Tad viņa ieraudzīja mazītiņu zelta biķeri, ne lielāku par desmit- pensu monētu, kas, līdzīgi dārgakmenim, laistījās uz biezā krēmkrāsas pergamenta. Nākamās lapas klāja smalki izzīmētu rakstu zīmju rindiņas. Alise dzirdēja pustumsā runājam Marī Sesilu un reizē redzēja sarkanos, zilos, dzeltenos un zeltainos burtus. Zāļu grāmata.
Prātā virmoja divdimensionāli tēli, dzīvnieki un putni. Alise spēja iztēloties pergamenta loksni, biezāku par pārējām lapām, bet citādu - caurspīdīgu, dzeltenu. Tas bija papiruss ar skaidri saredzamām lapu šķiedrām. To klāja tādi paši simboli kā grāmatas sākumā, tikai tagad starp tiem ievijās sīciņi augu zīmējumi, cipari un mērījumi.
Viņa sāka domāt par otro grāmatu, Skaitļu grāmatu. Pirmajā lapā biķera vietā bija attēlots pats labirints. Alise neapzināti pārlaida acis kambarim, šoreiz redzēdama to ar citām acīm, pārbaudīdama formas un proporcijas.
Viņa pievērsās altārim. Atmiņas par trešo grāmatu bija visskaidrākās. Pirmajā lapā zeltīts mirdzēja ankh - seno ēģiptiešu dzīvības simbols, tagad pazīstams visai pasaulei. Starp Vārdu grāmatas koka vākiem, apvilktiem ar ādu, bija tukšas lapas - kā balta sardze, kas glabā grāmatas centrā paslēpto papirusu. Hieroglifi bija blīvi un nepieejami. Visu lapu no augšas līdz apakšai klāja simbolu rindas. Nekādu krāsu lāsumu, nekādu norādījumu, kur beidzas viens teikums un sākas nākamais.
Sajās zīmēs bija paslēpti maģiskie vārdi.
Alise atvēra acis un juta, ka uz viņu skatās Odriks.
Abi pārmija sapratnes pilnu mirkli. Vārdi atgriezās viņas atmiņā, klusu slīdēdami laukā no pieputējušiem prāta nostūrīšiem. Alise uz sekundes daļu atstāja savu ķermeni un noraudzījās uz notiekošo no augšas.
Pirms astoņiem simtiem gadu šos vārdus bija izrunājusi Alaīsa. Un Odriks bija tos dzirdējis.
Patiesība darīs mūs brīvus.
Nekas nebija mainījies, taču Alise pēkšņi vairs nebaidījās.
Viņas uzmanību piesaistīja kāda skaņa pie altāra. Klusums izbeidzās, strauji atgriezās tagadnes pasaule. Un tai līdzi bailes.
Marī Sesila pacēla māla bļodiņu, tik mazu, ka tā ietilpa viņas saujās. Zem trauka atradās nazis ar nespodru, nodilušu asmeni. Viņa izstiepa garās, baltās rokas virs galvas.
- Dintrar! - viņa iesaucās. Ienāc.
No ejas tumsas iznira Fransuā Batists. Viņa skatiens slīdēja apkārt kā starmetis, pieskārās Odrikam, Alisei, tad apstājās pie Vila. Alise ieraudzīja triumfu Fransuā Batista sejā un saprata, ka Viļu ir piekāvis viņš.
Šoreiz es tev neļaušu darīt viņam pāri.
Fransuā Batista skatiens slīdēja tālāk. Pārsteigts vai atvieglots pakavējās pie trim grāmatām uz altāra un tad pievērsās mātes sejai.
Par spīti attālumam, Alise juta spriedzi, kas valdīja starp abiem.
Marī Sesilas sejā pazibēja smaids, kad viņa nokāpa no altāra paaugstinājuma, rokās turēdama nazi un bļodiņu. Eļļas lampas gaismā viņas tērps vizēja kā austs no mēnesstariem. Caur degošās eļļas smago smārdu Alise juta gaisā virmojam viņas smalko parfīmu.
Sakustējās arī Fransuā Batists. Viņš nokāpa pa pakāpieniem un nostājās aiz muguras Viļam.
Marī Sesila palika stāvam viņa priekšā un kaut ko pačukstēja Viļam, pārāk klusu, lai Alise sadzirdētu. Fransuā Batista sejā vēl vīdēja smaids, taču vaibsti kļuva ļauni, kad viņš pieliecās un pacēla Vila sasietās rokas pretī Marī Sesilai.
Alise sarāvās, kad Marī Sesila ar nazi iegrieza Viļam apakšdelmā starp elkoni un plaukstu. Vils saviebās, Alise redzēja pārbīli viņa acīs, tomēr viņš neizdvesa ne skaņas.
Marī Sesila pacēla bļodiņu, savākdama tajā piecas asins lāses.
To pašu viņa atkārtoja ar Odriku un tad pienāca pie Alises. Marī Sesilas sejā jautās gaidpilns satraukums. Asmens smaile slīdēja pa Alises balto delmu, pa rētas līniju. Precīzi kā ķirurgs, kas rīkojas ar skalpeli, Marī Sesila lēnām iedūra naža smaili ādā, līdz vecā brūce atvērās.
Alisi pārsteidza sāpes, ne asas, drīzāk smeldzošas. Sākumā uzvilnīja siltums, pēc tam viņu strauji pārņēma aukstums, miesa notirpa. Kā noburta viņa skatījās uz asins lāsēm, kas cita pēc citas pilēja trauciņā, dīvaini blāvā šķidrumā.
Tad tas bija galā. Fransuā Batists palaida viņu vaļā un sekoja mātei pie altāra. Marī Sesila atkārtoja šo pašu procedūru ar savu dēlu, tad nostājās starp altāri un labirintu.
Novietojusi trauciņu altāra centrā, viņa iegrieza delmā pati sev un noraudzījās, kā asiņu strūkliņa rit lejup pa roku.
Asiņu sajaukšana.
Alisei cauri izšāvās izpratnes zibsnis. Grāls piederēja visām ticībām un nepiederēja nevienai. Kristieši, ebreji, musulmaņi. Pieci sargātāji, izraudzīti pēc rakstura un darbiem, nevis pēc asinīm. Visi bija vienlīdzīgi.
Alise vēroja, kā Marī Sesila pasniedzas un izņem kaut ko no katras grāmatas. Trešo izņemto priekšmetu viņa pacēla gaisā. Papīra lapu. Nē, ne papīru, bet gan papirusu. Kad Marī Sesila tuvināja to lampai, skaidri iezīmējās niedru saaudums. Simbols bija skaidrs.
Ankh, dzīvības simbols.
Marī Sesila pielika trauciņu pie lūpām un dzēra. Kad tas bija tukšs, viņa ar abām rokām novietoja to atpakaļ, pārlaida skatienu kambarim un pievērsās Odrikam. Alisei šķita, ka Marī Sesila ar šo skatienu met izaicinājumu, lai Odriks viņu aptur.
Tagad viņa novilka no īkšķa gredzenu un pagriezās pret akmens labirintu. Lampas liesmiņai līpinoties, ēnām dejojot pa sienām, Alise akmens grebumā ieraudzīja divus tēlus, kurus agrāk nebija pamanījusi.
Labirinta aprisēs skaidri iezīmējās ankh veidola ēna un kausa kontūras.
Alise izdzirda asu klikšķi, kā atslēgai pagriežoties slēdzenē. Mirkli šķita, ka nenotiek nekas. Tad klints dziļumā atskanēja duna, akmenim veļoties pret akmeni.
Marī Sesila atkāpās. Alise redzēja, ka labirinta centrā ir atvēries iedobums, mazliet lielāks par grāmatu izmēru. Niša.
Prātā piepeši atausa vārdi un frāzes, Odrika skaidrojumi un pašas atradumi.
Labirinta centrā ir apgaismība, centrā ir izpratne. Alise atcerējās kristiešu svētceļniekus, kas Šartras katedrāles jomā mēro Chemin de Jerusulem, iedami pa labirinta koncentriskajiem apļiem un meklēdami apgaismību.
Šeit, Grāla labirintā, gaisma - burtiski - bija visa centrā.
Marī Sesila paņēma lampu no altāra un iekāra to nišā. Tur tā precīzi iederējās. Liesma tūdaļ iedegās spožāk, kambarī kļuva pilnīgi gaišs.
No vienas grāmatas izņemto papirusu viņa ievietoja spraugā nišas priekšā, daļēji aizsedzot lampu, un ala satumsa atkal.
Marī Sesila strauji pagriezās un pievērsās Odrikam, viņas vārdi pārtrauca hipnozei līdzīgo klusumu.
-Jūs teicāt, ka es kaut ko redzēšu! - viņa iesaucās.
Odrika dzintarkrāsas acis sastapa viņas skatienu. Alise klusībā lūdzās, kaut jel viņš klusētu, taču zināja, ka viņš neklusēs. Neizprotamu iemeslu dēļ Odriks bija apņēmies ļaut, lai ceremonija rit savu gaitu.
- īstā maģiskā formula atklājas tikai tad, ja visi trīs papirusi ir uzlikti cits citam virsū. Tikai tad gaismas un ēnu saspēlē atklāsies vārdi, kuri jāizrunā, nevis vārdi, kas jānoklusē.
Alise drebēja. Aukstums bija viņā pašā, it kā miesas siltums pamazām aizplūstu prom; viņa to apzinājās un tomēr nespēja valdīt trīsas. Marī Sesila grozīja pirkstos trīs pergamentus.