- Arī es ilgojos, bet draugi nevar būt kopā vienmēr.
Saijē sarauca pieri. - Bet kāpēc tad…
Senher Martī asi uzsita viņam pa plecu.
- Nerunā tik skaļi, - viņš klusām brīdināja. - Tadas valodas labāk paturēt pie sevis.
- Kādas valodas? - zēns samulsis jautāja. - Es tak tikai…
- Mēs dzirdējām, Saijē, - Senher Marti sacīja, atskatīdamies pār plecu. - Viss tirgus dzirdēja. Tāpēc - ne vārda vairs par lūgšanām, e?
Nesaprazdams, ar ko tā sadusmojis Sčnher Martī, Saijē piecēlās kājās. Na Martī sāka rāties uz vīru. Abi šķita pilnīgi aizmirsuši par zēna klātbūtni.
- Tu esi pārāk bargs pret viņu, Rozē, - sieva nikni čukstēja. - Viņš vēl ir tikai puika.
- Vajag tikai vienu cilvēku, kas neprot valdīt mēli, un mūs saņems ciet kopā ar visiem pārējiem. Tas ir pārāk bīstami. Ja ļaudis nodomās, ka mums ir kādi sakari ar ķeceriem…
- Atradis ķeceri! - viņa atcirta. - Mazs bērns viņš ir!
- Ne jau zēns. Esklarmonda. Visiem zināms, ka viņa ir viena no tiem. Un, ja nāks gaismā, ka mēs ejam uz lūgšanām viņas mājā, arī mūs apsūdzēs kā Bons Homes sekotājus un sāks vajāt.
- Tātad mēs pametam draugus? Tikai tāpēc, ka tu esi saklausījies briesmu pasakas?
Senher Martī pieklusināja balsi. - Es tikai saku, ka mums jābūt uzmanīgiem. Tu zini, ko runā ļaudis. Ka šurp nāk armija, lai padzītu ķecerus.
- To viņi runā jau gadiem. Tu pārspīlē. Bet, kas attiecas uz pāvesta legātiem, šie "Dieva cilvēki" gadiem ilgi klimst apkārt, nodzeras līdz nāvei, un nekas labs tur nav iznācis. Lai bīskapi izstrīdas savā starpā, bet mums, pārējiem, ļauj dzīvot mierā.
Viņa novērsās no vīra un uzrunāja Saijē, uzlikusi plaukstu viņam uz pleca. - Neņem pie sirds. Tu neesi izdarījis neko sliktu.
Saijē skatījās zemē, negribēdams rādīt savas asaras.
Na Martī turpināja māksloti možā balsī: - Jā, un vai viņdien tu neteici, ka gribi nopirkt dāvanu Alaīsai? Varbūt paskatīsimies, ja nu te kas atrodas?
Saijē pamāja ar galvu. Viņš saprata, ka Na Martī cenšas viņu iedrošināt, tomēr jutās apjucis un nokaunējies.
- Man nav ar ko maksāt, - viņš sacīja.
- Par to tu nebēdā. Šoreiz neņemsim to vērā. Paskaties nu! - Na Martī noglauda krāsaino dzīparu rindas. - Varbūt šos? Kā tu domā - viņai patiks? Krāsa lieliski piestāvētu viņas acīm.
Saijē aptaustīja smalkos kaparbrūnos dzīparus.
- īsti nezinu.
- Nu, man liekas, viņai patiks. Vai iesaiņot?
Viņa novērsās, meklēdama drāniņu, kur ietīt šķeteri. Negribēdams likties nepateicīgs, Saijē pūlējās izdomāt kādu sakāmo, kas nebūtu bīstams.
- Pirmīt es viņu redzēju.
- Alaīsu, jā? Kāda viņa bija? Vai kur gāja kopā ar to savu māsu?
Zēns novaibstījās. - Nē. Tomēr neizskatījās pārāk priecīga.
- Nu, ja jau pirmīt viņa bija noskumusi, tad tagad ir īstais brīdis pasniegt viņai dāvanu, - Nu Martī sacīja. - Ta viņu iepriecinās. Rītos Alaīsa parasti nāk uz tirgu, vai ne? Ja turēsi acis un ausis vaļā, tad noteikti viņu atradīsi.
Laimīgs, ka tiek prom, Saijē pabāza sainīti zem kamzoļa un atvadījās. Pēc pāris soļiem pagriezās, lai pamātu ar roku. Abi Martī stāvēja viens otram blakus, noraudzīdamies viņam nopakaļ, bet nebilzdami ne vārda.
Saule tagad bija augstu. Saijē klīda apkārt, taujādams pēc Alaīsas. Neviens nebija viņu redzējis.
Tagad uzmācās izsalkums, un zēns nolēma, ka varētu arī iet mājās, kad pēkšņi pamanīja Alaīsu stāvam pie būdas, kurā tirgoja kazas sieru. Viņš metās skriet, pielavījās viņai klāt un apskāva ap vidukli.
- Bonjorn.
Alaīsa apcirtās apkārt un atplauka platā smaidā, ieraudzījusi, kas viņu uzrunājis.
- Saijē, - viņa teica, bužinādama zēnam matus. - Tu nu gan sagādāji man pārsteigumu!
- Visur tevi izmeklējos. - Viņš pasmaidīja. - Vai tev klājas labi? Pirmīt es tevi redzēju. Tu izskatījies bēdīga.
- Pirmīt?
- Tu iejāji pa Chāteau vārtiem kopā ar tēvu. Tūdaļ pēc ziņneša.
- A, oc, - viņa sacīja. - Neraizējies, man nekas nekait. Vienkārši gadījās nogurdinošs rīts. Bet cik jauki redzēt tavu mundro sejiņu! - Viņa noskūpstīja zēnu galvvidū, un Saijē nosarka. Viņš nikni skatījās zemē, lai Alaīsa to nemanītu. - Ja jau esi te, palīdzi man izraudzīties labu sieru.
Gludie, apaļie svaiga kazas siera rituļi bija izlikti glītā rakstā uz koka paplātēm, izklātām ar salmiem. Daži izskatījās sausi, ar dzeltenīgu garoziņu. Tie garšoja sīvāk un varēja būt nedēļas divas veci. Citi, sieti nesen, spīdēja valgi un maigi. Alaīsa apprasījās, cik kurš maksā, rādīja te uz vienu, te otru, lūdza Saijē padomu, līdz beidzot abi izvēlējās īsto rituli. Alaīsa iedeva monētas no sava maciņa, lai viņš samaksā tirgonim, kamēr pati sameklēja mazu, pulētu koka dēlīti, uz kura novietot sieru.
Saijē acis iepletās pārsteigumā, kad viņš ieraudzīja rakstu dēlīša otrā pusē. Kāpēc Alaīsai tas ir? Kā viņa pie tā tikusi? Apjukumā viņš nejauši nosvieda monētas zemē. Samulsis palīda pagaldē tās salasīt, tādējādi iegūdams laiku. Piecēlies viņš uzelpoja, jo Alaīsa acīmredzot nebija pamanījusi neko neparastu, tāpēc Saijē izmeta notikušo no prāta. Kad par pirkumu bija samaksāts, viņš saņēma dūšu, lai pasniegtu Alaīsai dāvanu.
- Es tev kaut ko iedošu, - viņš bikli teica, strupi iegrūzdams sainīti meitenei rokās.
- Cik mīļi, - viņa teica. - Vai tas ir no Esklarmondas?
- Nē, no manis.
- Cik jauks pārsteigums. Vai drīkstu vērt vaļā?
Viņš pamāja, seja bija nopietna, bet acis mirdzēja gaidās, kad Alaīsa saudzīgi tina sainīti vaļā.
-Ak, Saijē, cik skaisti! - viņa iesaucās, pacēlusi spīdīgi brūnos dzīparus. - Cik bezgala skaisti!
- Es to nenozagu, - viņš steigšus apliecināja. - To man iedeva Na Martī. Man liekas, viņa tā kā gribēja man atvainoties.
Tiklīdz vārdi bija izteikti, Saijē tos nožēloja.
- Atvainoties? Par ko? - Alaīsa tūdaļ noprasīja.
Šajā mirklī atskanēja kliedziens. Turpat tuvumā kāds vīrs rādīja uz debesīm. Zemu pār Citadeli no rietumiem uz austrumiem lidoja lielu, melnu putnu bars, sakārtojies bultas veidā. Likās, saules gaisma atlec no gludajām, melnajām putnu spalvām gluži kā dzirksteles no kalēja laktas. Kāds noteica, ka tā esot zīme, bet ļaudis nespēja vienoties, vai šī zīme ir laba vai ļauna.
Saijē neticēja tādiem māņiem, tomēr šodien, redzot putnus, viņam pārskrēja šermuļi. Likās, šis skats bija satraucis arī Alaīsu, jo viņa apskāva zēna plecus un pievilka viņu sev klāt.
- Kas noticis? - Saijē jautāja.
- Res, - Alaīsa pārlieku steidzīgi atbildēja. Nekas.
Augstu virs viņiem, neraizēdamies par cilvēku pasauli, putni turpināja ceļu, līdz saruka par neskaidru plankumiņu pie debesīm.
5. NODAĻA
KAD Alaīsa bija tikusi vaļā no savas uzticamās ēnas un gāja atpakaļ uz Chāteau Comtal, Sant-Nasarī zvani ieskandināja dienasvidu.
Viņa bija tik nogurusi, ka vairākas reizes paklupa uz kāpnēm, kuras likās stāvākas nekā parasti. Negribējās neko citu kā vien atgulties sava kambara vientulībā un atpūsties.
Alaīsa pārsteigta atklāja, ka viņas durvis ir aizvērtas. Kalpiem jau vajadzēja būt beigušiem uzkopšanas darbus. Aizkari ap gultu joprojām bija aizvilkti. Pustumsā Alaīsa redzēja, ka Fransuā ir atstājis panier uz zemā galdiņa pie kamīna, kā viņa lūgusi.