- Nubels, oui?
Viņa kāja sparīgi nospieda bremzes pedāli, un Muro aizlidoja uz priekšu. - Puiain!' Dieva dēļ, kāpēc es to uzzinu tikai tagad? Vai iekšā kāds ir? - Viņš klausījās. - Kad tas sākās? - Savienojums bija slikts, un Muro dzirdēja, ka signāls ik pa brīdim pārtrūkst. - Nē, nē! Palieciet turpat. Informējiet mani par visu!
Nubels uzsvieda tālruni uz instrumentu paneļa, ieslēdza sirēnu un joņoja uz automaģistrāles pusi.
- Ta lauku māja deg, - viņš sacīja, spiezdams pedāli grīdā.
- Ļaunprātīga dedzināšana?
- Tuvākais kaimiņš dzīvo puskilometra attālumā. Apgalvo, ka dzirdējis divus skaļus sprādzienus, tad ieraudzījis liesmas un izsaucis ugunsdzēsējus. Kad tie ieradušies, visa māja jau liesmojusi.
- Vai iekšā kāds palicis? - Muro bažīgi jautāja.
- Viņi nezina, - drūmi attrauca Nubels.
Šīla svārstījās starp nomodu un bezsamaņu.
Viņai nebija ne jausmas, cik ilgi viņa jau atrodas šeit kopš abu vīriešu aiziešanas. Cits pēc cita pamira jutekļi. Viņa vairs neuztvēra apkārtni. Nejuta kājas, rokas, ķermeni, galvu, peldēja gaisā bez svara. Nejuta ne karstumu, ne aukstumu, ne akmeņaino pamatu. Viņa bija noslēgusies pati savā pasaulē. Drošībā. Brīva.
Viņa nebija viena. Prātā virmoja sejas, cilvēki no pagātnes un tagadnes, mēmu tēlu procesija.
Likās, atkal kļūst gaišāks. Kaut kur ārpus viņas redzes lauka vibrēja balts gaismas stars, pa alas sienām un akmens griestiem dejoja ēnas. Krāsas acu priekšā mijās un mainīja veidolu kā kaleidoskopā.
Šīlai šķita, ka viņa redz vīrieti. Ļoti vecu. Juta sev uz pieres viņa aukstās plaukstas, sausas kā zīdpapīrs. Viņa balss teica, ka viss būs labi. Ka tagad vairs nekas nedraud.
Tagad Šīla izdzirda vēl kādas balsis, kas čukstēja viņas galvā, murmināja, klusi un glāstoši sarunājās.
Sev pie pleciem viņa sajuta melnus spārnus, kas aijāja viņu maigi kā bērnu. Sauca viņu mājās.
Un tad to visu sabojāja cita balss.
- Pagriezieties.
Vils saprata, ka rēkoņa skan viņa paša galvā, ka ausīs pulsē asinis, biezas un smagas. Atmiņā vēl un vēlreiz atbalsojās šāvieni.
Viņš krampjaini norija siekalas un mēģināja atvilkt elpu. Degunā un mutē pārāk stipri dzēlās sīva ādās smaka. No tās kļuva nelabi.
Cik šāvienu viņš bija dzirdējis? Divus? Trīs?
Abi viņa sargi izkāpa no mašīnas. Vils dzirdēja tos sarunājamies, strīdamies, varbūt ar Fransuā Batistu. Lēni, piesardzīgi, lai nepievērstu sev uzmanību, Vils mazliet paslējās augšup aizmugures sēdeklī. Starmešu gaismā viņš redzēja Fransuā Batistu stāvam pie Otiē līķa, roka ar ieroci nokārta gar sāniem. Izskatījās, it kā uz Otiē mašīnas durvīm un motora pārsega kāds būtu izgāzis sarkanu krāsu. Asinis, sašķaidīti audi, kaulu drumslas. Viss, kas palicis pāri no Otiē galvas.
Viļam rīklē sakāpa nelabums. Viņš norīstījās. Piespieda sevi skatīties ārā. Fransuā Batists pieliecās, sastinga, tad žigli pagriezās atpakaļ.
Kaut gan no daudzajām injekcijām rokas un kājas bija nekustīgas, Vils tomēr juta, ka viss augums saspringst. Viņš atkrita uz sēdekļa, priecādamies, ka vismaz nav atkal iespundēts klaustrofobiskajā kastē mašīnas bagāžniekā.
Durvis pie viņa galvas tika atrautas vaļā, pazīstamās tulznainās rokas sagrāba viņu aiz delmiem, aiz kakla, aizvilka pār sēdekli un nosvieda zemē.
Sejai un kailajiem stilbiem pieskārās vēsais vakara gaiss. Viņu bija ieģērbuši platā un garā, ap vidu sajoztā paltrakā. Vils jutās tā, it kā būtu kails. Viņu stindzināja šausmas.
Viņš redzēja grantī nekustīgi guļam Otiē līķi. Tam līdzās aiz automašīnas priekšējā riteņa mirkšķināja sīciņa sarkana spuldzīte.
- Portez-le jusc]u'ā la grotte. - Fransuā Batista balss lika Viļam atjēgties. - Vous nous attendez dehors. En face de l'ouverture. - Viņš ieturēja pauzi. - II est dix-heures moins cincļ maintenant. Nous allons rentrer darīs quarante, peut-ētre ciruļuanie minūtes.1
Gandrīz desmit. Viļu pacēla zem padusēm, un viņš ļāva galvai ļengani nokarāties. Kamēr viņu vilka augšup pa nogāzi uz alu, viņš prātoja, vai pulksten vienpadsmitos vēl būs dzīvs.
- Pagriezieties, - Marī Sesila atkārtoja.
Skarba, augstprātīga balss, nodomāja Odriks. Vēlreiz noglāstījis Sīlai pieri, viņš lēnām izslējās pilnā augumā. Atvieglojums par to, ka Šīla vēl dzīva, neturpinājās ilgi. Viņas stāvoklis bija ļoti smags. Odriks baidījās, ka, vēl ilgāk palikusi bez ārsta palīdzības, viņa nomirs.
- Atstājiet lukturīti turpat, - Marī Sesila pavēlēja. - Nāciet šurp, lejā, lai varu jūs redzēt.
Odriks gausi pagriezās un nokāpa no altāra paaugstinājuma.
Vienā rokā viņa turēja eļļas lampu, otrā - pistoli. Odrika pirmā doma bija: cik viņas abas līdzīgas. Tas pašas zaļās acis, melnie mati, kas cirtojas ap skaisto, skarbo seju. Ar zelta diadēmu un kaklarotu, amu-
Ietu stlpiņām ap augšdelmiem, slaida, tērpusies baltā, viņa izskatījās kā ēģiptiešu princese.
-Jūs esat ieradusies viena, kundze?
- Neuzskatu, ka visur vajadzīgi pavadoņi, mesjē, turklāt…
Viņš paskatījās uz pistoli. - Jūs taču nedomāsiet, ka sagādāšu jums kādas nepatikšanas. Galu galā - es esmu vecs, oc? Turklāt jūs nevēlaties, lai notiekošo dzird vēl kāds.
Viņas lūpās pavīdēja smaids. - Spēks ir slepenībā.
- Cilvēks, kas jums to iemācīja, ir miris, kundze.
Sievietes acīs uzzibsnīja sāpes. - Jūs pazināt manu vectēvu?
- Biju par viņu dzirdējis, - Odriks atbildēja.
- Viņš man iemācīja daudz derīga. Nekad nevienam neizkratīt sirdi. Nekad nevienam neuzticēties.
- Tāda dzīve ir vientuļa, kundze.
- Man tā neliekas.
Viņa virzījās pa apli, lenkdama veco vīru kā zvērs medījumu, līdz stāvēja ar muguru pret altāri pašā kambara centrā, netālu no padziļinājuma klonā.
Kaps, viņš nodomāja. Kaps, kur tika atrasti skeleti.
- Kur viņa ir? - Marī Sesila noprasīja.
Odriks neatbildēja. - Jūs esat ļoti līdzīga savam vectēvam. Pēc rakstura, vaibstiem, neatlaidības. Un arī maldāties tāpat kā viņš.
Marī Sesilas sejā uzplaiksnīja dusmas. - Mans vectēvs bija dižs cilvēks. Viņš godāja Grālu. Veltīja savu mūžu tam, lai atrastu Vārdu grāmatu, lai to izprastu.
- Lai izprastu, kundze? Vai izmantotu?
-Jūs neko par viņu nezināt.
- Kā nu ne, zinu gan, - Odriks klusu sacīja. - Cilvēki nemaz tik stipri nemainās. - Viņš mirkli vilcinājās. Tad vēl klusāk turpināja: - Un viņš bija tik tuvu, vai ne? Vēl daži kilometri uz rietumiem, un alu būtu atradis viņš. Nevis jūs.
- Tagad tam vairs nav nozīmes, - Marī Sesila attrauca. - Viss pieder mums.
- Grāls nepieder nevienam. To nav iespējams iegūt īpašumā, ar to nevar ne manipulēt, ne tirgoties.
Odriks apklusa. Uz altāra degošās eļļas lampiņas gaismā viņš ieskatījās Marī Sesilai tieši acīs.
- Tas nebūtu viņu glābis.
Marī Sesila dzirdami ievilka elpu.
- Eliksīrs dziedē un pagarina mūžu. Tas būtu noturējis viņu pie dzīvības.
- Kundze, tas nebūtu paglābis viņu no slimības, kura deldēja viņa miesu, tāpat kā nedos jums to, pēc kā jūs kārojat. - Viņš ieturēja pauzi. - Grāls pie jums neatnāks.
Viņa paspēra soli tuvāk. - Jūs tā cerat, Bajār, taču neesat par to drošs. Par spīti visām savām zināšanām un pētījumiem, jūs nezināt, kas notiks.
- Jūs maldāties.