Viņas vārdus aprija klinšu un akmeņu dārdi, iebrūkot kambarim.
Odriks piecēlās kājās un pirmo reizi ierunājās:
- Viņai? Nē, ne jau Alisei.
Marī Sesila apcirtās apkārt, lai redzētu, uz ko Odriks lūkojas.
Un iekliedzās.
Tumsā Alise kaut ko saskatīja. Mirdzumu, baltu mirdzumu, līdzīgu sejai. Marī Sesila, šausmu pārņemta, atkal notēmēja uz Alisi. Mirkli vilcinājusies, nospieda gaili. Ar šo vilcināšanos pietika, lai starp abām nostātos Odriks.
Likās, viss risinās kā palēninātā filmā.
Alise iekliedzās. Odriks saļima ceļos. Šāviena spēks atsvieda Marī Sesilu atpakaļ, un viņa zaudēja līdzsvaru. Ar rokām izmisīgi tverot tukšu gaisu, viņa iegāzās milzīgā plaisā, kas bija atvērusies zemē.
Odriks noslīga guļus, no brūces krūtīs plūda asinis. Seja bija balta kā papīrs, zem plānās ādas Alise saskatīja zilus asinsvadus.
- Mums jātiek ārā! - viņa sauca. - Varbūt būs vēl viens sprādziens! Te viss var iebrukt kuru katru mirkli!
Viņš pasmaidīja. - Viss ir beidzies, Alise. A la perfin. Grāls ir nosargājis savus noslēpumus tāpat kā agrāk. Nav ļāvis viņai iegūt to, pēc kā viņa kāro.
Alise purināja galvu. - Nē, Odrik, ala bija mīnēta. Un šeit var būt vēl kāds spridzeklis. Mums jātiek ārā.
- Vairāk nebūs, - viņš teica bez mazākajām šaubām. - Ta bija pagātnes atbalss.
Alise redzēja, ka runāšana sagādā viņam sāpes, un pieliecās tuvāk. Odrikam krūtīs skanēja klusa gārdzoņa, elpa bija sekla un vāja. Alise mēģināja apturēt asiņošanu, bet redzēja, ka tas ir bezcerīgi.
- Es gribēju zināt, kā viņa pavadījusi savus pēdējos mirkļus. Vai saprotat? Es nespēju viņu glābt. Viņa bija ieslēgta alā, es tur nevarēju iekļūt. - Odriks ieelsās sāpēs. Krampjaini ievilka elpu.
- Bet šoreiz…
Beidzot Alise pieņēma to, ko instinktīvi zināja kopš ierašanās Los Seresā, kad bija ieraudzījusi Odriku stāvam mūra namiņa durvīs, kalnu ielokā.
Šis ir viņa dzīvesstāsts. Šīs ir viņa atmiņas.
Viņa atcerējās dzimtas koku, darinātu ar tik lielu mīlestību un rūpību.
- Saijē, - viņa sacīja. - Jūs esat Saijē.
Mirkli dzintarkrāsas acis uzplaiksnīja dzīvība. Dziestošajā sejā atplauka bezgalīgs prieks.
- Kad atmodos, man blakus bija Bertrāna. Kāds bija apsedzis mūs ar apmetņiem, lai nesalstam, un…
- Gijems, - Alise teica, zinādama, ka tā ir patiesība.
- Skanēja briesmīgi dārdi. Redzēju, kā sabrūk klints dzega virs alas ieejas. Lielais akmens nogāzās zemē, šķīstot oļiem, šķembām un zemēm, un iesprostoja viņu tur iekšā. Es nevarēju tikt pie viņas, - Saijē sacīja drebošā balsī. - Pie viņiem.
Tad piepeši iestājās pilnīgs klusums.
- Es nezināju, - viņš ar mokām turpināja. - Biju apsolījis Alaīsai: ja ar viņu kaut kas notiks, es gādāšu, lai Vārdu grāmata ir drošībā, bet es nezināju. Nezināju, vai grāmata ir pie Oriānas, nezināju, kur ir Oriāna pati. - Balss pārvērtās čukstā. - Nezināju neko.
- Tatad atrastie līķi bija Gijems un Alaīsa, - Alise sacīja apstiprinādama, nevis jautādama.
Saijē pamāja. - Oriānas līķi mēs uzgājām mazliet tālāk nogāzē. Grāmatas pie viņas nebija. Un tikai tad es sapratu.
- Viņi nomira kopā, glābdami grāmatu. Alaīsa gribēja, lai jūs paliekat dzīvs, Saijē. Lai dzīvojat un rūpējaties par Bertrānu - savu meitu visās nozīmēs, atskaitot vienu.
Viņš pasmaidīja. - Es zināju, ka jūs sapratīsiet. - Vārdi pārslīdēja pār lūpām kā nopūta. - Pārāk ilgi esmu dzīvojis bez viņas. Man viņas ir pietrūcis katru mīļu dienu. Katru dienu esmu vēlējies, kaut jel nebūtu nolādēts, nebūtu spiests dzīvot, kamēr visi, kas man dārgi, noveco un mirst. Alaīsa, Bertrāna…
Viņš apklusa. Alisei aiz bēdām sāpēja sirds.
-Jums vairs nav jājūtas vainīgam, Saijē. Tagad, kad zināt, kā tas notika, jums vajag sev piedot.
Alise juta, ka viņš attālinās.
Runā ar viņu. Neļauj viņam aizmigt.
- Bija pareģots, - Saijē ierunājās atkal, - ka Pays d'Oc mūsu laikos piedzims cilvēks, kuram liktenis lēmis kļūt par liecinieku traģēdijai, kas piemeklējusi šīs zemes. Tapat kā citi pirms manis - kā Ābrahāms, Metuzāls, Harifs - es to nevēlējos. Taču samierinājos.
Saijē tvēra pēc elpas. Alise pievirzījās vēl tuvāk un nolika viņa galvu sev klēpī. - Kad? Pastāstiet.
- Alaīsa izsauca Grālu. Šeit. Šajā pašā kambarī. Man bija divdesmit pieci gadi. Biju atgriezies Los Seresā, ticēdams, ka mana dzīve mainīsies. Ticēju, ka man izdosies savaldzināt Alaīsu un ka viņa mani iemīlēs.
- Viņa jūs mīlēja, - Alise ar pārliecību sacīja.
- Harifs iemācīja viņai saprast seno ēģiptiešu valodu, - Saijē smaidot turpināja. - Liekas, daļiņa šo zināšanu vēl dzīvo jūsos. Izmantojot prasmes, ko bija iemācījis Harifs, un Alaīsas zināšanas par pergamentiem, mēs atnācām uz šejieni. Kad klāt bija īstais brīdis, Alaīsa zināja, ko sacīt, - tāpat kā jūs. Grāls darbojās caur viņu.
- Kā… - Alise sastomījās. - Kas notika?
- Atceros, kā manai ādai samtaini pieskārās gaisa pūsma, mirgoja sveces, tumsā vijās skaistas balsis. Likās, vārdi plūst viņai pār lūpām, iekams viņa tos izrunājusi. Alaīsa stāvēja pie altāra, Harifs viņai blakus.
- Noteikti klāt bija vēl citi.
-Jā, bet… tas jums liksies dīvaini, taču viņus es tikpat kā neatceros. Redzēju vienīgi Alaīsu. Viņas koncentrēto seju, vieglo rieviņu starp sarauktajām uzacīm. Mati plūda viņai pār muguru kā ūdenskritums. Es redzēju tikai viņu, apzinājos tikai viņu. Alaīsa satvēra rokās kausu un izrunāja vārdus. Viņas acis iepletās apgaismības mirklī. Viņa sniedza kausu man, un es dzēru.
Saijē plaksti strauji trīsēja kā tauriņa spārni.
- Ja jau dzīve jums bija tāda nasta, kāpēc jūs turpinājāt dzīvot bez viņas?
- Perque? - viņš pārsteigts atkārtoja. - Kāpēc? Tāpēc, ka tā gribēja Alaīsa. Man bija jādzīvo, lai pastāstītu, kas noticis ar šo zemju ļaudīm šeit, šajos kalnos un līdzenumos. Lai gādātu, ka viņu dzīvesstāsts neaiziet pazušanā. Tads ir Grāla mērķis. Palīdzēt tiem, kas sniedz liecību. Vēsturi raksta uzvarētāji, meļi, stiprākie, apņēmīgākie. Patiesība visbiežāk ir atrodama klusēšanā, klusajās vietās.
Alise pamāja. - Jūs to paveicāt, Saijē. Jūs panācāt, lai izskan patiesība.
- Gijems de Tidelā sarakstīja frančiem viltotu hroniku par krusta karu pret mums. La Chanson de la Croisade, tā viņš to nosauca. Pēc viņa nāves kāds anonīms dzejnieks, Pa^s d'Oc atbalstītājs, pabeidza šo darbu. La Canso. Mūsu stāstu.
Par spīti visam, Alise pasmaidīja.
- Los mots vivents, - Saijē čukstēja. Dzīvie vārdi. - Tas bija sākums. Es zvērēju Alaīsai, ka runāšu patiesību, rakstīšu patiesību, lai nākamās paaudzes zinātu par šausmām, kas reiz plosījušās šajās zemēs. Lai tās netiktu aizmirstas.
Alise palocīja galvu.
- Harifs saprata. Vientuļo taku viņš bija mērojis pirms manis. Apceļojis pasauli, redzējis, kā vārdi tiek sagrozīti, salauzīti un pārvērsti par meliem. Arī viņš dzīvoja, lai liecinātu. - Saijē ievilka elpu. - Viņš nodzīvoja tikai mazliet ilgāk par Alaīsu un nomira vairāk nekā astoņsimt gadu vecs. Šeit, Los Seresā, mums ar Bertrānu klātesot.
- Bet kur jūs dzīvojāt visus šos gadus? Kā jūs dzīvojāt?
- Vēroju, kā pavasara zaļumu nomaina vasaras zelts, kā rudens kaparu nomaina ziemas baltums. Esmu sēdējis un gaidījis izdziestam blāzmu, vēl un vēlreiz sev jautādams - kādēļ? Kā es būtu rīkojies, ja zinātu, kā tas būs - dzīvot tādā vientulībā, būt par vienīgo liecinieku bezgalīgajam piedzimšanas, dzīves un nāves aplim? Šo garo mūžu es esmu pavadījis ar tukšumu sirdī, gadu gaitā šis tukšums ir gājis plašumā, līdz kļuvis lielāks par manu sirdi.