Vienmuļi norībēja ratu riteņi pār vienīgo koka tiltu, kas savienoja purvāju ar ciemiem un priekšpilsētām Karkasonas ziemeļos. Citi - zemnieki, lauksaimnieki un tirgoņi - vienmērīgā straumē šķērsoja upi pa braslu. Daži nesa uz pleciem bērnus, daži dzina kazu vai mūļu barus, un visi devās uz pilsētas tirgu galvenajā laukumā.
Viņi jāja klusēdami. Kad ceļš no klajuma ieveda purva vītolu paēnā, Alaīsa aizklīda domās. Nomierināja ierastā seglu šūpošanās, putnu dziesmas, cikāžu nebeidzamie čirksti meldros, un brīdi viņa gandrīz aizmirsa ceļamērķi.
Bažas atgriezās, kad viņi sasniedza mežmalu un rindiņā sāka līkumot starp koku stumbriem. Tēvs īsi atskatījās un uzsmaidīja viņai. Alaīsa jutās par to pateicīga. Tagad viņa bija trauksmes pilna, modra, ieklausījās katrā troksnītī. Likās, purva vītoli slienas viņai virs galvas, ļaunuma pilni, un to tumšajās ēnās viņa iztēlojās acis, kas vēro viņus aizjājam garām un gaida. Katra iečabēšanās krūmos, katrs putna spārnu plīkšķis lika sirdij joņot.
Alaīsa pati nesaprata, ko ir gaidījusi, taču, kad viņi sasniedza lau- cīti, tur valdīja miers un klusums. Viņas panier stāvēja koku paēnā, turpat, kur atstāts, no linu lupatiņām rēgojās nogriezto augu galotnītes. Izkāpusi no segliem, viņa sniedza pavadu Fransuā un devās uz ūdens pusi. Darbarīki neskarti gulēja turpat, kur pirmīt pamesti.
Alaīsa salēcās, kad elkonim pieskārās tēva plauksta.
- Rādi, - viņš teica.
Nebilduši ne vārda, viņa veda tēvu pa krastu, līdz nonāca vajadzīgajā vietā. Sākumā viņa neredzēja neko un mirkli jautāja sev, vai viss nav bijis tikai slikts sapnis. Tomēr - tur, ūdenī starp niedrēm, mazliet tālāk augšup pa upi nekā iepriekš, peldēja līķis.
Viņa parādīja. - Tur. Pie tās tauksaknes.
Viņai par lielu brīnumu, tēvs nevis paaicināja Fransuā, bet gan nosvieda apmetni un iebrida upē.
- Paliec, kur esi, - viņš pār plecu uzsauca.
Alaīsa apsēdās krastā, pievilka ceļgalus pie zoda un noskatījās, kā tēvs iebrien seklumā, nelikdamies zinis par to, ka zābaku stulmos smeļas ūdens. Nonācis pie līķa, viņš apstājās un izvilka zobenu. Mirkli vilcinājies, it kā gatavotos visļaunākajam, Peletjē ar asmens smaili piesardzīgi izcēla no ūdens vīrieša kreiso roku. Sakropļotā roka, uzblīdusi un zila, mirkli zvārojās, tad kā dzīva noslīdēja lejup pa sudrabaino asmens plakni līdz spalam un ar neskanīgu šļakstu iekrita atpakaļ upē.
Peletjē noglabāja zobenu makstī, pieliecās un apvēla līķi otrādi. Tas strauji sašūpojās ūdenī, galva smagi klanījās, kā grasīdamās atdalīties no kakla.
Alaīsa steigšus novērsās. Viņa negribēja redzēt nāves zīmogu svešinieka sejā.
Atceļā uz Karkasonu tēva noskaņojums bija pavisam citāds. Viņš acīm redzami jutās atvieglots, it kā no pleciem būtu novēlusies smaga nasta. Pārmija bezrūpīgas piezīmes ar Fransuā un silti pasmaidīja ikreiz, kad Alaīsa notvēra viņa skatienu.
Par spīti nogurumam un aizkaitinājumam par to, ka notikumu nozīme nav izprotama, arī Alaīsa jutās labi. Kā vecos laikos izjādēs kopā ar tēvu, kad atliku likām pietika laika izbaudīt vienam otra sabiedrību.
Jājot atpakaļ uz Chāteau, meiteni beidzot pieveica ziņkāre. Alaīsa sadūšojās uzdot tēvam jautājumu, kas bija viņai uz mēles kopš došanās ceļā uz upi.
- Paire, vai jūs uzzinājāt to, ko vēlējāties? -Jā.
Alaīsa nogaidīja, līdz nepalika šaubu, ka paskaidrojumu vajadzēs izvilināt vārdu pa vārdam.
- Un tas nebija viņš, vai nav tiesa?
Tēvs uzmeta meitai asu skatienu.
Viņa neatlaidās. - Pēc mana apraksta jūs nospriedāt, ka šis cilvēks var būt jums pazīstams? Tāpēc gribējāt redzēt līķi pats. - Tēvam iegai- lējās acis, un Alaīsa saprata, ka viņai ir taisnība.
- Es nospriedu, ka varbūt pazīstu viņu, - tēvs pēdīgi ierunājās. - No Sartras laikiem. Tas cilvēks bija man ļoti dārgs.
- Bet viņš bija jūds.
Peletjē pacēla uzacis. - Jā, tik tiešām.
- Jūds, - viņa atkārtoja. - Un tomēr draugs?
Klusums. Alaīsa nelikās mierā. - Bet šis nebija tas draugs?
Šoreiz Peletjē pasmaidīja. - Nē, nebija.
- Kas tad?
- Es nezinu.
Alaīsa brīdi klusēja, pilnīgi pārliecināta, ka tēvs nekad nav pieminējis tādu draugu. Viņš bija labs cilvēks, iecietīgs, un tomēr - ja viņš būtu stāstījis par tādu Šartras draugu jūdu, viņai tas būtu palicis atmiņā. Labi zinādama, ka nav jēgas turpināt šo sarunu pret tēva gribu, viņa izmēģināja citu pieeju.
- Tatad tā nav laupīšana? Tur man bija taisnība.
Likās, šoreiz tēvs atbild ar prieku. - Nē. Viņu ir gribējuši nogalināt. Brūce pārāk dziļa, pārāk labi aprēķināta. Turklāt pie līķa atstātas gandrīz visas vērtslietas.
- Gandrīz visas? - Taču Peletjē klusēja. - Varbūt kāds viņus iztraucēja? - Alaīsa ieminējās, uzdrošinādamās spert vēl soli tālāk.
- Nedomāju vis.
- Vai varbūt viņi ir meklējuši kaut ko noteiktu?
- Pietiks, Alaīsa. Nav nedz īstais laiks, nedz vieta.
Viņa pavēra muti, nevēlēdamās mitēties, tomēr apdomājās. Saruna gluži nepārprotami bija galā. Neko vairāk viņa neuzzinās. Labāk nogaidīt, līdz tēvs būs noskaņots uz tērzēšanu. Atlikušo ceļa gabalu viņi mēroja klusēdami.
Kad skatienam parādījās Rietumu vārti, Fransuā paskubināja zirgu un aizjāja pa priekšu.
- Būtu ieteicams šo izjādi nepieminēt nevienam, - tēvs steigšus sacīja.
- Pat Gijemam ne?
- Nedomāju, ka tavs vīrs justos iepriecināts, uzzinot, ka tu bez pavadoņa esi gājusi uz upi, - viņš dzedri noteica. - Baumas izplatās ātri. Atpūties un pacenties aizmirst šo nepatīkamo starpgadījumu.
Alaīsa nevainīgi ieskatījās tēvam acīs. - Protams. Kā vēlaties. Dodu jums godavārdu, Paire. Par notikušo es runāšu vienīgi ar jums.
Peletjē mirkli vilcinājās, kā nojauzdams viltību, tad pasmaidīja. - Tu esi paklausīga meita, Alaīsa. Es zinu, ka varu tev uzticēties.
Pati pret savu gribu Alaīsa nosarka.
4. NODAĻA
Savā novērošanas postenī uz tavernas jumta zēns ar dzintarkrāsas acīm un tumši blondiem matiem pagriezās, lai redzētu, no kurienes skan troksnis.
No Porte Narbonnaise .pa Citadeles drūzmainajām ielām auļoja ziņnesis, nepievērsdams uzmanību nevienam, kas gadījās ceļā. Vīri kliedza, lai viņš kāpj ārā no segliem. Sievietes rāva malā bērnus, lai tie nepakļūst zem dimdošajiem pakaviem. Pāris nepieķēdētu suņu lēkāja ap zirgu, riedami, ņurdēdami un ar zobiem kampdami tam pakaļkājās. Jātnieks nelikās to redzam.
Zirgs bija nodzīts putās. Pat no šāda attāluma Saijē redzēja baltu burzgu strēles tam uz skausta un ap muti. Jātnieks strauji nogriezās uz tiltu, kas veda uz Chāteau Comtal.
Saijē, bīstami grīļodamies uz nelīdzenās dakstiņu kores, piecēlās, lai labāk saredzētu, un paguva notvert mirkli, kad starp vārtu torņiem varena dūkanbēra mugurā parādījās intendants Peletjē, kam nopakaļ jāja Alaīsa. Saijē nodomāja, ka viņa izskatās satraukta, un sāka prātot, kas gan varētu būt noticis un kur jātnieki bijuši. Viņi nebija ģērbušies medību drānās.
Alaīsa bija jauka. Atnākusi apciemot Saijē vecomāti Esklarmondu, allaž aprunājās arī ar viņu - atšķirībā no daudzām citām pils dāmām, kuras izturējās tā, it kā zēna tur nemaz nebūtu. Viņām rūpēja vienīgi zāles un ziedes, ko gatavoja Menina1 , - lai mazinātu drudzi, dziedētu satūkumu, atvieglotu dzemdības vai palīdzētu sirdslietās.