- Kādā secībā?
- Atsvabiniet mani, - Odriks rāmi, klusi sacīja. - Atsvabiniet un tad nostājieties kambara centrā. Es parādīšu.
Mirkli vilcinājusies, viņa pamāja Fransuā Batistam.
- Dari, ko tev liek! - viņa uzsauca.
Fransuā Batists klusēdams pārgrieza virvi, ar ko Odriks bija piesiets pie riņķa grīdā, un atkāpās.
Marī Sesila pasniedzās atpakaļ un paņēma nazi.
- Ja jūs kaut ko izstrādāsiet, - Marī Sesila teica, rādīdama uz Alisi, kamēr Odriks lēnām nāca pār kambari, - es viņu nogalināšu. Sapratāt? Vai nogalinās viņš. - Tas attiecās uz Fransuā Batistu, kurš stāvēja līdzās Viļam.
- Sapratu.
Odriks aši paskatījās uz Sīļu, kas nekustīgi gulēja uz grīdas, un piepeši iečukstējās šaubu māktā tonī: - Vai man ir taisnība? Grāls taču nenāks pie viņas?
Kaut gan Odriks skatījās uz Alisi, viņa atskārta, ka šis jautājums domāts kādai citai. Kādai, ar kuru kopā Odriks reiz jau pieredzējis šo visu.
Un Alise atskārta arī, ka zina atbildi. Nešaubīgi. Viņa pasmaidīja, un vairāk iedrošinājuma Odrikam nevajadzēja.
- Nenāks, - viņa klusu pačukstēja.
- Ko jūs gaidāt? - uzkliedza Marī Sesila.
Odriks devās uz priekšu.
-Jāpaņem katrs no trim papirusiem, - viņš sacīja, - un jānoliek pie uguns.
- Tad izdariet to!
Alise vēroja, kā viņš paņem trīs caurspīdīgās lapas, sakārto un rūpīgi novieto pie nišas. Liesma, kas tajā dega, mirkli aptumšojās un šķita dziestam. Alā kļuva pavisam tumšs.
Kad acis pierada pie biezās krēslas, Alise redzēja, ka gaismas un tumsas rakstā, kas atveido labirinta aprises, palikuši saskatāmi tikai daži hieroglifi. Visi liekie vārdi bija aizplīvuroti. "Di ankh djet…" Tas skaidri skanēja viņai prātā. - Di ankh djet, - viņa pateica skaļi un turpināja teikumu līdz galam, tulkodama senos vārdus.
- Laiku sākumā Ēģiptes zemē noslēpumu kungs deva vārdus un rakstus. Deva dzīvi.
Marī Sesila strauji pagriezās pret Alisi. Metās viņai klāt un satvēra viņu aiz delma.
-Jūs izlasījāt vārdus! Kā jūs zināt, ko tie nozīmē?
- Es nezinu. Nezinu.
Alise pūlējās izrauties, bet Marī Sesila rāva viņu arvien tuvāk naža smailei, tik tuvu, ka Alise saskatīja brūnus traipus uz nodilušā asmens. Viņa aizvēra acis un atkārtoja teikumu:
- Di ankh djet…
Likās, viss notiek vienlaikus.
Odriks metās virsū Marī Sesilai.
- Maman!
Vils izmantoja Fransuā Batista neuzmanību, atvēzēja kāju un iespēra viņam pa krustiem. Puisis zaudēja līdzsvaru, krita, aiz pārsteiguma nospieda pistoles sprūdu un izšāva alas griestos. Šāviens šaurajā telpā nodārdēja apdullinoši skaļi. Alise dzirdēja, ka lode ietriecas kalna klintī un rikošetā sitas pret sienām.
Marī Sesila pacēla roku pie deniņiem. Starp pirkstiem sūcās asinis. Mirkli grīļojusies, viņa saļima zemē.
- Maman.' - Fransuā Batists jau bija pietrūcies kājās un skrēja pie viņas. Pistole aizslīdēja pa grīdu uz altāra pusi.
Odriks paķēra Marī Sesilas nazi, ar pārsteidzošu spēku pārgrieza Vila pinekļus un iespieda nazi viņam rokā.
- Atbrīvojiet Alisi.
Neklausīdamies viņā, Vils metās pār kambari uz turieni, kur ceļos tupēja Fransuā Batists, apskāvis Marī Sesilu.
-Non, Maman. Ne t'en vas pas. Ecoute-moi, Maman, reveille-toi!'
Sagrābis puisi aiz jakas pleciem, Vils trieca viņa galvu pret akmens grīdu. Tad pieskrēja pie Alises un sāka griezt pušu virvi.
- Vai viņa ir mirusi?
- Nezinu.
-Un…
Vils steigšus noskūpstīja Alisi uz lūpām, tad norāva virvi viņai no plaukstu locītavām.
' Nē, māt, neaizej. Klausies manī, māt, mosties! (Franču vai.)
- Fransuā Batists būs bezsamaņā pietiekami ilgi, lai mēs pagūtu tikt ārā, - viņš sacīja.
- Parūpējies par Sīļu, Vil. - Alise rādīja turp. - Es palīdzēšu Odrikam.
Vils pacēla Sīļu uz rokām un devās uz ejas pusi. Alise pieskrēja pie Odrika.
- Grāmatas! - viņa sauca. - Tas jāpaņem, iekams viņi atžilbst.
Odriks stāvēja un noraudzījās uz nekustīgi gulošo Marī Sesilu un
viņas dēlu.
- Odrik, ātri! Mums jātiek ārā no šejienes!
- Nebija pareizi iejaukt tajā visā jūs, - Odriks klusi ierunājās. - Man tik ļoti gribējās zināt, izpildīt reiz dotu un neizpildītu solījumu, ka aizmirsās visi citi apsvērumi. Es rīkojos savtīgi. Pārāk daudz domāju par sevi.
Odriks uzlika plaukstu uz vienas no grāmatām.
-Jūs jautājāt, kāpēc Alaīsa to neiznīcināja. Tāpēc, ka es viņai to neļāvu. Mēs izstrādājām plānu, kā apmānīt Oriānu. Tieši tādēļ arī atgriezāmies kambarī. Nāves un upurēšanās aplis turpinājās. Ja ne tas, tad varbūt…
Viņš piegāja pie Alises, kura centās izvilkt papirusus no altāra spraugas.
- To viņa nebūtu vēlējusies. Zaudēts pārāk daudz dzīvību.
- Odrik, - Alise izmisusi teica, - par to mēs varēsim parunāt vēlāk. Tagad vajag iznest tās ārā no alas. Tieši to jūs gaidījāt, Odrik! Iespēju atkal apvienot Triloģiju. Mēs nevaram atstāt grāmatas viņai.
- Es joprojām nezinu, - Odriks sacīja, balss bija pieklususi līdz čukstam, - kas ar viņu notika beigās.
Eļļa lampā bija gandrīz izdegusi, tomēr alā kļuva mazlietiņ gaišāks, kad Alise izvilka ārā pirmo, otro un visbeidzot trešo papirusu.
- Rokā ir! - viņa sacīja. Paķēra no altāra grāmatas un iedeva tās Odrikam. - Ņemiet! Nāciet!
Gandrīz vai vilkdama Odriku sev līdzi, Alise taustījās caur kambara tumsu uz ejas pusi. Abi paklupa pār iedobi, kurā bija atrasti skeleti, un te pēkšņi tumsā viņiem aiz muguras atskanēja skaļš dārds, sakustējās akmeņi un viens pēc otra nodunēja vēl divi apslāpēti būkšķi.
Alise pieplaka pie zemes. Šoreiz tie bija nevis šāvieni, bet gan pavisam citādi trokšņi. Dārdoņa dziļi zemē.
Asinis iebrāzās adrenalīns. Viņa izmisīgi rāpās uz priekšu, turēdama papirusus zobos un cerēdama, ka Odriks viņai seko. Tērps pinās pa kājām un traucēja. Roka asiņoja, uz tās nevarēja balstīties, tomēr Alisei izdevās tikt līdz kāpņu pakājei.
Aiz muguras viņa dzirdēja dārdus, bet nedrīkstēja atskatīties. Pirksti pieskārās augšējā pakāpienā iekaltajiem burtiem, un šajā mirklī atskanēja balss:
- Nekustieties. Citādi es viņu nošaušu.
Alise sastinga.
Ta nevar būt viņa. Viņai trāpīja lode. Es redzēju viņu pakrītam.
- Pagriezieties. Lēnām.
Alise gausi uzslējās kājās. Pie altāra grīļodamās stāvēja Marī Sesila. Tērps bija notašķīts ar asinīm, diadēma nokritusi, mati izspūruši ap seju. Rokā viņa turēja Fransuā Batista pistoli. Ta bija notēmēta uz Odriku.
- Lēnām nāciet pie manis, doktore Tannere.
Alise juta, ka zeme līgojas. Juta vibrāciju, kas pārņēma kājas, dzirdēja zemes dzīlēs dobju dunu, kas pastiprinājās ar katru mirkli.
Pēkšņi to šķita saklausījusi arī Marī Sesila. Viņas sejā pavīdēja apjukums. Kambari satricināja vēl viens dārds. Šoreiz nepalika šaubu, ka tā ir eksplozija. Caur alu izbrāzās salta gaisa pūsma. Lampa Marī Sesilai aiz muguras iedrebējās, akmens labirintu pāršķēla plaisa, tas sāka drupt.
Alise metās atpakaļ pie Odrika. Pamats zem kājām lūza, šķīda akmeņi un mūžsena zeme. No visām pusēm uz galvas bira šķembas, un Alise lēca pār plaisām, kas vērās vaļā viņai visapkārt.
- Dodiet tos man! - kliedza Marī Sesila, pavērsdama ieroci pret Alisi. - Vai jūs tiešām domājat, ka ļaušu viņai tos pievākt?