Gijema balss izdzisa. Salā iesmeldzās asaru pilnās acis. Viņš juta, ka Saijē līdzās sakustas. Gaisotne, kas valdīja starp viņiem, uz mirkli mainījās.
- Piedodiet, ka zaudēju savaldību jūsu klātbūtnē. - Gijems dziļi ievilka elpu. - Atlīdzība, ko Oriāna izsludināja par Alaīsas galvu, bija liela un iekārdināja pat tos, kuriem nebija nekāda iemesla vēlēt Alaīsai ļaunu. Es piekukuļoju Oriānas spiegus, lai tie sniegtu viņai nepareizas ziņas. Gandrīz trīsdesmit gadus esmu darījis visu, kas manos spēkos, lai Alaīsa būtu drošībā.
Gijems apklusa. Atmiņā nelūgta atausa degošā grāmata uz nomelnējuša sarkana apmetņa.
- Nezināju, ka viņas ticība ir tik stipra, - Gijems teica. - Un ka vēlme pasargāt Vārdu grāmatu no Oriānas piespiedīs viņu spert šādu soli.
Viņš paraudzījās uz Saijē, cenzdamies izlasīt viņa acīs patiesību.
- Kaut jel viņa nebūtu izvēlējusies nāvi, - Gijems sacīja. - Jūsu kā sava izredzētā dēļ un arī manis dēļ, kaut gan biju tāds muļķis, ka zaudēju viņas mīlestību. Bet visvairāk… jūsu meitas dēļ. Pazīstot Alaīsu…
- Kāpēc jūs mums palīdzat? - Saijē viņu pārtrauca. - Kāpēc jūs te ieradāties?
- Monsegūrā?
Saijē nepacietīgi papurināja galvu. - Ne jau Monsegūrā. Šeit. Tagad.
- Lai atriebtos, - atbildēja Gijems.
79. NODAĻA
Alaisa uztrukās no miega, gluži nosalusi. Pār pelēkzaļo zemi svīda maigi violeta ausma. Pa kalna nogāzes plaisām un ieplakām klusi slīdēja smalkas, baltas miglas vijas.
Viņa paskatījās uz Harifu. Vecais vīrs mierīgi gulēja, līdz pat ausīm apsedzies ar savu silto mēteli. Pēc ceļā pavadītas dienas un nakts viņa spēki bija apsīkuši.
Pār kalnu smagi gūla klusums. Par spīti aukstumam un neērtībām, Alaīsa tomēr priecājās par šo vientulību pēc daudzajiem mēnešiem, pavadītiem neciešamā saspiestībā Monsegūras mūros. Sargādamās uzmodināt Harifu, viņa piecēlās un izstaipīja kaulus, pēc tam sameklēja seglu somā maizi un nolauza gabaliņu. Maize bija cieta kā koks. Alaīsa ielēja kausā biezu, sarkanu vīnu, tik aukstu, ka grūti iedzert. Mērcēdama vīnā maizi, viņa žigli paēda un tad sāka gatavot maltīti pārējiem.
Viņa tikpat kā neuzdrošinājās domāt par Bertrānu un Saijē, par to, kur abi tagad atrodas. Joprojām nometnē? Kopā vai šķirti?
Klusumā ieūjinājās pūce, atgriezdamās no nakts medībām. Alaīsa pasmaidīja, pazīstamās skaņas nomierināta. Krūmos čabinājās sīki zvēriņi, lāgiem tika laisti darbā nagi un zobi. Zemāk ielejas mežos gaudoja vilki. Tas lika atcerēties, ka pasaule turpina savu gaitu, gadalaiks nomaina gadalaiku - bez viņas.
Alaīsa pamodināja abus pavadoņus, pateica, ka brokastis gatavas, aizveda zirgus pie strauta un ar zobena spalu salauza ledu, lai tie dabūtu padzerties.
Kad kļuva gaišāks, viņa uzmodināja Harifu, čukstēdama viņa valodā, maigi uzlikusi plaukstu viņam uz delma. Pēdējā laikā Harifs nereti pamodās drūms.
Smagie plaksti pacēlās, atvērās brūnās, aiz vecuma izbalējušās acis.
- Bertrāna?
- Alaīsa, - viņa klusu atsaucās.
Harifs samirkšķināja acis, mirkli apjucis, ka atrodas šajā pelēkajā kalna nogāzē. Alaīsa nodomāja, ka sapnī viņš atkal bijis Jeruzalemē, kur paceļas mošejas un sauciens aicina ticīgos saracēņus uz lūgšanu, vai ceļojis pa bezgalīgo tuksneša jūru.
Kopā pavadītajos gados Harifs bieži bija stāstījis viņai par aromātiskajām garšvielām, spilgtajām krāsām, ēdiena piparoto garšu, asins- sarkanās saules baiso spožumu. Stāstījis par to, kā izmantojis savu garo mūžu. Stāstījis par Pravieti un seno Avarisas pilsētu, savu pirmo mājvietu. Stāstījis par viņas tēva jaunību un par Noublesso.
Alaīsai sāpēja sirds, noraugoties uz viņa sirmajiem matiem, kas reiz bijuši ogles melnumā, uz olīvkrāsas ādu, ko vecums padarījis pelēku. Šai cīņai viņš bija par vecu. Redzējis pārāk daudz, pārcietis pārāk daudz, lai beigās izturētu šo skaudro kauju.
Savā pēdējā ceļojumā Harifs bija devies par vēlu. Viņš pats to neteica, bet Alaīsa tik un tā zināja, ka spēku viņam dod vienīgi domas par Los Seresu un Bertrānu.
- Alaīsa, - viņš klusu sacīja, pamazām atžirgdams. - Jā.
- Nu vairs nebūs ilgi, - viņa mierināja, palīdzēdama Harifam piecelties. - Mēs jau gandrīz esam mājās.
Gijems un Saijē pārmija tikai pa retam vārdam, kalna ieplakā patvērušies no vēja niknajām pātagām.
Gijems vairākas reizes lūkoja uzsākt sarunu, bet Saijē strupās atbildes lika apklust. Beigu beigās viņš atmeta mēģinājumiem ar roku un iegrima pats savā domu pasaulē tāpat kā Saijē.
Saijē mocīja sirdsapziņa. Visu mūžu viņš bija Gijemu apskaudis, tad ienīdis un pēdīgi iemācījies nedomāt par viņu. Bija ieņēmis Gijema vietu Alaīsai līdzās, bet ne viņas sirdī. Alaīsa bija palikusi uzticīga savai pirmajai mīlestībai. Ta bija saglabājusies, par spīti atšķirtībai un klusēšanai.
Saijē zināja par Gijema drošsirdību, par bezbailīgo un ilgo cīņu, lai padzītu krustnešus no Pajs d'Oc, taču neparko negribēja pieļaut, ka viņā mostas sirsnība un apbrīna pret šo cilvēku. Un arī žēlot viņu negribēja. Bija skaidri redzams, kā Gijems sēro par Alaīsu. Viņa seja pauda dziļas zaudējuma sāpes un nožēlu. Saijē nespēja dabūt pār lūpām ne vārdu. Un ienīda sevi par šo klusēšanu.
Viņi gaidīja visu dienu, gulēdami uz maiņām. īsi pirms tumsas zemāk nogāzēs pēkšņi uzvirmoja vārnu bars - kā pelni no dziestošas uguns. Tas meta lokus, laidelējās un ķērca, ar spārniem kuldamas salto gaisu.
- Kāds tuvojas, - Saijē teica, acumirklī atguvis modrību.
Viņš uzmanīgi paskatījās gar malu klintsakmenim, kas balstījās uz šauras dzegas virs alas ieejas, it kā to šeit būtu novietojusi milža roka.
Viņš neredzēja neko, nekādu kustību zemāk nogāzē. Tad piesardzīgi izgāja no paslēptuves. Viss smeldza, kauli bija stīvi - gan pārciesto sitienu, gan ilgās, nekustīgās nīkšanas dēļ. Rokas bija nejūtīgas, nobrāztie pirkstu kauliņi - sarkani un saplaisājuši. Seja vienos zilumos un brūcēs.
Notupies uz klints dzegas, Saijē neveikli nolēca zemē. No ievainotās potītes augšup triecās sāpes.
- Padodiet man zobenu, - viņš teica, pacēlis roku.
Gijems pasniedza ieroci, nolēca zemē un nostājās līdzās Saijē, kas raudzījās ielejā.
Tālumā atskanēja balsis. Dziestošajā gaismā Saijē neskaidri saskatīja dūmu strūkliņu, kas vijās augšup aiz retajiem kokiem.
Viņš palūkojās uz apvārsni, kur sastapās violetā zeme un tumstošās debesis.
- Viņi tuvojas pa dienvidaustrumu taku, - Saijē ierunājās, - un tas nozīmē, ka Oriāna nemaz nav bijusi ciemā. No tās puses nevar tikt tālāk ar zirgiem. Ceļš pārāk kraujš. Dziļas gravas. Tur būtu jāiet kājām.
Doma par to, ka Bertrāna ir tik tuvu, pēkšņi kļuva neizturama.
- Es kāpšu lejā.
- Nē! - Gijems iesaucās. Tad atkārtoja klusāk: - Nē. Tas ir pārāk bīstami. Ja viņi jūs ieraudzīs, Bertrānas dzīvība būs briesmās. Mēs zinām, ka Oriāna nāks uz alu. Te mēs varēsim pārsteigt viņu nesagatavotu. Jāgaida, līdz atnāks pati. - Viņš mirkli klusēja. - Jums nevajag vainot sevi, draugs. Jūsu spēkos nebija to novērst. Savai meitai jūs visvairāk palīdzēsiet tad, ja stingri turēsieties pie mūsu plāna.
Saijē nokratīja Gijema plaukstu no sava delma.
-Jums nav ne jausmas, kā es jūtos, - viņš atcirta, balsij dusmās drebot. - Kā jūs uzdrīkstaties iedomāties, ka mani pazīstat?
Gijems kā padodamies pacēla rokas. - Es atvainojos.