Duncis izkrita viņai no rokas un ielidoja ēnās aiz altāra. Abu sadursmē Bertrāna zaudēja līdzsvaru, iekliedzās, krītot atsitās ar galvu pret altāra stūri un palika nekustīgi guļam.
- Gijem, ved prom Bertrānu! - Alaīsa uzsauca. - Viņa ir ievainota, Saijē ir ievainots. Ciemā gaida cilvēks, vārdā Harifs. Viņš tev palīdzēs.
Gijems vilcinājās.
- Lūdzu, Gijem! Glāb viņu!
Tikmēr Oriāna bija piecēlusies kājās un, satvērusi dunci, metās virsū Alaīsai. Asmens ietriecās viņas ievainotajā rokā.
Gijemam lūza sirds. Viņš negribēja atstāt Alaīsu vienatnē ar Oriānu - taču uz grīdas bāla un nekustīga gulēja Bertrāna.
- Lūdzu, Gijem! Ej!
Pēdējo reizi atskatījies uz Alaīsu, viņš pacēla meitu uz savām ievainotajām rokām, cenzdamies neredzēt asinis, kas plūda no brūces viņas galvā.
Smagiem soļiem šķērsodams kambari, Gijems izdzirda dunoņu, līdzīgu pērkona dārdiem kalnos. Viņš sagrīļojās, bet nosprieda, ka vainīgas paša kājas. Saņēmās, uzkāpa pa pakāpieniem un sāka iet pa eju, klupdams pret akmeņiem, ciezdams sāpes. Un tad viņš apjēdza, ka līgojas zeme. Ka pamats zem kājām dreb.
Spēka vairs tikpat kā nebija, Bertrāna nekustīga gulēja viņa rokās un šķita kļūstam smagāka ar katru soli. Gijems gāja tālāk, un dārdi pieņēmās skaļumā. No augšas sāka krist klints atlūzas, viņam pār galvu gāzās smiltis.
Beidzot viņš sajuta svaigo, auksto gaisu. Un pēc dažiem soļiem izgāja ārā, pelēkajā mijkrēslī.
Gijems steidzās turp, kur gulēja Saijē. Viņš bija bez samaņas, bet elpa plūda vienmērīgi.
Bertrāna bija bāla kā līķis, taču beidzot ievaidējās un sakustējās Gijema rokās. Viņš noguldīja meitenīti zemē līdzās Saijē, tad apskraidīja nogalinātos zaldātus un norāva tiem apmetņus, lai apsegtu ievainotos. Viņš nometa arī savu apmetni; sudraba un kapara piespraude aizlidoja sānis. Savu apmetni viņš salocīja un palika Bertrānai zem galvas.
Tad pieliecās un noskūpstīja meitu uz pieres.
- Filha, - Gijems nočukstēja. Tas bija pirmais un pēdējais skūpsts, ko viņš jebkad sniedza savai meitai.
No alas atskanēja briesmīgs brīkšķis, kā pērkons, kas seko zibenim. Gijems metās atpakaļ ejā. Tur troksnis bija neizturams.
Viņš apjēdza, ka no tumsas viņam pretī kaut kas joņo.
-Gars… seja… - Oriāna šļupstēja, acis aiz bailēm bija ārprātīgas. - Seja labirinta vidū!
- Kur viņa ir? - Gijems kliedza, satvēris viņu aiz delma. - Ko tu esi izdarījusi ar Alaīsu?
Oriānas rokas un drānas bija nošķiestas ar asinīm.
- Sejas… labirintā…
Oriāna iekliedzās. Gijems strauji pagriezās, lai paskatītos, kas notiek aiz muguras, bet neko neredzēja. Šajā mirklī Oriāna ietrieca dunci viņam krūtīs.
Viņš saprata, ka dūriens ir nāvējošs, juta nāvi ieejam sevī. Acis satumsa; viņš redzēja Oriānu aizslīdam projām mākoņos. Sirdī nomira arī atriebības alkas. Tas vairs nebija svarīgi.
Oriāna izskrēja dziestošās dienas pelēkajā gaismā, bet Gijems akli streipuļoja uz kambara pusi, lai klinšu un akmeņu jūklī atrastu Alaīsu.
Alaīsa gulēja grīdas ieplakā, pirkstos sažņaugusi somiņu, kurā glabājās Vārdu grāmata, saujā turēdama gredzenu.
- Mon cdr, - Gijems nočukstēja.
Dzirdot viņa balsi, Alaīsas plaksti notrīsēja un acis pavērās. Viņa pasmaidīja, un Gijemam iesmeldzās sirds.
- Bertrāna?
- Viņa ir drošībā.
- Saijē?
- Arī viņš paliks dzīvs. Alaīsa ievilka elpu. - Oriāna…
- Es ļāvu viņai iet. Viņa ir smagi ievainota. Un netiks tālu. Liesma lampiņā, kas vēl dega uz altāra, noplaiksnīja un apdzisa.
Alaīsa un Gijems, gulēdami viens otra rokās, to nemanīja. Nejuta ne tumsu, ne mieru, kas nolaidās pār kambari. Viņi apzinājās un juta tikai viens otru.
82. nodala
Sularakas virsotne
Piektdiena, 2005. gada 8. jūlijs
Plānais apģērbs nespēja pasargāt no kambara drēgnā aukstuma. Alise nodrebēja un gausi pagrieza galvu.
Pa labi atradās altāris. Gaismu deva vienīgi veclaicīga eļļas lampiņa, kas dega tam pašā vidū, sviežot ēnas augšup pa slīpajām sienām. Gaismas pietika, lai saskatītu labirinta simbolu uz galasienas, lielu un iespaidīgu šajā noslēgtajā telpā.
Alise juta, ka tuvumā ir vēl kāds. Paskatījusies pa labi, viņa tik tikko novaldīja kliedzienu, ieraudzījusi Sīļu, kas gulēja, saritinājusies uz akmens grīdas kā dzīvnieks, tieviņa, nekustīga, pieveikta, vienos zilumos un nobrāzumos. Alise nespēja saredzēt, vai viņa elpo.
Lūdzu, Dievs, dari tā, lai viņa vēl ir dzīva.
Alises acis lēnām pierada pie mirgojošās gaismas. Mazliet pagriezusi galvu, viņa ieraudzīja Odriku turpat, kur pirmīt. Viņš vēl arvien bija piesiets ar virvi pie zemē iestiprināta dzelzs riņķa. Baltie mati veidoja oreolu ap galvu. Viņš bija nekustīgs kā akmenī kalts kapa piemineklis.
Kā sajutis Alises skatienu, viņš atbildēja uz to un pasmaidīja.
Uz mirkli aizmirsusi, ka Odriks droši vien dusmojas par solījuma neturēšanu, par to, ka viņa atskrējusi uz šejieni, Alise vāri uzsmaidīja viņam.
Ir tieši tā, kā teikusi Sīļa.
Tad viņa uztvēra kādu pārmaiņu. Aplūkoja Odrika rokas uz balto drānu fona.
Nav gredzena.
- Sila ir te, - viņa nočukstēja. - Jums bija taisnība.
Viņš viegli, piekrītoši pamāja.
- Mums kaut kas jādara, - Alise čukstēja.
Odriks tikko manāmi papurināja galvu un pievērsa acis kambara tālākajam galam. Alise sekoja viņa skatienam.
-Vils! - viņa neticīgi izdvesa. Krūtīs uzbangoja atvieglojums un vēl arī kas cits, kam tūdaļ pievienojās žēlums. Vila mati bija sakaltuši asinīs, viena acs aizpampuši, seja un rokas nobrāztas.
Bet viņš ir šeit. Pie manis.
Dzirdot viņas balsi, Vils pavēra plakstus un ieskatījās pustumsā. Ieraugot un pazīstot Alisi, saplaisājušās lūpās pavīdēja smaids.
Mirkli abi cieši raudzījās viens otram acīs.
Mon cdr. Mana mīla. Šī atskārsme deva viņai spēku.
Skumjās vēja gaudas ejā pastiprinājās, tām tagad pievienojās balsu murdoņa. Vienmuļa skandēšana, ne gluži dziesma. Alise netika gudra, no kurienes tā nāk. Alā atbalsojās savādi pazīstamu vārdu un teikumu fragmenti, līdz gaisu piesātināja to skaņa: montanhas, kalni; noblesa, dižciltība; libres, grāmatas; graal, Grāls. Alisei uzmācās reibonis no šiem vārdiem, kas dimdēja galvā līdzīgi katedrāles zvaniem.
Brīdī, kad viņai šķita, ka vairāk nespēs izturēt, skandēšana apklusa. Melodija izdzisa, atstādama tikai atmiņas.
Saspriegtajā klusumā ierunājās viena balss. Sievietes balss, skaidra un noteikta.
Laiku sākumā Ēģiptes zemē Noslēpumu kungs Deva vārdus un rakstus.
Alise novērsās no Vila un pagriezās uz balss pusi. No ēnām aiz altāra gluži kā parādība iznāca Marī Sesila. Viņa nostājās labirinta priekšā, un zaļās acis, ietonētas ar melnu un zeltu, lampas gaismā iezaigojās kā smaragdi. Piķa melni vizēja mati, ko saturēja zelta stīpa ar briljantiem uz pieres. Slaidos, kailos delmus rotāja pieskaņoti vīta metāla amuleti.
Rokās Marī Sesila turēja trīs grāmatas, saliktas citu uz citas. Viņa sakārtoja tās rindā uz altāra līdzās vienkāršai māla bļodiņai. Kad viņa pastiepa roku, lai pārvietotu eļļas lampu, Alise gandrīz neapzināti pamanīja, ka uz kreisā īkšķa viņai ir Odrika gredzens.
Tur tas izskatās nevietā.
Alise iegrima dziļi pagātnē, kuru neatcerējās. Pergamentam vajadzēja būt sausam un trauslam kā vīstošai koka lapai rudenī. Taču viņa teju vai juta pirkstos ādas saitītes, mīkstas un lokanas, lai gan tām, tik daudzus gadus nelietotām, vajadzētu būt sažuvušām. Likās, šīs atmiņas ir ierakstītas viņai kaulos un asinīs. Viņa atcerējās, kā vizuļojuši vāki, gaismā mainot nokrāsu.