- Šī ir jūsu izdevība, Bajār. Pēc visiem rakstīšanas, meklēšanas, prātošanas gadiem. Jūs, tāpat kā es, esat veltījis tam visu savu dzīvi. Jūs gribat to pieredzēt tieši tāpat kā es.
- Un ja es atteikšos piedalīties?
Viņa asi iesmējās. - Ko niekus! Šis jautājums ir lieks. Mans dēls viņu nogalinās, jūs to zināt. Kā viņš to izdarīs un cik ilgi tas vilksies - tas ir atkarīgs no jums.
Par spīti visiem veiktajiem piesardzības pasākumiem, Odrikam pār muguru pārskrēja auksti šermuļi. Ja vien Alise paliks uz vietas, kā solījusi, satraukumam nav iemesla. Viņa ir drošībā. Viss būs galā, iekams viņa vispār aptvers, kas notiek.
Prātā nelūgtas atausa atmiņas par Alaīsu - un Bertrānu. Par viņu impulsīvo dabu, nevēlēšanos pakļauties pavēlēm, neprātīgo drosmi.
Vai Alise ir tāda paša kaluma?
- Viss gatavs, - Marī Sesila sacīja. - Zāļu grāmata un Skaitļu grāmata ir šeit. Tāpēc, ja iedosiet man gredzenu un pateiksiet, kur paslēpta Vārdu grāmata…
Odriks piespieda sevi koncentrēties uz Marī Sesilu, nevis Alisi.
- Kāpēc jūs domājat, ka tā vēl arvien ir kambarī?
Viņa pasmaidīja. - Tāpēc, ka jūs esat šeit, Bajār. Kādēļ gan vēl lai jūs būtu nācis? Jūs gribat redzēt ceremoniju, vienu vienīgu reizi, pirms mirstat. Jūs gribat uzvilkt talāru! - viņa iekliedzās, pēkšņi zaudējusi pacietību. Ar pistoli pamāja turp, kur kāpņu galā bija noklāta balta drāna. Odriks papurināja galvu un īsu mirkli ieraudzīja viņas sejā šaubas. - Tad jūs sameklēsiet man grāmatu.
Odriks ievēroja kambara zemākās daļas grīdā iestiprinātus trīs mazus metāla riņķus. Un atcerējās, ka skeletus seklajā kapā atradusi Alise.
Viņš pasmaidīja. Drīz vajadzīgās atbildes būs atrastas.
- Odrik, - Alise čukstēja, taustīdamās uz priekšu pa eju.
Kāpēc viņš neatsaucas?
Zeme zem kājām slīpi laidās lejup tāpat kā toreiz. Tagad ceļš likās garāks.
Priekšā, kambarī, vīdēja vāra, dzeltena blāzma.
- Odrik! - Alise sauca vēlreiz, bailēm augot.
Viņa pielika soli, dažus pēdējos metrus pieveica skriešus, iebrāzās kambarī un sastinga kā iemieta.
Tas nevar būt.
Odriks stāvēja kāpņu pakājē. Garā, baltā tērpā.
To es atceros.
Alise papurināja galvu, aizgainīdama atmiņas. Odrikam bija sasietas rokas, viņš pats bija piesiets virvē kā dzīvnieks. Kambara tālajā galā, eļļas lampiņas nemierīgajā gaismā stāvēja Marī Sesila de l'Oradora.
- Tagad pietiks, man liekas, - viņa teica.
Odriks pagriezās, acīs vīdēja nožēla un skumjas.
- Man ir tik žēl, - Alise čukstēja, saprazdama, ka ir visu izpostījusi. - Bet man vajadzēja jūs brīdināt…
Pirms viņa aptvēra, kas notiek, kāds sagrāba viņu no mugurpuses. Viņa kliedza un spēra, taču gūstītāji bija divi.
Reiz tā jau ir noticis.
Tad kāds sauca viņas vārdu. Tas nebija Odriks.
Alisi pārņēma nelabums, un viņa sāka ļimt.
- Turiet taču, jūs idioti! - Marī Sesila uzkliedza.
81. nodala
Sularakas virsotne
1244. gada marģ
Gijems nespēja panākt Alaīsu. Viņa jau bija pārāk tālu.
Viņš streipuļoja uz priekšu pa tumšo eju. Sānos, kur bija salauztas ribas, dūrās sāpes, elpot bija grūti. Galvā virpuļoja Alaīsas vārdi, un krūtīs savilcies baiļu mezgls dzina viņu uz priekšu.
Gaiss šķita kļūstam aukstāks, it kā no alas bēgtu dzīvība. Gijems neko nesaprata. Ja jau šī bija svēta vieta, labirinta ala, tad kāpēc te tik spēcīgi jūtams ļaunuma tuvums?
Gijems atskārta, ka stāv uz dabiska akmens grīdas. Divi plati, zemi pakāpieni veda lejup, kur pamats bija līdzens un gluds. Uz akmens altāra dega calelh, dodot vāru gaismu.
Abas māsas stāvēja aci pret aci, Oriāna joprojām turēja dunci Bertrānai pie kakla. Alaīsa nekustējās.
Gijems pieliecās, cerēdams, ka Oriāna nav viņu pamanījusi. Cik vien klusu spēdams, viņš slīdēja gar sienu, slēpdamies ēnās, līdz nonāca pietiekami tuvu, lai dzirdētu un redzētu notiekošo.
Oriāna kaut ko nosvieda Alaīsai pie kājām.
- Ņem! - viņa uzkliedza. - Atver labirintu! Es zinu, ka Vārdu grāmata ir paslēpta tur!
Gijems redzēja, ka Alaīsas acis pārsteigumā ieplešas.
- Vai tu neesi lasījusi Skaitļu grāmatu? Māsa, tu mani pārsteidz. Tur ir izskaidrojums atslēgai.
Alaīsa vilcinājās.
- Ar gredzenu, kurā ievietots merels, var atslēgt kambari labirinta sirdī.
Oriāna parāva Bertrānas galvu atpakaļ, nospriegojot kakla ādu. Gaismā iezalgojās asmens.
- Pasteidzies, māsa.
Bertrāna iekliedzās. Kliedziens šķita ieurbjamies Gijema smadzenēs kā nazis. Alaīsa stāvēja, saraukusi pieri, ievainoto roku nokārusi gar sāniem.
- Vispirms palaid vaļā bērnu, - viņa sacīja.
Oriāna papurināja galvu. Mati viņai bija atrisuši, acis mežonīgi, neprātīgi gailēja. Nenovērsdamās no Alaīsas, viņa lēnām iegrieza Bertrānai kaklā.
Bertrāna iekliedzās vēlreiz, lejup pa kaklu tecēja asinis.
- Nākamais grieziens būs dziļāks, - Oriāna teica, balsij drebot naidā. - Meklē grāmatu!
Alaīsa pieliecās, pacēla gredzenu un piegāja pie labirinta. Oriāna sekoja, vilkdama Bertrānu sev līdzi. Alaīsa dzirdēja, ka meitas elpa paātrinās. Bertrānai tuvojās ģībonis, sasietās kājas grīļojās.
Mirkli Alaīsas domas atgriezās pagātnē, atsaucot atmiņā brīdi, kad viņa bija redzējusi Harifu veicam šo pašu uzdevumu.
Alaīsa piespieda plaukstu pie raupjā akmens labirinta. Ievainoto roku caururba sāpes. Nevajadzēja sveci, lai atrastu ēģiptiešu dzīvības simbolu - crnkh, kā to viņai bija iemācījis dēvēt Harifs. Nostājusies tā, lai Oriāna neredzētu, ko viņa dara, Alaīsa ievietoja gredzenu mazā atverē zem labirinta vidējā apļa, tieši savu acu priekšā. Domādama par Bertrānu, viņa klusībā lūdzās, kaut jel viss izdotos. Nebija izrunāts neviens vārds; nekas nebija sagatavots tā, kā vajadzētu. Šoreiz viss bija nesalīdzināmi citādi nekā tajā vienīgajā reizē, kad viņa kā lūdzēja bija stāvējusi pie akmens labirinta.
- Di ankh djet, - viņa nočukstēja. Senie vārdi bija kā pelni viņas mutē. Atskanēja ass klikšķis, kā atslēgai pagriežoties slēdzenē. Mirkli šķita, ka nenotiek nekas. Tad klints dziļumā atskanēja duna, akmenim veļoties pret akmeni. Alaīsa sakustējās, un Gijems puskrēslā ieraudzīja, ka labirinta vidū atvēries iedobums. Tajā gulēja grāmata.
- Dod šurp! - Oriāna pavēlēja. - Liec te, uz altāra!
Alaīsa paklausīja, nenovērsdama acu no māsas sejas.
- Tagad laid viņu. Viņa tev vairs nav vajadzīga.
- Ver to vaļā! - Oriāna uzkliedza. - Man jāredz, ka tu nemānies.
Gijems pievirzījās tuvāk. Grāmatas pirmajā lapā zaigoja neredzēts
zeltains simbols. Ovāls, kurš drīzāk atgādināja asaras formu, balstījās uz gana spieķim līdzīga krusta.
- Tālāk! - Oriāna mudināja. - Es gribu redzēt visu.
Alaīsa drebošām rokām šķīra lapas. Gijems redzēja savādus zīmējumus un līnijas, visu lapu blīvās rindās klāja simboli.
- Ņem to, Oriāna, - Alaīsa teica, pūlēdamās runāt mierīgi. - Ņem grāmatu un atdod manu meitu.
Gijems redzēja nozibam asmeni. Viņš acumirklī aptvēra, kas notiks: skaudības un naida dēļ Oriāna iznīcinās visu, kas Alaīsai dārgs un mīļš.
Viņš metās pie Oriānas un pagrūda viņu nost. Salauztās ribas iesāpējās tik neciešami, ka viņš gandrīz zaudēja samaņu, tomēr bija izdarījis pietiekami, lai Oriāna palaistu meiteni vaļā.