) atbildēja, ka
viss kārtībā un laikam viņus esot sūtījis pats Dievs, un viņam vajagot parakstu, lai apliecinātu, ka te bijis, un šī gan esot dieniņa, ko atcerēties, vai ne?
Azirafals un Kroulijs piekrita, un eņģelis parakstīja šofera pasniegto dokumentu, apliecinādams, ka svari, kronis un zobens saņemti labā kārtībā un jānogādā (adrese nesalasāma), bet nauda jāpārskaita uz (konta numurs izplūdis).
Šoferis jau gāja uz mašīnu, bet tad apstājās un pagriezās.
- Ja es pastāstītu sievai, kas šodien ar mani notika, -viņš mazliet skumīgi teica, - viņa nemūžam neticētu. Un es viņai nevarētu pārmest, jo pats arī neticu.
Pēc tam viņš iekāpa mašīnā un aizbrauca.
Kroulijs nedroši piecēlās un pastiepa roku Azirafalam.
- Ejam, - viņš teica, - aizvedīšu tevi uz Londonu.
Abi iesēdās džipā. Neviens viņus neaizkavēja.
Džipā bija kasešu atskaņotājs - tādus parasti neatrast
pat visās amerikāņu militārajās automašīnās, taču Kroulijs bija pārliecināts, ka katrā viņa spēkratā jābūt atskaņotājam, tāpēc, tiklīdz viņš iekāpa, tas acumirklī uzradās.
Kasetē, kuru Kroulijs ielika atskaņotājā, bija Hendeļa Ūdens mūzika, un tā palika Hendeļa Ūdens mūzika visu ceļu līdz mājām.
Svētdiena
(Pirmā diena viņu atlikušajā dzīvē)
Ap pusvienpadsmitiem avīžu zēns nolika pie Jasmīnu namiņa ārdurvīm svētdienas laikrakstus. To varēja paveikt trijos piegājienos.
Uz paklāja nobūkšķēja avīzes, pamodinot Ņūtonu.
Viņš atstāja Anatēmu guļam. Nabadzīte bija nopietni satricināta. Kad viņš Anatēmu apguldīja, viņa nezināja ne rīta, ne vakara. Visu dzīvi viņa bija ticējusi Pravietojumiem, un nu to vairs nebija. Droši vien jūtas kā vilciens, kas sasniedzis galastaciju, bet nespēj apstāties.
Turpmāk Anatēmas dzīve būs pilna pārsteigumu tāpat kā visiem. Labi gan.
Iezvanījās telefons.
Ņūtons metās uz virtuvi un pēc otrā zvana pacēla klausuli.
- Hallo! - viņš teica.
Klausulē sāka buldurēt māksloti draudzīga balss ar izmisuma pieskaņu.
- Nē, - viņš atbildēja. - Nepavisam. Starp citu, te nedzīvo Devisija, bet Divaisa. Viņa vēl guļ.
- Paklau, - Ņūtons turpināja, - esmu pārliecināts, ka viņa nevēlas nedz izolāciju, nedz dubultstiklus. Starp citu, viņa nav mājas saimniece, bet īrniece.
- Nē, es netaisos modināt un prasīt, - viņš sacīja, - un vēl, pasakiet man, mis... jā, mis Morrova, kāpēc jums svētdienas nav brīvas kā visiem?
- Svētdiena gan, - Ņūtons atbildēja, - protams, šodien nav sestdiena. Kāpēc lai būtu sestdiena? Tā taču bija vakar.