Viņa izdzer pēdējo ūdens malku un iemet tukšo pudeli mugursomā. Apmēram stundu, kamēr saule ceļas arvien augstāk un kāpj temperatūra, viņa turpina strādāt. Dzirdama vienīgi metāla skrāpēšanās pret akmeni, kukaiņu sīkšana un reizēm vieglas lidmašīnas rūkoņa tālumā. Viņa jūt sviedru lāses virs augšlūpas un starp krūtīm, bet nerimstas, līdz sprauga zem akmens beidzot ir tik plata, ka tajā var iebāzt plaukstu.
Alise nometas ceļos, ar vaigu un plecu atbalstās pret akmeni. Tad, sirdij satraukumā drebot, iegremdē pirkstus dziļi tumšajā, aklajā zemē. Un acumirklī saprot, ka nojauta nav vīlusi un ka viņa ir atradusi kaut ko vērtīgu. Tas ir gluds un slīdīgs - metāls, nevis akmens. Cieši to satvērusi un atgādinādama sev, ka nedrīkst gaidīt par daudz, viņa lēni, lēni velk atradumu ārā, gaismā. Zeme šķiet nodrebam, it kā neparko negribētu šķirties no sava dārguma.
Degunā un rīklē ieplūst tumīgā, biezā mitras zemes smarža, bet Alise to tikpat kā nejūt. Viņa jau ir aizmaldījusies pagātnē, viņu ir nobūris vēstures gabaliņš, ko viņa tur plaukstās. Ta ir smaga, apaļa piespraude, tik veca un tik ilgi gulējusi aprakta, ka pārklājusies ar melniem un zaļiem plankumiem. Alise paberzē to ar pirkstiem un atplaukst smaidā, kad zem netīrumu kārtas iespīdas sudrabs un varš. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka ari šis atradums ir no viduslaikiem, kad ar tādām piespraudēm sastiprināti apmetņi vai mantijas. Kaut ko tamlīdzīgu viņa jau ir redzējusi.
Viņa zina, cik bīstami ir izdarīt pārsteidzīgus secinājumus, ļaujoties pirmo iespaidu valdzinājumam, tomēr nespēj nociesties, neiztēlojusies piespraudes īpašnieku, tagad sen jau mirušu, reiz varbūt staigājušu pa šīm takām. Svešinieku, kura dzīvesstāsts viņai vēl jāuzzina.
Iztēles ainas ir tik spilgtas un Alise tik aizrāvusies, ka nepamana klintsakmeni sakustamies. Tad kaut kāda sestā maņa liek viņai pacelt skatienu. Vienu sekundes daļu pasaule šķiet karājamies gaisā ārpus telpas, ārpus laika. Viņu hipnotizē mūžsenais akmens bluķis, kas sagrīļojas, sašķiebjas un tad sāk līgani gāzties viņai virsū.
Pašā pēdējā mirklī gaisma salūst. Burvība izplēn. Alise, pa pusei veldamās, pa pusei šļūkdama, metas sāņus un par mata tiesu pagūst izvairīties, lai netiktu sašķaidīta. Akmens ar dobju būkšķi atsitas pret zemi, uzvirmojot gaišbrūnu putekļu mākonim, un gausi ripo kā palēninātā filmā, līdz apstājas gabalu tālāk kalna nogāzē.
Alise izmisīgi turas pie krūmiem un zāles, lai neslīdētu zemāk. Mirkli viņa guļ, izstiepusies zemē, apreibusi, zaudējusi orientēšanās spējas. Kad līdz apziņai nonāk tas, cik tuvu viņa bijusi nāvei, viņai kļūst auksti. Pārāk tuvu, lai justos omulīgi, viņa nodomā. Dziļi ievelk elpu. Gaida, kad pasaule beigs virpuļot.
Pakāpeniski duna galvā apklust. Noplok nelabums kuņģī, viss pamazām atgriežas normālā stāvoklī - pietiekami, lai viņa spētu uzslieties sēdus un apjēgt notikušo. Ceļgali ir nobrāzti līdz asinīm, viņa ir sagrū- dusi plaukstas locītavu, neveikli nogāzdamās zemē, sargājot žņaugdama saujā piespraudi, tomēr būtībā ir tikusi cauri ar pāris skrambām. Man nekas nekait.
Viņa pieceļas kājās un notrauc no drēbēm putekļus, juzdamās kā pilnīga idiote. Nespēj noticēt, ka aizmirsusi pamatnoteikumu un nav nostiprinājusi akmeni. Alise paskatās lejup uz galveno nometni. Pārsteigta un atvieglota secina, ka tur neviens laikam nav neko ne redzējis, ne dzirdējis. Viņa paceļ roku, grasās iesaukties, lai pievērstu sev uzmanību, bet tad pamana, ka nogāzē, kur atradies akmens, vīd šaura atvere. Kā durvis, kas izcirstas klintī.
Stāsta, šajos kalnos esot pilns ar slepenām ejām un alām, tāpēc Alise nebrīnās. Un tomēr jūtas tā, it kā būtu zinājusi par šo durvju esamību, kaut gan no ārpuses nekas nebija saskatāms. Bet viņa zināja. Drīzāk jau nojautu, viņa sev saka.
Alise vilcinās. Saprot, ka vajadzētu pasaukt kādu līdzi. Ir muļķīgi, varbūt pat bīstami iet iekšā vienai, bez kāda atbalsta. Viņa zina visu, kas var draudēt. Un vispār - viņa nebūtu drīkstējusi strādāt te augšā viena pati. Šīlai par to nav ne jausmas. Turklāt kaut kas vilktin velk Alisi iekšā. Tas ir kaut kas personisks. Tas ir viņas atklājums.
Alise iegalvo sev, ka nav jēgas visus traucēt, bez pamatota iemesla iedvest viņiem cerības. Ja atradīsies kaut kas tāds, ko vērts izpētīt, viņa kādam pateiks. Pati neko nedarīs. Viņa grib tikai paskatīties.
Tikai mirklīti.
Viņa uzrāpjas augšup. Zemē pie alas ieejas, kur sardzē stāvējis akmens, ir dziļa iedobe. Mitrajā augsnē drudžaini mudž tārpi un vaboles, pēc tik ilga laika piepeši nonākuši gaismā un karstumā. Viņas cepure mētājas zemē, kur nokritusi. Arī lāpstiņa ir turpat, kur viņa to atstājusi.
Alise ieskatās tumsā. Atvere ir ne vairāk kā piecas pēdas augsta un apmēram trīs pēdas plata, malas nelīdzenas un raupjas, la liekas drīzāk dabiska, nevis cilvēka roku veidota, tomēr, slidinādama pirkstus augšup lejup pa klints šķautni, Alise satausta savādi gludas vietas, kurām piegūlis lielais akmens.
Acis pamazām pierod pie tumsas, la ir ne vairs samtaini melna, bet gan ogles pelēka, un meitene atskārš, ka skatās garā, šaurā tunelī. Skausts notērpo kā brīdinot, ka tumsā glūn kaut kas tāds, ko labāk atstāt neiztraucētu. Taču tā ir tikai bērnišķīga māņticība, un Alise aizgaina šīs izjūtas. Viņa netic ne spokiem, ne ļaunām nojautām.
Kā talismanu satvērusi rokā piespraudi, viņa dziļi ievelk elpu un iet iekšā ejā. Viņu tūlīt ieskauj sasmadzējuša pazemes gaisa smārds, ieplūst mutē, rīklē un plaušās. Tas ir vēss un mikls, nemaz neatgādina sausās, indīgās gāzes, kādas uzkrājas nosprostotās alās un par kādām viņa ir brīdināta; tātad te jābūt svaiga gaisa avotam. Tomēr Alise katram gadījumam rakņājas pa šortu kabatām, līdz atrod šķiltavas. Uzšķiļ liesmiņu un ļauj tai degt tumsā, lai lieku reizi pārliecinātos, ka te ir skābeklis. Liesmiņa sašūpojas vēja dvesmā, bet nenodziest.
Nervozēdama un juzdamās drusku vainīga, Alise ietin piespraudi mutautā, iebāž to kabatā un piesardzīgi dodas uz priekšu. Liesmiņas gaisma ir vāja, tomēr ļauj saskatīt kādu soli uz priekšu, metot ēnas uz rēpuļainajām, pelēkajām sienām.
Iedama tālāk, Alise jūt, ka saltais gaiss saritinās ap viņas kailajiem stilbiem un delmiem kā kaķis. Viņa soļo lejup pa slīpumu un jūt, kā nelīdzenais, zvirgzdainais pamats laižas arvien zemāk. Oļi un grants skaļi čirkst šaurajā, klusajā telpā. Viņa jūt, ka dienasgaisma aiz muguras kļūst arvien vājāka, jo tālāk un dziļāk viņa iet.
Pēkšņi vairs negribas iet uz priekšu. Vispār negribas šeit atrasties. Tomēr notiekošajam piemīt kaut kas neizbēgams, kaut kas tāds, kas velk viņu arvien dziļāk iekšā kalna vēderā.
Pēc desmit metriem tunelis beidzas. Alise stāv uz alai līdzīga kambara sliekšņa, uz dabiskas akmens plātnes. Divi zemi, plati pakāpieni ved telpā, kur zeme nolīdzināta gluda. Ala ir kādus desmit metrus gara un metrus piecus plata, nepārprotami cilvēka roku, nevis tikai dabas veidota. Griesti ir zemi un velvēti kā kriptā.
Alise skatās ieplestām acīm, pacēlusi trīsošo liesmiņu augstāk un juzdama kaut ko savādi, kņudinoši pazīstamu, kam nespēj atrast vārdu. Viņa jau grasās kāpt lejup pa pakāpieniem, kad pamana augšējā akmenī iegravētus burtus. Pieliecas un mēģina tos izlasīt. Salasāmi ir tikai pirmie trīs vārdi un pēdējais burts - N vai varbūt H. Pārējie ir nodiluši vai nokalti nost. Ar pirkstiem noraususi zemes, Alise izlasa burtus skaļi. Atbalss klusumā skan naidīgi un draudoši.
- P-A-S A P-A-S… Pas a pas.
Soli pa solim? Kas - soli pa solim? Zemapziņas virsmu saņirbina vārās atmiņas kā senaizmirsta dziesma. Un tad pagaist.
- Pus a pas, - viņa čukstus atkārto, taču nozīme neataust. Lūgšana? Brīdinājums? Nezinot turpinājumu, šiem vārdiem nav jēgas.