- Viņa vēl ir bērns.
- Cik viņai gadu?
- Deviņi, - Saijē strupi atbildēja.
Gijems sarauca pieri. - Tatad pietiekami liela, lai saprastu, - viņš sacīja, skaļi domādams. - Ja Oriāna aizveda viņu prom no nometnes nevis ar varu, bet gan ar pierunāšanu, tad tagad Bertrāna jau būs aptvērusi, ka tur kaut kas nav lāgā. Vai viņa zināja, ka Oriāna ir nometnē? Vai vispār zina, ka viņai ir tante?
Saijē pamāja ar galvu. - Viņa zina, ka Oriāna nav draugos ar Alaīsu. Oriānai viņa nebūtu gājusi līdzi.
- Ja zinātu, ka tā ir Oriāna, - Gijems piekrita. - Bet ja nu viņa to pat nenojauta?
Saijē, mirkli padomājis, papurināja galvu. - Arī tad neticu, ka viņa būtu gājusi līdzi svešiniecei. Mēs stingri norunājām, ka viņa mūs gaidīs…
Viņš iekoda mēlē, gandrīz izpļāpājies, taču Gijems, iegrimis domās, neko nemanīja. Saijē uzelpoja.
- Manuprāt, atbrīvojuši Bertrānu, mēs spēsim tikt galā ar zaldātiem, - Gijems sacīja. - Jo vairāk par to domāju, jo ticamāk šķiet, ka Oriāna atstās apsardzi nometnē un dosies šurp divatā ar jūsu meitu.
Saijē ieklausījās uzmanīgāk. - Turpiniet.
- Šo brīdi Oriāna ir gaidījusi vairāk nekā trīsdesmit gadu. Kalt slepenus plānus viņai ir tikpat dabiski kā elpot. Nedomāju, ka viņa būs izpaudusi alas atrašanās vietu vēl kādam. Šajā noslēpumā viņa netaisās dalīties ne ar vienu, uzticas tikai savam dēlam un šeit necerēs ieraudzīt nevienu dzīvu dvēseli.
Gijems apklusa. - Oriāna ir… Lai iegūtu Labirinta Triloģiju, Oriāna ir melojusi, slepkavojusi, nodevusi savu tēvu un māsu. Grāmatu dēļ viņa ir iegrūdusi sevi pazušanā.
- Slepkavojusi?
- Vismaz likusi nogalināt savu pirmo vīru Zeanu Kongostu, kaut arī nav zināms, kas bija slepkava.
- Fransuā, - Saijē nočukstēja tik klusu, ka Gijems to nesadzirdēja. Prātā pazibēja atmiņu ainas: kliedzieni, zirga izmisīgā spārdīšanās, kopā ar jātnieku noslīkstot purva akacī.
- Un es vienmēr esmu domājis, ka viņa ir vainīga arī Alaīsai ļoti dārgas sievietes nāvē, - Gijems turpināja. - Gadu gaitā man aizmirsies viņas vārds; tā bija zintniece, kas dzīvoja Citadelē. Viņa iemācīja Alaīsai visu, ko pati zināja par dziednieciskām zālēm, par ārstēšanu, par dabas dāvanu izmantošanu labiem mērķiem. Alaīsa viņu mīlēja.
Tikai stūrgalvība bija liegusi Saijē izpaust, kas viņš tāds ir. Stūrgalvība un greizsirdība neļāva izstāstīt nevienu sīkumu par dzīvi kopā ar Alaīsu.
- Esklarmonda netika nogalināta, - viņš teica, vairs nespēdams izlikties. Gijems sastinga.
- Ko? Vai Alaīsa to zina?
Saijē pamāja. - Aizbēgusi no Chāteau Comtal, Alaīsa meklēja palīdzību pie Esklarmondas - un viņas mazdēla. Viņa atstāja…
Sarunu pārtrauca Oriānas skarbā balss, pavēloša un salta. Abi karavīri pieplaka pie zemes. Bez skaņas izvilka zobenus, pievirzījās tuvāk alas ieejai. Saijē paslēpās aiz klints izciļņa mazliet zemāk par ieeju, Gijems - aiz vilkābeļu krūmiem, kuru zari pustumsā spurojās asi un draudīgi.
Balsis tuvojās. Viņi dzirdēja šķindam bruņas, dunam zaldātu zābakus, soļojot pa akmeņaino taku.
Saijē jutās tā, it kā ietu soli solī ar Bertrānu. Katrs mirklis pārvērtās mūžībā. Dimdēja zābaki, vārdi daudzkārtīgi atbalsojās, taču šķita, ka balsis netuvojas.
Beidzot no koku aizsega iznāca Oriāna un Bertrāna. Divas vien, kā jau paredzējis Gijems. Saijē juta, ka Gijems cieši skatās uz viņu, brīdinādams nekustēties, nogaidīt, līdz Oriāna pienāks pavisam tuvu un viņi varēs nogādāt Bertrānu drošībā.
Abām tuvojoties alai, Saijē sažņaudza dūres, valdīdams dusmu kliedzienu. Bertrānai pār balto, nosalušo vaigu stiepās asiņaina švīka. Viņai ap kaklu Oriāna bija apsējusi virvi, kas uz muguras savienojās ar otru, ar kuru bija sasietas rokas. Virves galu Oriāna turēja kreisajā rokā. Labajā bija duncis, ar ko viņa bikstīja Bertrānai mugurā, mudinādama meiteni iet ātrāk.
Bertrāna gāja neveikli, klupdama. Piemiedzis acis, Saijē ieraudzīja, ka meitenītei sasietas arī potītes, ļaujot spert pavisam sīkus soļus.
Viņš piespieda sevi nekustēties, gaidīja un vēroja, līdz abas sasniedza klajumiņu alas priekšā.
- Tu teici, ka tā ir aiz kokiem.
Bertrāna kaut ko nomurmināja, taču tik klusu, ka Saijē nesadzirdēja vārdus.
- Nu pielūko, ja būsi melojusi…
- Ta ir tur, - Bertrāna teica. Balss šķita mierīga, taču Saijē saklausīja tajā šausmas, un sirds viņam sažņaudzās.
Viņi bija nolēmuši uzbrukt Oriānai pie pašas alas. Saijē uzdevums bija aizvest malā Bertrānu. Gijemam vajadzēja atbruņot Oriānu, pirms viņa pagūst laist darbā dunci.
Saijē paskatījās uz Gijemu, kurš pamāja ar galvu, apliecinādams, ka ir gatavs.
- Bet neejiet iekšā, - teica Bertrāna. - Ta ir svēta vieta. Tur drīkst ieiet tikai sargātāji.
- Ak tā gan! - Oriāna zobojās. - Un kas man to aizliegs? Tu? - Viņas seja kļuva ļauna. - Tu esi tik līdzīga viņai, ka riebj, - Oriāna sacīja un parāva virvi tā, ka Bertrāna iekliedzās sāpēs. - Alaīsa mūždien visus pamācīja. Mūždien domāja, ka ir labāka par citiem.
- Tas nav tiesa! - Bertrāna iesaucās, nezaudējusi drosmi par spīti bezcerīgajam stāvoklim. Saijē klusībā lūdzās, kaut jel viņa savaldītos. Un reizē apzinājās, ka Alaīsa lepotos ar meitas drošsirdību. Viņš lepojās ar viņas drošsirdību. Bertrāna bija īsts savu vecāku bērns.
Meitenīte bija sākusi raudāt. - Ta nav pareizi! Jūs nedrīkstat iet iekšā! Es jums neļaušu! Labirints pasargās savu noslēpumu gan no jums, gan no visiem citiem, kas meklēs to sliktā nolūkā.
Oriāna īsi iesmējās. - Ar šīm pasakām var biedēt tādus muļķa bērnus kā tu.
Bertrāna palika pie sava. - Es nevedīšu jūs tālāk.
Oriāna pacēla roku un cirta tādu pļauku, ka meitenīte atmuguriski pakrita pret klinti. Saijē prātu ietina sarkana migla. Trijos vai četros soļos viņš metās uz Oriānas pusi, no krūtīm izlauzās skaļš rēciens.
Oriāna zibenīgi uzrāva Bertrānu kājās un pielika dunci viņai pie kakla.
- Kāda vilšanās! Biju domājusi, ka mans dēls tiks galā ar tik vienkāršu uzdevumu. Tu jau biji sagūstīts, vismaz tā man teica, - bet tas nekas.
Saijē uzsmaidīja Bertrānai, mēģinādams meitenīti iedrošināt, kaut gan stāvoklis bija bezcerīgs.
- Met nost zobenu, - Oriāna mierīgi sacīja, - vai es viņu nogalināšu.
- Piedod, Saijē, ka neklausīju tev! - Bertrāna caur asarām iesaucās. - Bet viņai bija tavs gredzens! Viņa teica, ka tu esot pēc manis sūtījis!
- Tas nebija mans gredzens, draudziņ, - Saijē atteica un nometa zobenu. Tas smagi noklaudzēja uz cietās zemes.
- Ta ir labāk. Tagad nāc šurp, kur varu tevi redzēt. Pietiks. Stāvi. - Viņa pasmaidīja. - Tu esi viens pats.7
Saijē klusēja. Oriāna plakaniski piespieda dunča asmeni Bertrānai pie kakla, tad ieskrāpēja ādu zem auss. Bertrāna iekliedzās, pār kaklu notecēja asiņu urdziņa kā sarkana lente uz bālās ādas.
- Laid viņu vaļā, Oriāna! Tev nav vajadzīga viņa. Tev esmu vajadzīga es.
Likās, izdzirdot Alaīsas balsi, pats kalns aiztur elpu.
Rēgs? Gijems to nudien nemācēja pateikt.
No krūtīm bija izzudusi elpa, atstājot viņu tukšu un bez svara. Viņš neuzdrīkstējās atstāt paslēptuvi, lai neaizbiedētu parādību. Viņš paskatījās uz Bertrānu, tik līdzīgu mātei, un tad zemāk uz nogāzi, kur stāvēja Alaīsa, - ja vien tā bija viņa.
Galvā viņai bija ar kažokādu apmalota kapuce, biezā apmetņa mala skāra balto zemi. Uz krūtīm sakrustotas rokas, tajās silti ādas cimdi.