Alaīsa saņēma rokas klēpī. - Šorīt pirms ausmas es aizgāju uz upi, uz turieni, kur bieži vācu augus.
- Viena?
- Viena, jā, - viņa atbildēja, ieskatīdamās tēvam acīs. - Es zinu, ka esmu devusi jums vārdu, Paire, un lūdzu piedošanu par savu nepa- klausību.
- Tu gāji kājām?
Viņa palocīja galvu un gaidīja, līdz tēvs pamāja ar roku, aicinādams turpināt.
- Es tur pavadīju kādu laiku. Nevienu neredzēju. Kravādama mantas, lai ietu prom, kaut ko pamanīju ūdenī un sākumā nodomāju, ka tur iemests kāds drānas gabals, tiesa, ļoti smalks. Bet patiesībā… - Alaīsa atkal apklusa, juzdama, ka nobāl. - Patiesībā tas bija līķis. Vīrietis, diezgan vecs. Ar tumšiem, sprogainiem matiem. Sākumā nodomāju, ka viņš noslīcis. Jo necik daudz neredzēju. Un tad ieraudzīju, ka viņam pārgriezta rīkle.
Teva pleci saspringa. - Tu nepieskāries līķim?
Alaīsa papurināja galvu. - Nē, bet… - Viņa nokaunējusies nodūra acis. - Es tik ļoti pārbijos, ka zaudēju galvu un aizskrēju, atstādama visu turpat. Tobrīd domāju tikai par to, ka jātiek prom un jāizstāsta jums, ko esmu redzējusi.
Viņš atkal rauca pieri. - Un tu nevienu nesastapi?
- Nevienu dzīvu dvēseli. Visapkārt tukšs un kluss. Taču, ieraudzījusi viņu, es sāku baidīties, ka tuvumā vēl varētu būt tie, kas viņu nogalinājuši. - Alaīsai iedrebējās balss. - Man likās, es jūtu viņu skatienus un viņi mani vēro. Vismaz tā man šķita.
- Tatad tev nekas nav noticis, - tēvs lēni ierunājās, apdomīgi izraudzīdamies vārdus. - Neviens nekādā veidā nav tevi aizskāris? Nodarījis tev pāri?
Bija skaidrs, ka Alaīsa sapratusi šā jautājuma nozīmi, jo vaigi viņai spēji pietvīka.
- Man nav noticis nekas ļauns, cietis ir tikai mans pašlepnums, un… es esmu zaudējusi jūsu labvēlību.
Viņa redzēja atvieglojumu tēva sejā. Viņš pasmaidīja, un pirmo reizi kopš sarunas sākuma smaids aizsniedza arī viņa acis.
- Nu, tā, - viņš sacīja un izdvesa lēnu, garu izelpu, līdzīgu nopūtai. - Pagaidām neņemot vērā tavu pārgalvību, Alaīsa, un to, ka neesi man klausījusi… neraugoties uz visu, tu esi rīkojusies pareizi, to man izstāstīdama. - Viņš satvēra meitas rokas savās milzīgajās saujās, kurās pazuda viņas sīkie, tievie pirkstiņi. Ieva plaukstas bija kā miecēta āda.
Alaīsa pasmaidīja, pateicīga, ka sods atlikts. - Piedodiet, Paire. Bs tiešām gribēju turēt solījumu, bet…
Viņš atmeta ar roku. - To mēs vairs nepieminēsim. Bet, runājot par to nelaimīgo, tur nekas vairs nav līdzams. Laupītāji sen jau būs prom. Diez vai viņi gaidīs turpat, līdz kāds viņus ierauga.
Alaīsa sarauca uzacis. Ieva teiktais bija pamodinājis kaut ko tādu, kas līdz šim bija slēpies viņas apziņas dziļumos. Viņa aizvēra acis. Iztēlojās sevi stāvam saltajā ūdenī un stingi raugāmies uz līķi.
- Tur ir kaut kas savāds, tēv, - viņa gausi ierunājās. - Manuprāt, tie nav bijuši laupītāji. Nav paņēmuši viņa apmetni, skaistu un vērtīgu. Un arī rotaslietas nebija pievāktas. Zelta ķēdes ap rokām, gredzeni. Laupītāji būtu atstājuši līķi kailu.
- Tu taču teici, ka neesi pieskārusies līķim, - tēvs asi iebilda.
- Es jau arī nepieskāros. Tikai redzēju viņa rokas zem ūdens. Dārglietas. Tik daudz gredzenu, tēv. No ķēdītēm savīta zelta rokassprādze. Otra ķēde ap kaklu. Kāpēc lai laupītāji pamestu tādas lietas?
Alaīsa apklusa, atcerējusies mirušā uzblīdušās, rēgainās rokas, kuras sniedzās pēc viņas, atcerējās brūci un kaulu drumslas īkšķa vietā. Apreiba galva. Atbalstījusies pret miklo, auksto sienu, Alaīsa centās just tikai cieto solu un skāņo vīna smārdu, līdz reibonis pārgāja.
- Asiņu nebija, - viņa piebilda. - Tikai vaļēja brūce, sarkana kā jēla gaļa. - Rīklē strēga kamols. - Viņam nebija īkšķa, tas…
- Nebija? - tēvs asi noprasīja. - Ko tas nozīmē - nebija?
Alaīsa pacēla acis, pārsteigta par kraso toņa maiņu. - īkšķis bija nocirsts. Atšķelts no kaula.
- Kurai rokai, Alaīsa? - viņš jautāja, tagad vairs neslēpdams uztraukumu. - Domā! Tas ir svarīgi.
- Es neesmu…
Viņš neklausījās. - Kurai rokai?
- Kreisajai, jā, kreisajai, es droši zinu. Tajā pusē, kas bija tuvāk man. Galva bija pret straumi.
Peletjē straujiem soļiem šķērsoja telpu, saukdams Fransuā, un atrāva vaļā durvis. Arī Alaīsa pietrūkās kājās, tēva izturēšanās nobiedēta, neaptverdama, kas notiek.
- Ko tas nozīmē? Pasakiet man, es jūs lūdzu! Kāpēc ir tik svarīgi, vai tā bija kreisā vai labā roka?
- Fransuā, tūlīt pat seglo zirgus! Manu dūkani, kundzes Alaīsas sirmo ķēvi un arī zirgu sev pašam.
Fransuā seja palika tikpat bezkaislīga kā vienmēr. - Labi, Messire. Vai dosimies tālu?
- Tikai līdz upei. - Viņš ar mājienu lika sulainim iet. - Ātri! Un paņem manu zobenu un tīru apmetni kundzei Alaīsai. Gaidīsim tevi pie akas.
Līdzko Fransuā bija prom, Alaīsa metās pie tēva. Viņš vairījās no meitas skatiena. Atgriezās pie mucām un ar trīcošu roku ielēja sev kausā vīnu. Biezais, sarkanais šķidrums pāršļakstījās pār māla kausa malu un izplūda pa galdu, iekrāsodams tā virsmu.
- Paire, - viņa lūdzās, - paskaidrojiet man, ko tas nozīmē. Kāpēc mums jājāj uz upi? Ta taču nevar būt jūsu darīšana. Sūtiet Fransuā. Es varu pateikt viņam, kur tas ir.
- Tu nesaproti.
-Tad pasakiet man, lai es saprotu. Man jūs varat uzticēties.
- Līķis jāredz man pašam. Jānoskaidro, vai…
- Kas jānoskaidro? - Alaīsa žigli noprasīja.
- Nē, nē, - viņš attrauca, purinādams sirmojošo galvu. - Tas nav domāts tev… - Ieva balss izdzisa.
- Bet…
Peletjē pacēla roku, atkal pilnīgi savaldīgs. - Viss, Alaīsa. Tu darīsi, ko likšu. Gribētos to tev aiztaupīt, taču to es nevaru. Man nav izvēles. - Viņš sniedza meitai kausu. - Izdzer šo. Tas tevi stiprinās, dos tev drosmi.
- Es nebaidos, - viņa iebilda, aizvainota, ka tēvs noturējis viņas atturību par gļēvulību. - Man nav bail skatīties uz mirušajiem. Pirmīt tikai biju pārāk satraukusies. - Viņa sastomījās. - Bet es jūs lūdzu, Messire, pasakiet man, kāpēc…
- Pietiek, vairāk ne vārda! - Peletjē pēkšņi uzkliedza.
Alaīsa atsprāga atpakaļ, it kā tēvs būtu viņai iesitis.
- Piedod, - viņš tūdaļ atvainojās. - Es nevaldu pār sevi. - Viņš pieskārās Alaīsas vaigam. - Neviens nevarētu vēlēties uzticamāku, krietnāku meitu.
- Tad kāpēc jūs man neuzticaties?
Viņš vilcinājās, un mirkli Alaīsa nosprieda, ka būs viņu pierunājusi. Taču tēva sejā atkal parādījās noslēgtā izteiksme.
- Tu tikai parādi man ceļu, - viņš sacīja. - Pārējais lai paliek manā ziņā.
Sant-Nasarī zvani iezvanīja lūgšanu stundu, kad viņi izjāja pa Chāteau Comtal Rietumu vārtiem.
Peletjē jāja pa priekšu, viņam sekoja Alaīsa un Fransuā. Alaīsa jutās vainīga, ka viņas rīcības dēļ tēvs tik savādi mainījies, un reizē dusmojās, ka neko nesaprot.
Viņi jāja pa šauro, sauso zemesceļu, kas līkumoja lejup pa kraujo nogāzi zem Citadeles mūriem, ik pa brīdim mezdams cilpas pats ap sevi. Sasnieguši līdzenumu, zirgi laidās rikšos.
Viņi jāja gar upi uz augšu. Saule nežēlīgi svilināja muguru, kad ceļš ieveda purvājā. Virs urgām un stāvoša ūdens lāmām sijājās odu un melno purva akleņu spieti. Zirgi cirta pie zemes pakavus un vicināja asti, veltīgi gaiņādami knišļu miriādes, kas trieca dzeloņus tiem caur plāno vasaras spalvu.
Alaīsa pamanīja sievu bariņu mazgājam veļu Odas upes pretējā krasta ēnainajā seklumā. Stāvēdamas pa pusei krastā, pa pusei ūdenī, viņas velēja drānas gabalus uz lēzeniem, pelēkiem akmeņiem.