Peletjē apstājās pie paaugstinājuma un paklanījās. Vikonta Trankavela sejā pavīdēja atvieglojums.
- Piedodiet man, Messire.
-Tas nekas, Bertrān, - vikonts atbildēja un ar mājienu aicināja Peletjē pie sevis. - Tagad jūs esat klāt.
Viņi pārmija dažus vārdus, pieliekušies tuvu viens otram, lai neviens cits nedzirdētu teikto. Tad pēc Trankavela rīkojuma Peletjē izgāja priekšā.
-Mani kungi! - viņš iesaucās. - Mani kungi, lūdzu klusumu! Runās jūsu Seigneur Reimons Rožē Trankavels, Karkasonas, Bezjē un Albī vikonts.
Trankavels nostājās gaismā, izpletis rokas sveicienā. Zāle apklusa. Neviens nekustējās. Neviens nerunāja.
- Benvenguda, mani kungi, uzticamie draugi, - viņš sacīja. Esiet sveicināti. Balss bija dzidra un rāma kā zvans, nobrieduša vīra balss par spīti viņa jaunībai. - Benvenguda a Carcassona. Pateicos par jūsu pacietību un par jūsu klātbūtni. Jūtos pateicīgs jums visiem.
Peletjē pārlaida skatienu šai seju jūrai, mēģinādams novērtēt klausītāju noskaņojumu. Viņš redzēja ziņkārību, satraukumu, savtīgumu un bažas un izprata katru no šīm izjūtām. Bez kādas jausmas par to, kādēļ viņi ataicināti un, vēl svarīgāk, ko Trankavels no viņiem grib, neviens nezināja, kā būtu jāizturas.
- No sirds ceru, - Trankavels turpināja, - ka šā mēneša beigās notiks turnīrs un svētku mielasts, kā paredzēts. Taču šodien mēs esam saņēmuši ziņu, kas ir tik nopietna un ar tik tālejošām sekām, ka, manuprāt, būs pareizi dalīties tajā ar jums. Jo tā skar mūs visus. Lai skaidrība būtu arī tiem, kas nepiedalījās iepriekšējā koncilā, atgādināšu jums, kāds ir stāvoklis. Pāvesta legātiem un sprediķotājiem nav izdevies panākt, lai šīs zemes brīvā tauta pakļaujas Romas Baznīcai; tas ir sadusmojis Viņa Svētību pāvestu Innocentu III, un pērnajās Lieldienās viņš pasludināja krusta karu, lai atbrīvotu kristiešu pasauli no tā, ko viņš dēvē par "ķecerības audzēju", kurš nekavēti izplešas Pays d'Oc zemēs. Viņš apgalvo, ka tā dēvētie ķeceri - Bons Homes - esot sliktāki pat par saracēņiem. Tomēr, par spīti visai degsmei un daiļrunībai, viņa vārdi neatrada dzirdīgas ausis. Francijas karali tie neietekmēja. Atbalsts kavējās. Pāvesta niknums vērsās pret manu tēvoci Reimonu IV, Tulūzas grāfu. Tieši mana tēvoča vīru neapdomīgā rīcība, iesaistoties pāvesta legāta Kastelnauas Pētera noslepkavošanā, pamudināja Viņa Svētību vispirms vērst skatienu uz Pays d'Oc. Mans tēvocis tika apsūdzēts par iecietību pret ķecerības izplatīšanos savās zemēs - un tātad arī mūsējās. - Trankavels, mirkli vilcinājies, izlaboja teikto: - Nē, nevis par to, ka viņš bijis iecietīgs pret ķeceriem, bet gan par to, ka pamudinājis Bons Homes apmesties viņa valdījumos.
Kaismīgi askētiska izskata mūks netālu no paaugstinājuma pacēla roku, lūgdams atļauju runāt.
- Svētais brāli, - Trankavels vērsās pie viņa, - lūdzu, pacieties vēl mazliet. Kad būšu pateicis to, kas man sakāms, visiem būs iespēja tikt pie vārda. Tad būs laiks pārrunām.
Mūks sadrūmis nolaida roku.
- Robeža starp iecietību un pamudinājumu, mani draugi, ir ļoti smalka, - Trankavels klusi turpināja. Peletjē pie sevis pamāja ar galvu, klusībā uzslavēdams vikontu par tik gudru runu. - Tāpēc, kaut gan es vaļsirdīgi atzinu, ka mana godājamā tēvoča dievbijība nav gluži tāda, kādai vajadzētu būt… - Trankavels ieturēja pauzi, lai visi aptvertu netiešo nosodījumu, - un atzīstu arī, ka viņa uzvedība nebūt nav nevainojama, tomēr ne jau mums ir jāspriež par to, kas šajā lietā labs un kas slikts. - Viņš pasmaidīja. - Lai priesteri strīdas par teoloģiju, bet mūs, pārējos, liek mierā.
Viņš apklusa. Pār seju pārlaidās ēna. Tagad balss vairs neskanēja gaiši.
- Ta nav pirmā reize, kad mūsu zemju neatkarību un suverenitāti ir apdraudējuši iebrucēji no Ziemeļiem. Nebiju domājis, ka tas kaut ko dos. Nespēju noticēt, ka ar katoļu Baznīcas svētību uz kristiešu zemes tiks izlietas kristiešu asinis. Mans tēvocis Tulūzs nebija noskaņots tik labticīgi kā es. Jau no paša sākuma viņš uztvēra iebrukuma draudus nopietni. Lai pasargātu savas zemes un suverenitāti, viņš piedāvāja mums noslēgt aliansi. Jūs noteikti atceraties, ko es viņam atbildēju: ka mēs, Pays d'Oc tauta, dzīvojam mierā ar saviem kaimiņiem, visviens, vai viņi ir Bons Homes, jūdi vai pat saracēņi. Ja viņi ievēro mūsu likumus, ja ciena mūsu ieražas un dzīvesveidu, tad ir mūsējie. Tada toreiz bija mana atbilde. - Viņš mirkli klusēja. - Un tāda joprojām būtu mana atbilde.
To dzirdot, Peletjē atzinīgi palocīja galvu, vērodams piekrišanas vilni, kas vēlās pār Lielo zāli, aizraujot sev līdzi pat bīskapus un priesterus. Tikai tas pats vientulīgais mūks, pēc habita krāsas spriežot - dominikānis, palika vienaldzīgs. - Mēs citādi izprotam iecietību, - viņš nomurmināja ar stipru spāņu akcentu.
Tālāk zālē atskanēja vēl kāda balss.
- Messire, piedodiet, taču to visu mēs zinām. Tas vairs nav jaunums. Bet kāda ir jaunā ziņa? Kādēļ mēs esam sasaukti uz koncilu?
Pēc augstprātīgā, laiskā toņa Peletjē pazina visnegantāko no Beranžē de Masabraka pieciem dēliem un būtu iejaucies, ja vikonts neuzliktu plaukstu viņam uz delma.
- Tjerī de Masabrak, - Trankavels ar tēlotu laipnību sacīja, - mēs pateicamies par jūsu jautājumu. Tomēr daži no mums nepazīst sarežģīto diplomātijas taku tik labi kā jūs.
Vairāki klausītāji iesmējās, un Tjerī nosarka.
- Taču jautājums ir vietā. Šodien esmu ataicinājis jūs tāpēc, ka stāvoklis ir mainījies.
Lai gan neviens nebilda ne vārda, gaisotne Lielajā zālē mainījās. Peletjē ar prieku ievēroja: pat ja vikonts juta augam saspīlējumu, tad neizrādīja to ne ar vaibstu un turpināja runāt tikpat pašpaļāvīgi un noteikti kā iepriekš.
- Šorīt mēs saņēmām ziņu, ka Ziemeļu armijas draudi ir gan nopietnāki, gan arī tiešāki, nekā bijām domājuši agrāk. LOst - tā dēvējas šī velnišķīgā armija - ir sapulcējusies Lionā Jāņa Kristītāja svētku dienā. Pēc mūsu aplēsēm, pilsētu ir pārplūdinājuši apmēram divdesmit tūkstoši chevaliers, un tos pavada neskaitāmi tūkstoši ierakumu racēju, priesteru, zirgupuišu, namdaru, klēriķu, kalēju. Šis leģions ir atstājis
Lionu ar balto vilku - Sito abatu Arnālu Amalriku priekšgalā. - Viņš apklusa un pārlaida skatienu zālei. - Es zinu, ka šis vārds kā dzelzs asmens ietrieksies sirdi daudziem no jums. - Peletjē redzēja, ka vecākie valstsvīri pamāj ar galvu. - Kopā ar viņu ir Reimsas, Sansas un Ruānas katoļu arhibīskapi, kā arī Otēnas, Klermonas, Nevērās, Baijo, Sartras un Lizjē bīskapi. Ja runājam par laicīgo vadību, tad Francijas karalis Filips nav ņēmis vērā aicinājumu ķerties pie ieročiem un nav arī ļāvis dēlam piedalīties karagājienā savā vietā, taču citādi ir rīkojušies Ziemeļu varenākie baroni un grāfi. Kongost, esiet tik laipns.
Izdzirdis savu vārdu, escrivan dižmanīgi nolika rakstāmspalvu. Taisnie mati krita sejā. Visu mūžu pavadījušam telpās, āda viņam bija balta un izburbējusi, gandrīz caurspīdīga. Kongosts ar uzsvērtām kustībām iebāza roku lielajā dokumentu somā un izvilka pergamenta tīstokli. Likās, skrīvera sasvīdušajās rokās tīstoklis dzīvo pats savu dzīvi.
- Nu kusties taču, - Peletjē pie sevis noņurdēja.
Kongosts izrieza krūtis un vairākas reizes nokremšļojās, pirms beidzot sāka lasīt.
- Burgundijas hercogs Ēds, Nevērās grāfs Ervē, Sentpolas grāfs, Overņas grāfs, Pjērs d'Osērs, Zenēvas Ervē, Gijs d'Evrē, Satijonas Gošē, Simons de Monfors…