Kongosta balss bija spalga un neizteiksmīga, tomēr katrs vārds krita kā akmens sausā akā, atbalsodamies Lielajā zālē. Tie bija vareni ienaidnieki, ietekmīgi Ziemeļu un Austrumu baroni, kuru rīcībā bija līdzekli, nauda un karavīri. Tādus pretiniekus nevarēja neņemt vērā, no tiem bija jābaidās.
Pamazām kļuva skaidrs, kāds apjoms un raksturs ir armijai, kas pulcējas karagājienam pret Dienvidiem. Pat Peletjē, kas pats bija lasījis šo sarakstu, juta pār muguru pārskrienam aukstus šermuļus.
Tagad zālē skanēja klusa, vienmērīga dūkoņa: pārsteigums, neticība un dusmas. Peletjē palūkojās uz Karkasonas kataru bīskapu. Viņš uzmanīgi klausījās, seja bija bezkaislīga; viņam līdzās stāvēja vairāki vadoši kataru priesteri - parfaits. Pēc tam Peletjē asais skatiens sameklēja Karkasonas katoļu bīskapa Beranžē de Rošfora saspringtos vaibstus: viņš, rokas sakrustojis uz krūtīm, stāvēja Lielās zāles pretējā pusē starp Sant-Nasarī un Sant-Sernīna katedrāles priesteriem.
Peletjē nešaubījās, ka vismaz pagaidām de Rošfors paliks vikonta Trankavela, nevis pāvesta pusē. Bet cik ilgi? Cilvēkam, kurš kalpo diviem, nevar uzticēties. Viņš pāries pretējā nometnē tikpat droši, kā saule lec rītos un riet vakaros. Jau nez kuru reizi Peletjē prātoja, vai nebūtu gudri tagad raidīt garīdzniekus prom, lai tie neizdzirdētu neko tādu, ko varbūt uzskatītu par pienākumu ziņot saviem pavēlniekiem.
- Mēs spējam stāties viņiem pretī, lai cik daudz viņu arī būtu! - zāles dzijumā atskanēja sauciens. - Karkasona ir neieņemama! - Saucējam piebalsoja citi. - Un Latūra tāpat! - Drīz balsis skanēja no visiem Lielās zāles stūriem, atbalsodamās no sienām gluži kā pērkons, kas apmaldījies Montaņnuāras aizās un ielejās. - Lai tik viņi nāk uz pakalniem! - kāds auroja. - Mēs viņiem parādīsim, kā jākaujas!
Pacēlis roku, Reimons Rožē ar smaidu uzklausīja šos atbalsta apliecinājumus.
- Mani kungi, mani draugi! - viņš gandrīz vai kliedza, lai tiktu sadzirdēts. - Paldies jums par drosmi, par nesatricināmo uzticību. - Viņš apklusa, gaidīdams, kad pierims troksnis. - Šie ziemeļnieki nav zvērējuši uzticību mums, un mēs neesam zvērējuši uzticību viņiem, ja neņem vērā to savstarpējo uzticēšanos, kas saista visus šajā Dieva pasaulē. Tomēr es nebiju gaidījis nodevību no cilvēka, kuram pienākuma un asiņu saites liek sargāt mūsu zemes un ļaudis. Es runāju par savu tēvoci un Seigneur Reimonu, Tulūzas grāfu.
Lielajā zālē iestājās pilnīgs klusums.
- Pirms dažām nedēļām es saņēmu ziņu, ka mans tēvocis piekritis piedalīties pazemojošā rituālā, par kuru man kauns runāt. Es meklēju apstiprinājumu šīm baumām. Tas atbilda patiesībai. Sant-Zila lielajā katedrālē, pāvesta legāta klātbūtnē Tulūzas grāfs tika uzņemts atpakaļ katoļu Baznīcas klēpī. Viņš tika izģērbts līdz jostasvietai, ap kaklu viņam apsēja grēku nožēlnieka virvi, un priesteri šaustīja viņu ar pletnēm, kamēr viņš rāpoja uz ceļiem, lūgdams piedošanu.
Trankavels mirkli klusēja, lai viņa vārdi sasniegtu ikviena klausītāja apziņu.
- Pēc šīs pretīgās pazemošanas" viņš tika pieņemts atpakaļ Svētās Mātes Baznīcas klēpī. - Koncilu pārskanēja nicinājuma pilna murdoņa. - Bet tas vēl nav viss, mani draugi. Nešaubos, ka ar šo kaunpilno rīcību viņš vēlējās pierādīt savas ticības spēku un nosodījumu pret ķeceriem. Tomēr šķiet, ka pat ar to nav pieticis, lai novērstu briesmas, kuras viņš apzinājās tuvojamies. Savus valdījumus viņš ir atdevis Viņa Svētības pāvesta legātu rokās. Ko es uzzināju šodien… - Viņš ieturēja pauzi. - Šodien es uzzināju, ka Tulūzas grāfs Reimons atrodas Valansā, nepilnas nedēļas gājiena attālumā, kopā ar vairākiem simtiem savu karavīru. Viņš tikai gaida pavēli, lai pie Bokēras pār upi ievestu Ziemeļu iebrucējus mūsu zemēs. - Trankavels atkal paklusēja. - Viņš ir pieņēmis krusta karotāja krustu. Mani kungi, viņš gatavojas karagājienam pret mums.
Beidzot zāli pāršalca sašutuma kliedzieni. - Silenei! - Peletjē auroja, līdz iesāpējās kakls, taču viņa pūliņi atjaunot kārtību šajā juceklī bija veltīgi. - Klusumu! Lūdzu klusumu!
Tā bija nevienlīdzīga cīņa - viena balss pret tik daudzām.
Vikonts piegāja pie paaugstinājuma malas, nostādamies tieši zem Trankavelu ģerboņa. Vaigi viņam bija pietvīkuši, taču acīs kvēloja kaujas degsme, seja staroja izaicinājumā un drosmē. Viņš plati izpleta rokas, it kā gribētu apskaut Lielo zāli un katru, kas tajā atrodas. Šis žests visus apklusināja.
- Tagad es stāvu jūsu priekšā, mani draugi un sabiedrotie, tajā senajā goda un uzticības garā, kas saista katru no mums ar mūsu brāļiem, un lūdzu jūsu padomu. Mums, Dienvidu vīriem, ir atlikuši tikai divi ceļi un gaužām maz laika, lai izraudzītos, pa kuru iet. Jautājums ir šāds. Per Carcassona! Per lo Miegjorn.1 Vai mēs padosimies? Vai cīnīsimies?
Trankavels, piepūles nogurdināts, atzvila krēslā, bet visapkārt Lielajā zālē uzbangoja troksnis.
Peletjē nespēja noturēties. Viņš pieliecās un uzlika plaukstu jaunajam vīrietim uz pleca.
- Labi runāts, Messtre, - viņš klusu teica. - Ārkārtīgi cildena rīcība, mans kungs.
7. NODALA
stundu pēc stundas plosījās strīdi.
Kalpi skraidelēja šurpu turpu, nesdami grozus ar maizi un vīnogām, paplātes ar gaļu un balto sieru, nebeidzami pildīdami lielās vīna krūkas. Neviens neēda daudz, toties dzēra visi, un vīns uzkurināja dusmas un aizmigloja spriešanas spējas.
Aiz Chāteau Comtal mūriem turpinājās ierastā pasaules rosme. Baznīcu zvani iedimdināja lūgšanu stundas. Mūki dziedāja, mūķenes skaitīja lūgšanas Sant-Nasarī velvju patvērumā. Pilsētnieki Karkasonas ielās gāja savās gaitās. Priekšpilsētās un ciemos aiz nocietinātajiem mūriem rotaļājās bērni, sievietes strādāja, tirgoņi, zemnieki un ģildes vīri ēda, tērzēja un spēlēja kauliņus.
Lielajā zālē pamatotus argumentus sāka nomainīt apvainojumi un savstarpējas apsūdzības. Viena koncila daļa aicināja uz pretošanos. Otra mudināja noslēgt savienību ar Tulūzas grāfu: ja aplēses par Lio- nas armijas lielumu esot pareizas, tad ar visiem viņu spēkiem būšot par maz, lai pretotos tādam ienaidniekam.
Katram vīram prātā rībēja kara bungas. Daži iztēlojās tērauda asmeņu šķindu, godu un slavu kaujaslaukā. Citi redzēja, kā asinis notraipa pakalnus un līdzenumu, kā sakauta bezgalīga bēgļu un ievainoto virtene klibo pa degošo zemi.
Peletjē nepagurdams staigāja šurpu turpu pa Lielo zāli, raudzīdamies, vai nav manāmas domstarpību vai pretestības pazīmes, vai netiek mests izaicinājums vikonta autoritātei. Novērojumi nedeva iemeslu bažām. Intendants jutās drošs, ka viņa Seigneur ir darījis pietiekami daudz, lai visi nelokāmi stāvētu viņa pusē, un ka Pays d'Oc augstmaņi par spīti savtīgām interesēm apvienosies aiz vikonta Trankavela, lai kādu lēmumu viņš pieņemtu.
Kaujas plāni tapa drīzāk uz ģeogrāfiskiem, nevis ideoloģiskiem pamatiem. Tie, kuru zemes atradās līdzenumos un tādējādi bija apdraudētas visvairāk, izteicās par labu sarunām. Tie, kuru valdījumi atradās Mon- taņnuāras augstienēs ziemeļos vai Sabartē un Pireneju kalnos uz dienvidiem un rietumiem, bija apņēmušies stāties pretī Leģionam un cīnīties.
Peletjē zināja, ka vikonts Trankavels sirdī ir šo otro pusē. Viņš bija tāda paša kaluma kā šie kalnu valdnieki, ar tikpat dedzīgi neatkarīgu garu. Taču Peletjē zināja arī, ka ar prātu Trankavels saprot: vienīgais veids, kā pasargāt savas zemes un savu tautu, ir - norīt lepnumu un sākt sarunas.
Vēlā pēcpusdienā Lielajā zālē oda pēc aizkaitinājuma un strīdiem, kas jau novadējušies. Peletjē jutās noguris no šīs matu skaldīšanas, no visām skaļajām frāzēm, kas riņķoja pašas ap sevi, nesasniegdamas nekādu mērķi. Tagad viņam sāpēja arī galva. Viņš jutās stīvs un vecs, pārāk vecs šim visam, tā viņš domāja, grozīdams gredzenu, ko allaž nēsāja uz īkšķa, un līdz apsarkumam noberzdams ādu zem tā.