- Per lo Miegjom, - viņš noteica. Par Dienvidiem.
Asinis no brūces šļācās uz smalkajiem paklājiem. Gijems atlaida tvērienu, un Evrē saļima knūpus.
- Ja tavs kalps pārnāks drīz, tu varbūt paliksi dzīvs. Ja ne, tad labāk lūdz savu Dievu, lai piedod tev grēkus.
Pārvilcis kapuci pār galvu, Gijems izsteidzās ārā. Vajadzēja atrast Saijē de Serviānu, pirms viņu atradis Evrē sūtnis.
Jātnieku pavadītā kariete lēkāja pa grambām, mērodama ceļu aukstajā naktī.
Oriāna jau nožēloja, ka izraudzījusies kulbu. Jāšus būtu bijis ātrāk. Koka riteņi rībēja uz sasalušā ceļa akmeņiem.
Pirmajās stundās viņi virzījās uz dienvidiem, vairīdamies no lielajiem ceļiem, kur karavīri vēl tvarstīja bēgļus. Kad ziemas krēslu nomainīja nakts melnums, viņi nogriezās uz dienvidaustrumiem.
Bertrāna gulēja miegā, apsegusi galvu ar apmetni, lai virsū nepūstu ledainais vējš, kas vilka pa kulbas spraugām. Oriānu bija nokaitinājusi viņas nemitīgā pļāpāšana un jautājumi par dzīvi Karkasonā senāk, pirms kara.
Oriāna cienāja meiteni ar cepumiem, saldumiem un aromātisku vīnu, kuram bija piejaukts tāds miega zāļu daudzums, kas uz vairākām dienām pieveiktu pat zaldātu. Pēdīgi mazā mitējās runāt un aizmiga dziļā miegā.
- Mostieties!
Saijē dzirdēja kādu runājam. Vīrieti. Tepat blakus.
Viņš lūkoja pakustēties. Cauri visam augumam izšāvās sāpes. Acīs noņirbēja zilas dzirksteles.
- Mostieties! - Balss skanēja uzstājīgāk.
Saijē sarāvās, kad pie nobrāztās sejas piespiedās kaut kas auksts, remdēdams sāpes. Lēnām atgriezās atmiņas par sitienu krusu, kas birusi pār viņa galvu, muguru, visu miesu.
Vai viņš bija miris?
Tad viņš atcerējās. Tālāk nogāzē kāds bija uzkliedzis, lai zaldāti mitējas. Uzbrucēji piepeši atkāpās. Kāds, laikam komandieris, izkliedza pavēles franciski. Saijē kāds vilka lejā no kalna.
Tad jau viņš varbūt vēl bija dzīvs.
Saijē vēlreiz mēģināja pakustēties. Pie muguras sajuta kaut ko cietu. Pleci bija savilkti atpakaļ. Viņš centās atvērt acis, bet viena bija aizpampuši. Turpretī pārējās maņas bija jutīgākas nekā parasti. Viņš uztvēra zirgu kustības, pakavu mīņāšanos pa zemi. Dzirdēja vēja balsi, vakarlēpju un vientuļas pūces ūjināšanu. Šīs skaņas viņš pazina un saprata.
- Vai spējat pakustināt kājas? - vīrietis jautāja.
Saijē pārsteigts juta, ka to spēj, lai gan katra kustība radīja nežēlīgas sāpes. Viens no zaldātiem bija uzlēcis viņam uz potītes, kad viņš gulēja garšļaukus zemē.
- Vai varēsiet nosēdēt seglos?
Vīrietis aizgāja Saijē aiz muguras, pārgrieza virvi, ar kuru rokas bija piesietas pie staba. Saijē apjauta, ka šis vīrs liekas redzēts. Kaut kas pazīstams bija viņa balsī, galvas pagriezienā.
-Kam esmu parādā par šo laipnību? - Saijē jautāja, berzēdams plaukstu locītavas. Un pēkšņi saprata. Iztēlē viņš ieraudzīja sevi kā vienpadsmitgadīgu puiku, kas rāpjas pār Chāteau Comtal nocietinājumu mūriem, meklēdams Alaīsu. Klausās pie loga, lai dzirdētu smieklus, ko atnes vējš. Dzird vīrieša balsi runājam un ķircināmies.
- Gijems di Mā, - viņš lēni noteica.
Gijems sastinga pussolī un pārsteigts paskatījās uz Saijē. - Vai mēs esam tikušies, draugs?
- Jūs neatcerēsieties, - Saijē atbildēja, gandrīz nespēdams skatīties Gijemam sejā. - Sakiet, amic, - viņš uzsvēra šo vārdu, - kas jums no manis vajadzīgs?
- Es atnācu, lai… - Gijemu apmulsināja viņa naidīgums. - Vai jūs esat Saijē de Serviāns?
- Un tad?
- Alaīsas dēļ, kuru mēs abi… - Gijems apklusa un savaldījās. - Šeit ir viņas māsa Oriāna ar vienu no saviem dēliem. Viņi ir kopā ar krust- nešu armiju. Oriāna ir ieradusies meklēt Grāmatu.
Saijē nekustējās. - Kādu grāmatu? - viņš izaicinoši noprasīja.
Gijems neņēma to vērā. - Oriāna zina, ka jums ir meita. Ir viņu sagūstījusi. Nezinu, kurp viņas dodas, bet nometni viņas atstāja, līdzko sāka tumst. Atnācu, lai to jums pateiktu un piedāvātu savu palīdzību. Taču, ja tā jums nav vajadzīga…
Saijē juta, ka nobāl. - Pagaidiet! - viņš iesaucās.
- Ja gribat atgūt savu meitu dzīvu, - Gijems mierīgi turpināja, - tad ierosinu pagaidām aizmirst aizvainojumu, ko jūtat pret mani, lai kāds arī būtu tā iemesls.
Gijems pastiepa roku, lai palīdzētu Saijē piecelties.
- Vai jūs zināt, uz kurieni Oriāna varētu viņu vest?
Saijē ieplestām acīm skatījās uz cilvēku, ko bija nīdis visu mūžu, un tad - Alaīsas un viņas meitas labad - satvēra pasniegto roku.
- Viņai ir vārds, - Saijē sacīja. - Viņu sauc par Bertrānu.
77. NODAĻA
Sularakas virsotne
Piektdiena, 2005. gada 8. jūlijs
Odriks un Alise klusēdami kāpa augšup kalnā.
Bija pateikts pārāk daudz, lai vēl būtu vajadzīgi vārdi. Odriks smagi elpoja, tomēr cieši skatījās uz zemi pie savām kājām un ne reizi nesa- grīļojās.
- Nu vairs nevar būt tālu, - Alise teica gan sev, gan viņam. -Jā.
Pēc piecām minūtēm Alise aptvēra, ka viņi pienākuši pie izrakumu vietas no pretējās puses, nevis no autostāvvietas. Teltis bija nozudušas, bet zālē vēl vīdēja to atstātie brūnie, izžuvušie četrstūri, šur tur mētājās kādas drazas. Viņa pamanīja lāpstiņu un telts mietiņu, ko pacēla un iebāza kabatā.
Viņi kāpa augstāk, nogriezās pa kreisi un sasniedza lielo akmeni, ko Alise bija izkustinājusi. Tas uz sāniem gulēja nogāzē zemāk par alas ieeju, turpat, kur novēlies. Rēgainajā, baltajā mēness gaismā tas atgādināja krituša elka galvu.
Vai viss tiešām noticis tikai pirmdien?
Bajārs apstājās un atspiedās ar muguru pret akmeni, lai atvilktu elpu.
- Tālu vairs nav jāiet, - Alise mierinādama teica. - Atvainojiet. Būtu vajadzējis brīdināt, ka nogāze ir tik stāva.
Odriks pasmaidīja. - To es atceros pats, - viņš sacīja un saņēma Alises roku. Viņa āda šķita plāna kā zīdpapīrs. - Kad sasniegsim alu, jūs pagaidīsiet, līdz teikšu, ka droši varat man sekot. Apsoliet man, ka paslēpsieties un nogaidīsiet.
- Joprojām uzskatu, ka tā nav laba doma - jums iet iekšā vienam, - viņa stūrgalvīgi teica. - Pat ja jums ir taisnība un viņi ieradīsies tikai tad, kad satumsīs, jūs varat iekrist slazdos. Ļaujiet man palīdzēt, Odrik. Meklēsim grāmatu divatā, tā būs ātrāk un vieglāk. Varbūt mēs visu padarīsim dažās minūtēs. Tad varēsim paslēpties ārpusē un paskatīties, kas notiks.
- Piedodiet, taču būs labāk, ja izšķirsimies.
-Tiešām nesaprotu, kāpēc, Odrik. Neviens nezina, ka mēs esam šeit. Mēs būsim pilnīgā drošībā, - viņa sacīja, kaut gan pati tam neticēja.
- Jūs esat ļoti drosmīga, Madomaisela, - Odriks maigi teica. - Tapat kā viņa. Alaīsa vienmēr rūpējās vispirms par citu drošību un tikai pēc tam par savējo. Viņa daudz upurēja tiem, ko mīlēja.
- Neviens te neko neupurē, - Alise asi attrauca, aiz bailēm kļuvusi nervoza. - Un es joprojām nesaprotu, kāpēc jūs nepiekritāt nākt uz šejieni agrāk. Mēs būtu varējuši atnākt uz kambari, kamēr vēl gaišs, un neriskēt, ka mūs te pieķers.
Bajārs izturējās tā, it kā viņa nebūtu bildusi ne vārda.
- Vai piezvanījāt inspektoram Nubelam? - viņš jautāja.
Nav jēgas strīdēties. Tikai ne tagad.
-Jā. - Alise smagi nopūtās. - Pateicu to, ko jūs likāt.
- Ben, - viņš klusu sacīja. - Saprotu, jūs domājat, ka rīkojos negudri, Madomaisela, bet gan redzēsiet pati. Visam jānotiek īstajā laikā, īstajā kārtībā. Citādi nebūs patiesības.