' Vecmāmiņa. (Oksitūņu vai.)
Visos šajos gados, kopš Saijē pielūdza Alaīsu, viņš vēl ne reizi nebija redzējis meiteni šādu. Pa brūnganajiem dakstiņiem nošļūcis līdz jumta malai, zēns ar klusu būkšķi nolēca zemē, tik tikko neuzgāzies virsū pie greiziem rateļiem piesietai kazai.
- Ei! Paņem acis rokā! - uzsauca kāda sieva.
- Es tai nepieskāros, - viņš atkliedza, mukdams no sievas vicinātās slotas.
Citadelē mutuļoja tirgus dienas skati, smārdi un trokšņi. Katrā ielā, mazā un lielā, pret mūri klaudzēja koka aizvirtņi, kad kalpi un saimnieki vēra vaļā logus, lai ielaistu iekšā svaigu gaisu, pirms saule sāk kveldēt pārlieku karsti. Mucinieki noskatījās, kā viņu mācekļi veļ pa bruģakmeņiem mucas, rībinot un dārdinot, auļojot, cik spēka, lai tiktu līdz krogiem, pirms to pagūst sāncenši. Ores neveikli zvalstījās pa nelīdzeno bruģi, ripojot uz galvenā laukuma pusi, to riteņi čīkstēja un lāgiem iestrēga akmeņu spraugās.
Saijē, Citadelē zinādams katru īsāko ceļu, šaudījās starp roku un kāju burzmu, izlaipoja starp aitu un kazu klaudzošajiem nagiem, starp ēzeļiem un mūļiem, apkrautiem ar precēm un kurvjiem, starp laiskām cūkām, kas slinki cibināja pa ielām. Kāds lielāks puika, saviebis dusmīgu seju, centās savaldīt nepaklausīgu zosu baru; tās gāgāja un knāba cita citai un lūkoja ieknābt kailajos stilbos ari diviem maziem meitēniem, kas grozījās tuvumā. Saijē piemiedza viņām ar aci un mēģināja sasmīdināt. Nostājās aiz muguras visneglītākajai zosij un savicināja rokas.
- Ko tev te vajag? - puika viņam uzsauca. - Lasies prom!
Meitenes iesmējās. Saijē iegāgājās, un vecā, pelēkā zoss pēkšņi
pagriezās, izstiepa kaklu un nikni iešņāca viņam sejā.
- la tev vajag, pec\ - puika noteica. - Stulbenis.
Saijē atlēca nostāk no oranžajiem knābjiem, kas snaikstījās pretī. - Tu jau nemāki tās valdīt.
- Tikai mazi ķipari baidās no zosīm, - puika nicīgi paziņoja, kareivīgi pievērsies Saijē. - Ķipars nobijies no nekaitīgas zostiņas? Nenon.[10]
- Es nebaidos, - Saijē dižojās un norādīja uz meitenēm, kas tagad slēpās aiz muguras savai mātei. - Toties viņas gan. Apdomā, ko tu dari.
- Un kas tev par daļu, e?
- Es tikai saku - piesargies.
Puika piegāja tuvāk un pavicināja nūju Saijē gar degunu.
- Un kas man pavēlēs? Tu?
Puika bija galvastiesu garāks par Saijē. Ada viņam bija vienos zilumos un nobrāzumos. Saijē pakāpās soli atpakaļ un pacēla rokas.
- Es jautāju - kas man pavēlēs? - puika atkārtoja, gatavs kautiņam.
Vārdus būtu nomainījušas dūres, ja nepamostos vecs dzērājs, kas
bija gulējis, atbalstījies pret sienu, un nesāktu kliegt, lai zēni vācas prom un liek viņam mieru. Saijē izmantoja šo pavērsienu, lai aizlavītos prom.
Saule patlaban cēlās pār augstāko namu jumtiem, pārplūdinādama daļu ielas ar spilgtu staru strēlēm un uzzibsnīdama pakavā pie smēdes durvīm. Saijē apstājās un ieskatījās smēdē; ēzes karstums sejā bija jūtams pat uz ielas.
Pie smēdes gaidīja pulciņš vīru un daži jaunāki ecuyers, atnesuši labot savu saimnieku ķiveres, vairogus un bruņukreklus. Chāteau kalējs laikam bija pārslogots ar darbiem.
Saijē nebija no pietiekami labas ģimenes, lai tiktu pieņemts par mācekli, taču tas netraucēja viņam sapņot un iztēloties sevi par che- valier ar paša krāsām uz vairoga. Viņš uzsmaidīja pāris vienaudžiem pie smēdes durvīm, bet tie skatījās viņam cauri, kā skatījušies un skatīsies vienmēr.
Saijē pagriezās un gāja prom.
Vairums pārdevēju tirgū ieradās pastāvīgi un jau bija ieņēmuši ierastās vietas. Tiklīdz Saijē izgāja laukumā, degunā iesitās karstu tauku smārds. Viņš pakavējās pie būdas, kurā kāds vīrs cepa pankūkas, grozīdams tās uz nokaitētas pannas. Ēstgribu uzkurināja gardas smaržas - bieza pupiņu zupa un silta mitadenc maize, cepta no miežu un kviešu miltu sajaukuma. Viņš gāja garām būdām, kur tika tirgotas sprādzes un podi, vilnas audumi un ādas darinājumi, gan vietējie, gan gluži neredzētas jostas un somas no Kordovas vai vēl tālākām vietām; taču šeit viņš neapstājās. Brīdi pastāvējis pie būdas, kur pārdeva aitu cērpamās dzirkles un nažus, viņš devās uz laukuma stūri, uz kustoņu aploku. Tur vienmēr bija daudz vistu un kapaunu koka sprostos, reizēm arī cīruļi un žubītes, kas vīteroja un svilpoja. Vislabāk viņam patika truši, saspiedušies kopā brūnu, melnu un baltu kažociņu kaudzē.
Saijē gāja garām būdām, kur tirgoja labību un sāli, putnu gaļu, alu no mucām un vīnu, līdz attapās pie būdas ar dziedniecības zālēm un svešzemju garšvielām. Pie galda stāvēja tirgonis. Saijē nekad nebija redzējis tik lielu un melnu vīru. Tam bija garas, vizuļojoši zilas drānas, spīdīgs zīda turbāns, sarkani zeltainas kurpes ar smailu purnu. Ada vēl tumšāka nekā čigāniem, kas pār kalniem atceļoja no Navarras un Aragonas. Saijē nosprieda, ka vīrs noteikti ir saracēnis, lai gan nevienu saracēni nekad nebija redzējis.
Savas preces tirgonis bija izlicis apļa veidā: zaļas un dzeltenas, oran- žas, brūnas, sarkanas un okera krāsā. Pašā priekšā rozmarīns un pētersīļi, ķiploki, samtenes un lavandas, tālāk - dārgākas garšvielas, piemēram, kardamons, muskatrieksti un safrāns. Pārējās Saijē nepazina, bet jau tagad ar prieku gaidīja brīdi, kad stāstīs par redzēto vecaimātei.
Viņš grasījās pieiet tuvāk, lai labāk redzētu, bet saracēnis pēkšņi ieaurojās pērkonīgā balsī. Smagā, tumšā roka sagrāba aiz kaulainā delma kabatzaglēnu, kurš bija mēģinājis nočiept monētu no izšūtās somiņas, kas savītā sarkanā auklā karājās tirgonim pie jostas. Vīrs pāris reižu ievilka puišelim ar plaukstu pa pauri un pagrūda viņu, zēns uztriecās virsū sievietei, kas bija stāvējusi turpat aizmugurē, un sieva sāka kliegt. Tūdaļ salasījās pūlis.
Saijē lavījās prom. Viņam nepatikšanas nebija vajadzīgas.
Viņa bija audēja, vīrs - kārsējs. Gandrīz katru nedēļu viņi te sēdēja vienā un tajā pašā vietā, sukādami vilnu un vērpdami dziju.
Saijē pamāja pretī. Tapat kā Esklarmonda, arī Na Marti bija jaunās baznīcas piekritēja. Viņas vīrs Senher' Marti nebija ticīgais, kaut gan Vasarsvētkos kopā ar sievu bija atnācis uz Esklarmondas māju, lai dzirdētu sprediķojam Bora Homes - jaunās baznīcas sludinātājus.
Na Martī sabužināja zēnam matus.
- Kā klājas, jaunekli? Pēdējā laikā tu tik ātri stiepies garumā, ka es tevi gandrīz nepazinu.
- Man klājas labi, paldies, - viņš smaidot atbildēja, tad pievērsās vīram, kas sukāja vilnu šķeterēs, gatavās pārdošanai. - Bonjorn, Senher.
- Un Esklarmonda? - Na Martī turpināja. - Vai viņai arī iet labi? Dziedē visus, kā parasti?
Saijē pasmaidīja. - Viņa ir tāda pati kā allaž.
- Ben, ben. - Labi.
Saijē sakrustotām kājām apsēdās zemē un vēroja, kā griežas vērpjamā ratiņa ritenis.
- Na Martī? - viņš pēc brīža iejautājās. - Kāpēc jūs vairs nenākat pie mums uz lūgšanām?
Senher Martī mitējās strādāt un pārmija bažīgu skatienu ar sievu.
- Ak, tu jau zini, kā tas ir, - Na Martī sacīja, vairīdamās no Saijē skatiena. - Mums tagad tik daudz darba. Grūti atbraukt uz Karkasonu tik bieži, kā gribētos.
Sakārtojusi spoli, viņa turpināja vērpt, un iestājušos klusumu aizpildīja tikai paminas klaudzieni.
- Menina ir pēc jums noilgojusies.