- Kur jūs bijāt? - viņš noprasīja.
- Piedodiet man, Mcssire. Es nesaņēmu ziņu…
Peletjē seja bija tumši, pērkonīgi pietvīkusi. - Kā jūs uzdrošināties nokavēt? - viņš jautāja tērauda balsī. - Vai domājat, ka pavēles neattiecas uz jums? Ka jūs esat tik slavens chevalier, ka varat nākt un iet pēc patikas, nevis rīkoties tā, kā pavēl jūsu Seigneurl
- Messire, zvēru pie sava goda, ja es būtu zinājis…
Peletjē rūgti iesmējās. - Pie jūsu goda, - viņš nikni sacīja, ar pirkstu iebikstīdams Gijemam krūtīs. - Neturiet mani par muļķi, di Mā. Es nosūtīju uz jūsu istabām savu sulaini ar ziņu. Jums atliku likām pietika laika sagatavoties. Tomēr man vēl ir jāiet pašam un jāaicina jūs. Un aizgājis es atrodu jūs gultā!
Gijems pavēra muti, aizvēra to atkal. Viņš redzēja siekalu burbulī- šus Peletjē lūpu kaktiņos, redzēja sirmos bārdas rugājus.
-Tagad vairs nemaz neesat tik pašapzinīgs! Nav ko teikt? Es jūs brīdinu, di Mā: tas, ka esat precējies ar manu meitu, neatturēs mani sodīt jūs par biedinājumu citiem.
- Sire, es tiešām…
Peletjē dūre pēkšņi ietriecās viņam pakrūtē. Sitiens nebija pārāk spēcīgs, taču pārsteidza Gijemu nesagatavotu.
Gijems atstreipuļoja atpakaļ un atdūrās pret sienu.
Peletjē smagā roka tūdaļ sagrāba viņu aiz rīkles un spieda viņa pakausi pie akmens mūra. Ar acs maliņu Gijems manīja, ka sirjan pie durvīm paliecas uz priekšu, lai labāk redzētu, kas notiek.
- Vai tagad viss ir skaidrs? - Peletjē kā spļautin iespļāva Gijemam sejā, sažņaugdams viņa kaklu vēl ciešāk. - Nedzirdu! Vai tagad viss ir skaidrs?
Šoreiz Gijemam izdevās izdvest: - Oc, Messire.
Viņš juta, ka tumši nosarkst. Galvā dunēja asinis.
- Es jūs brīdinu, di Mā. Es vērošu. Es gaidīšu. Un, ja spersiet vienu vienīgu aplamu soli, es gādāšu, lai jūs to nožēlojat. Vai mēs saprotam viens otru?
Gijems, kampdams gaisu, ar pūlēm pamāja, nobrāzdams vaigu pret raupjo sienu. Peletjē pēdējo reizi nikni pagrūda viņu tā, ka ribas nokrakšķēja pret cieto mūri, un beidzot palaida vaļā.
Peletjē neatgriezās Lielajā zālē, bet gan straujiem soļiem devās pretējā virzienā, uz pagalmu.
Tiklīdz viņš bija nozudis skatienam, Gijems salīka, klepodams un berzēdams kaklu, kampdams elpu kā slīcējs, un noslaucīja asinis no lūpas.
Elpa lēnām kļuva vienmērīga. Gijems sakārtoja apģērbu. Prātā jau mudžēja domas par to, kā atmaksāt Peletjē par pazemojumiem. Divas reizes vienas dienas laikā. Aizvainojums bija pārāk smags, lai to varētu atstāt bez ievērības.
Pēkšņi Gijems apjēdza, ka no Lielās zāles skan balsu murdoņa un ka vajag piebiedroties pārējiem, pirms atgriežas Peletjē un atrod viņu vēl arvien stāvam tepat.
Sargs pat nemēģināja slēpt uzjautrinājumu.
- Ko tu blenz? - Gijems noprasīja. - Turi mēli aiz zobiem, saprati, citādi tev plāni klāsies!
Tas nebija tukšs brīdinājums. Sargs nekavējoties nolaida acis un pakāpās sāņus, dodams Gijemam ceļu.
- Lūk, tā ir labāk.
Peletjē draudiem joprojām skanot ausīs, Gijems pēc iespējas neuzkrītoši ieslīdēja zālē. Tikai pietvīkusi seja un straujie sirdspuksti liecināja par notikušo.
6. NODALA
Vikonts Reimons Rozē Trankavels stāvēja uz paaugstinājuma Lielās zāles tālākajā galā. Viņš pamanīja, ka zālē ar novēlošanos ielavās Gijems di Mā, taču patiesībā gaidīja parādāmies Peletjē.
Trankavels bija ģērbies kā diplomāts, nevis karavīrs. Sarkanā tunika ar garām piedurknēm un zelta izšuvumu ap kaklu un aprocēm sniedzās līdz ceļgaliem. Zilo apmetni pie kakla saturēja liela, apaļa zelta piespraude, zaigodama saulē, kas iespīdēja pa augstajiem logiem zāles dienvidu sienas augšdaļā. Pie sienas vikontam virs galvas karājās liels vairogs ar Trankavelu ģerboni; divi smagi metāla pīķi zem tā veidoja diagonālu krustu. Tāds pats ģerbonis rotāja karogus, ceremoniju drānas un bruņas. Tas bija piestiprināts arī virs Porte Narbcmnaise nolaižamā režģa, sveicot draugus un atgādinot viņiem par vēsturisko saikni starp Trankavelu dinastiju un tās pavalstniekiem. Pa kreisi no vairoga karājās gobelēns ar dejojošu vienradzi, atradies pie šīs sienas jau vairāku paaudžu mūžus.
Aiz paaugstinājuma dziļā nišā bija mazas durtiņas, kas veda uz vikonta dzīvojamām istabām, kuras atradās 7bur Pinte - sargtornī un vecākajā Chāteau Comtal daļā. Durvis aizsedza gari, zili aizkari, izšūti ar trim sermuļādu joslām, kas parādījās arī Trankavelu ģerbonī. Aizkari mazliet pasargāja arī no stiprā caurvēja, kas ziemā svilpoja Lielajā zālē. Šodien tie bija atsieti ar resnu zelta auklu.
Reimons Rožē Trankavels šajās "telpās bija pavadījis bērnību, pēc tam atgriezies pils mūžsenajos mūros kopā ar sievu Anjēzi de Mon- peljē un divus gadus veco dēlu un mantinieku. Viņš lūdza Dievu tajā
pašā mazajā kapelā, kur bija lūgušies viņa vecāki, gulēja savu vecāku ozolkoka gultā, kurā bija piedzimis. Tādās vasaras dienās kā šī viņš mijkrēslī lūkojās ārā pa tiem pašiem spraišļu logiem, vērodams, kā rietošajā saulē sarkst debesis pār Pays d'Oc.
No tālienes Trankavels izskatījās mierīgs un nesatraukts, brūnie mati viegli gūla uz pleciem, rokas bija saņemtas aiz muguras. Taču seja bija raižu pilna, un skatiens nemitīgi atgriezās pie galvenajām durvīm.
Peletjē mirka sviedros. Drānas, stīvas un neērtas, lipa pie muguras. Viņš jutās vecs, nespējīgs veikt uzdevumu, kas viņu gaidīja.
Viņš bija cerējis, ka svaigajā gaisā noskaidrosies galva. Taču tas nebija līdzējis. Viņš vēl arvien dusmojās uz sevi par to, ka zaudējis savaldīšanos un pieļāvis, lai naidīgums pret znotu novērš uzmanību no tuvākā uzdevuma. Domāt par di Mā tagad - tā bija lieka greznība. Ar znotu viņš tiks galā vēlāk, ja tas būs nepieciešams. Šobrīd Peletjē vieta bija blakus vikontam.
Viņam no prāta neizgāja arī Simeons. Peletjē lieliski atcerējās svelošās bailes, kas bija sagrābušas viņa sirdi, upē apveļot otrādi noslepkavotā līķi. Un viņš atcerējās arī atvieglojumu, ko bija pārdzīvojis, ieraugot, ka nedzīvās acis un uzblīdusi seja pieder svešiniekam.
Lielajā zālē valdīja nepanesama sutoņa. Vairāk nekā simt vīru, gan Baznīcas, gan laicīgās varas pārstāvji, drūzmējās karstajā bezgaisa telpā, kur oda pēc sviedriem, bailēm un vīna. Bez mitas dūca nemierīgas un bažīgas sarunas.
Ienāca Peletjē; kalpi, kas stāvēja vistuvāk durvīm, paklanījās un metās atnest viņam vīnu. Zāles pretējā pusē rindojās tumša pulēta koka krēsli ar augstām atzveltnēm, līdzīgi kora luktas krēsliem Sant-Nasarī katedrālē. Tajos sēdēja Dienvidu augstmaņi - Mirpuā un Fanžo, Kursā- nas un Termenē, Albī un Mazametas seigneurs. Viņi visi bija ielūgti uz Karkasonu svinēt Sant-Nasarī svētkus, bet tagad svētku vietā izsaukti uz koncilu. Peletjē redzēja saspringumu augsto kungu sejās.
Viņš šķērsoja zāli, vērodams vīru pulciņus - Karkasonas konsulus, ievērojamākos pilsoņus no tirgus priekšpilsētām Sanvisānsas un San- mikelas -, pieredzējušā skatienā ietverdams visu telpu, bet nelikdams to manīt. Garīdznieki un daži mūki īgni mīņājās ēnās gar ziemeļpuses sienu, sejas aizslēpuši aiz kapucēm, rokas noglabājuši platajās melno habitu piedurknēs.
Karkasonas chevaliers, viņu vidū tagad arī Gijems di Mā, stāvēja pie zāles pretējās sienas, pie milzīgā akmens kamīna, kas sniedzās no grīdas līdz griestiem. Zeans Kongosts, Trankavela escrivan jeb skrīveris - un Peletjē vecākās meitas Oriānas vīrs - sēdēja zāles priekšā pie sava augstā rakstāmgalda.