Bertrāns Peletjē kalpoja vikontam Trankavelam jau vairāk nekā astoņpadsmit gadu. Aukstā 1191. gada sākumā Peletjē bija saņēmis rīkojumu atgriezties dzimtajā Karkasonā un kļūt par intendantu - pils pārvaldnieku - deviņus gadus vecajam Reimonam Rozē, Trankavelu valdījumu mantiniekam. Šo ziņu viņš bija gaidījis un ieradās Karkasonā labprāt, atvezdams līdzi savu sievu francūzieti, kas bija gaidībās, un divus gadus veco meitiņu. Drēgnā un nemīlīgā Šartra viņam nekad nebija patikusi. Ieradies pilī, viņš ieraudzīja zēnu, kas bija vecāks par saviem gadiem, sēroja par tēva un mātes nāvi un visiem spēkiem centās tikt galā ar atbildības nastu, kas uzvelta viņa jaunajiem pleciem.
Kopš tā laika Bertrāns bija palicis pie vikonta Trankavela - vispirms Reimona Rozē aizbildņa Sesakas Betrāna muižā, pēc tam Fuā grāfa protekcijā. Kad Reimons Rožē sasniedza pilngadību un atgriezās Chāteau Comtal, lai ieņemtu savu likumīgo vietu kā Karkasonas, Bezjē un Albī vikonts, Peletjē bija viņam blakus.
Kā pils pārvaldnieks Peletjē atbildēja par saimniecības vadīšanu. Viņš nodarbojās arī ar administrāciju, tieslietām un nodokļu piedzīšanu, ko vikonta vārdā veica konsuli, kuri kārtoja Karkasonas pārvaldes lietas. Vēl lielāka nozīme bija tam, ka Peletjē bija vikonta uzticības persona, padomdevējs un draugs. Ietekmes ziņā viņam nevarēja līdzināties neviens.
Chāteau Comtal bija pilna ar augstiem viesiem, un katru dienu ieradās aizvien jauni - Trankavelu zemju svarīgāko piļu seigneurs1 ar sievām, kā arī Dienvidu varonīgākie un slavenākie chevaliers2 . Vislabākie menestreli un trubadūri bija uzaicināti uz ikgadējo Vasaras turnīru, kas notika Sant-Nasarī svētku dienā jūlija beigās. Ta kā pār Dienvidiem jau gadu vai pat ilgāk krita kara draudu ēna, vikonts bija nolēmis darīt visu, lai viņa viesi labi izklaidētos un lai šis bruņinieku turnīrs būtu pats neaizmirstamākais viņa valdīšanas laikā.
Savukārt Peletjē bija apņēmies neko neatstāt nejaušības ziņā. Viņš paņēma vienu no daudzajām smagajām atslēgām, kas metāla gredzenā karājās pie jostas, aizslēdza labības noliktavas durvis un devās prom pa gaiteni.
- Tagad uz vīna glabātavu, - viņš sacīja savam sulainim Fransuā. - Pēdējā muca bija ieskābusi.
Peletjē platiem soļiem gāja pa gaiteni, ceļā apstādamies un ielūkodamies citās telpās. Tukšā veļas noliktava, smaržodama pēc lavandas un timiāna, itin kā gaidīja, lai kāds atnāk un ienes tajā dzīvību.
- Vai galdauti ir izmazgāti un gatavi klāšanai?
-Oc, Messire.1
Kāpņu pakājē, pagrabā iepretim vīna glabātavai, vīri viļāja sadalītus liemeņus sālījuma kastē. Daži gaļas gabali bija pakarināti uz metāla āķiem pie griestiem. Citi palika toveros, gaidīdami savu kārtu. Telpas stūrī viens no vīriem vēra uz auklām sēnes, ķiplokus un sīpolus un izkāra tos žāvēties.
Visi mitējās strādāt un apklusa, kad ienāca Peletjē. Daži jaunākie kalpi neveikli uzslējās kājās. Peletjē, nebilzdams ne vārda, pārlaida telpai vērīgu skatienu, pirms atzinīgi pamāja ar galvu un devās tālāk.
Slēgdams vaļā vīna glabātavas durvis, viņš izdzirda, ka augšstāvā skan klaigas un dip skrejoši soļi.
- Noskaidro, kas tur lēcies, - viņš aizkaitināts teica sulainim. - Tas man traucē strādāt.
- Messire.
1 Kungi; valdnieki. (Franču vai.)
1 Bruņinieki. (Franču vai.)
3 Jā, mans kungs. (Oksitāņu vai.)
Fransuā pagriezās un skrēja augšup pa kāpnēm, lai paskatītos, kas tā par kņadu.
Peletjē atgrūda vaļā smagās durvis, iegāja vēsajos, tumšajos pagrabos un ieelpoja pazīstamo miklas koksnes smārdu, izlaistīta vīna un alus skāņo dvesmu. Lēnām soļodams pa ejām, viņš beidzot atrada meklētās mucas. Uz galda stāvēja paplāte ar māla kausu; paņēmis to, viņš vilka ārā spundi, rīkodamies uzmanīgi un lēni, lai nesaduļķotu vīnu.
Pēkšņi gaitenī atskanēja troksnis, no kura viņam notērpoja skausts. Peletjē nolika kausu. Kāds sauca viņa vārdu. Alaīsa. Kaut kas bija noticis.
Šķērsojis telpu, viņš atrāva vaļā durvis.
Alaīsa joņoja lejup pa kāpnēm, it kā viņai pa pēdām dzītos suņu bars, un viņai nopakaļ steidzās Fransuā.
Ieraudzījusi starp vīna un alus mucām tēvu, viņa atvieglojumā iekliedzās. Metās viņa rokās un paslēpa asarās mirkstošo seju viņam pie krūtīm. Jūtot pazīstamo, mierinošo drānu smaržu, raudiens uzmācās no jauna.
- Sant-Fuā vārdā, kas noticis? Kas tev atgadījies? Vai kāds nodarījis pāri? Stāsti.
Alaīsa dzirdēja izbailes tēva balsī. Viņa pacēla galvu un mēģināja runāt, taču vārdi strēga kaklā un nenāca pār lūpām. - Tev, es…
Teva acīs vīdēja neizteikti jautājumi; viņš pārlaida skatienu meitas izspūrušajiem matiem un dubļainajām drānām. Pār viņas galvu paraudzījās uz Fransuā, gaidīdams paskaidrojumus.
- Es atradu kundzi Alaīsu šādā izskatā, Messire.
-Un viņa nav neko teikusi par iemesliem… par to, kāpēc ir tik satraukta?
- Nē, Messire. Tikai pieprasīja, lai viņu nekavējoties aizved pie jums.
- Labi. Atstāj mūs divatā. Pasaukšu, ja būsi vajadzīgs.
Alaīsa dzirdēja aizveramies durvis. Tad sajuta tēva smago roku, kas apskāva viņas plecus. Viņš aizveda Alaīsu pie sola, kas stiepās gar vienu pagraba sienu, un apsēdināja viņu uz tā.
-Nomierinies, Filha',- viņš ierunājās maigākā tonī, atglauzdams matu šķipsnu viņai no sejas. - Tas nemaz neizskatās pēc tevis. Pastāsti man, kas noticis.
Alaīsa vēlreiz mēģināja savaldīties, dusmodamās uz sevi par to, ka sagādā tēvam tādas bailes un rūpes. Ar tēva doto nēzdogu noslaucīja slapjos vaigus un apsarkušās acis.
- Iedzer, - viņš aicināja, ielikdams meitai rokās vīna kausu, un apsēdās blakus. Vecais sols zem viņa svara ielīka un nočīkstēja. - Fransuā ir prom. Mēs šeit esam vieni. Nomierinies un izstāsti man, kas tevi tā satraucis. Vai pie vainas ir Gijems? Vai viņš izdarījis ko tādu, kas tevi apbēdina? Ja tā, tad zvēru, ka es…
Viņa pacēla acis pret tēvu un nolaida tās atkal, nokaunējusies, pazemota, ka sēd viņam blakus šādā izskatā.
- Kas tad? - viņš neatlaidās. - Kā es varu tev palīdzēt, ja tu man nesaki, kas noticis?
Alaīsa krampjaini norija siekalas, juzdamās vainīga un satricināta līdz sirds dziļumiem. Viņa nezināja, kā iesākt.
Peletjē saņēma viņas rokas savējās. - Tu trīci, Alaīsa. - Viņa dzirdēja gādību un mīļumu tēva balsī un saprata, cik ļoti viņš cenšas apvaldīt bailes. - Un paskat, kādas tev drēbes, - viņš piebilda, satvēris pirkstos viņas kleitas eģi. - Slapjas. Dubļainas.
Alaīsa redzēja, cik tēvs noguris, cik nobažījies. Meitas dvēseles stāvoklis bija viņu pilnīgi apstulbinājis, kaut arī viņš pūlējās to neizrādīt. Pieri izvagoja dziļas grumbas. Kā gan viņa agrāk nebija pamanījusi, ka tēva deniņus jau sudrabo sirmums?
- Vēl nekad neesmu redzējis, ka tev trūktu vārdu, - tēvs teica, mudinādams viņu pārtraukt klusēšanu. - Tev ir jāizstāsta, kas noticis.
Viņa sejā bija tik sirsnīga mīlestība un uzticēšanās, ka Alaīsai iesmeldzās sirds. - Man bail, ka jūs dusmosieties, Paire. Un jums tiešām ir tādas tiesības.
Teva seja saspringa, taču smaids nenozuda. - Apsolu, ka nebāršos uz tevi, Alaīsa. Un tagad runā.
- Pat ja es jums pateikšu, ka biju pie upes?
Viņš sastomījās, taču balss nenodrebēja. - Pat tad ne.
Jo ātrāk pateikšu, jo ātrāk viss nokārtosies.