Alise, nu jau pavisam nervoza, izslienas taisni un kāpj lejup pa pakāpieniem, soli pa solim. Ziņkārība cīnās ar draudīgām nojautām; viņa jūt, kā slaidos, kailos delmus pārklāj zosāda, un nezina, vai tas ir no neomulības vai no alas aukstuma.
Šķiltavas viņa tur augstu gaisā, lai apgaismotu ceļu, un cenšas nepaslīdēt un nekam neuzgrūsties. Tikusi lejā, viņa apstājas. Dziļi ieelpo un sper soli melnkoka tumsā. Tik tikko var saskatīt kambara galasienu.
No tāda attāluma ir grūti pateikt, vai tas nav vienkāršs gaismas māns vai liesmas mesta ēna, taču izskatās, ka u2 klints vīd gleznots vai grebts raksts - liels aplis, ko veido līnijas un pusloki. Tam priekšā uz grīdas ir akmens galds, pēdas četras augsts, līdzīgs altārim.
Paturēdama acīs simbolu uz sienas, lai varētu orientēties, Alise piesardzīgi virzās uz priekšu. Nu viņa saredz rakstu skaidrāk. Tas atgādina kaut kādu labirintu, lai gan atmiņa signalizē, ka tajā kaut kas nav gluži tā, kā vajag. Tas nav īsts labirints. Līnijas neved uz centru, kā būtu jābūt. Raksts ir aplams. Alise nezina, kāpēc ir par to tik pārliecināta, toties zina, ka viņai ir taisnība.
Neizlaizdama labirintu no acīm, viņa virzās tuvāk, tuvāk. Kāja atsitas pret kaut ko cietu uz grīdas. Atskan kluss, dobjš blīkšķis, un kaut kas aizripo, it kā būtu apgāzies.
Alise paskatās lejup.
Viņai sāk trīcēt kājas. Bālā liesmiņa rokā līpinās. Izbīlī aizraujas elpa. Viņa stāv pie sekla kapa, tā ir neliela iedobe klonā, nekas vairāk. Kapā guļ divi skeleti, kas reiz bijuši cilvēki, laikazobs nograuzis kaulus pilnīgi tīrus. Viena galvaskausa aklie acu dobumi raugās augšup, uz Alisi. Otrs galvaskauss, ko viņas kāja izspērusi no vietas, guļ uz sāniem kā novērsies no viņas.
Līķi reiz ir noguldīti viens otram blakus ar seju pret altāri, kā iegravēti kapa plātnē. Tie guļ nevainojami simetriski, taču kapam nepiemīt nekāds rāmums. Te nav ne miņas no miera. Viena galvaskausa vaigu kauli ir sadragāti, ietriekti uz iekšu kā papjēmašē maskai. Otram skeletam vairākas ribas ir salauztas un rēgojas uz āru kā trausli nokaltuša koka zari.
Tie nevar tev neko nodarīt. Apņēmusies nepadoties bailēm, Alise piespiež sevi notupties, cenzdamās vairs nekam neuzgrūsties. Viņa pārlaiž acis kapam. Starp līķiem guļ duncis, kam no vecuma satumsis asmens, un dažas auduma skrandas. Blakus duncim ir ādas soma, aizvelkama ar siksniņu, pietiekami liela, lai tajā ietilptu mazs šķirstiņš vai grāmata. Alise sarauc pieri. Viņa skaidri zina, ka jau agrāk ir redzējusi kaut ko tamlīdzīgu, taču atmiņa liedzas nākt palīgā.
Apaļais, baltais priekšmets, sažņaugts mazākā skeleta spīļveidīgajos pirkstos, ir tik mazs, ka Alise to gandrīz nepamana. Neapdomājusi, vai tas būs pareizi darīts, viņa žigli izņem no kabatas pinceti. Pasniedzas lejup un piesardzīgi izceļ laukā sīko priekšmetu, tuvina to liesmiņai, viegli nopūš nost putekļus, lai saredzētu labāk.
Tas ir akmens gredzentiņš, vienkāršs un pilnīgi parasts, apaļš, gluds. Arī tas šķiet dīvaini pazīstams. Alise palūkojas tuvāk. Iekšpusē iegravēts raksts. Sākumā viņa nospriež, ka tas ir kaut kāds zīmogs. Tad salecas atskārsmē. Viņa paceļ acis uz zīmējumu, kas vīd uz kambara galasienas, tad vēlreiz paskatās uz gredzenu.
Raksti ir vienādi.
Alise nav ticīga. Viņa netic ne debesīm, ne ellei, ne Dievam, ne Sātanam, ne tiem radījumiem, kuri itin kā spokojoties šajos kalnos. Taču pirmo reizi mūžā viņu pārņem sajūta, ka tepat līdzās ir kaut kas pārdabisks, neizskaidrojams, kaut kas tāds, kas pārsniedz viņas pieredzes un apjēgsmes robežas. Viņa jūt, kā ļaunums pieskaras viņas ādai, galvai, kāju pēdām.
Viņas drosme saplok. Alā pēkšņi ir ledaini auksti. Bailes aizžņaudz viņai kaklu, sasaldē elpu plaušās. Alise pietrūkstas kājās. Viņa nedrīkst atrasties šeit, šajā mūžsenajā vietā. Izmisīgi gribas tikt ārā no šī kambara, prom no varmācības pierādījumiem un nāves smakas, atpakaļ drošajā, spožajā saules gaismā.
Taču ir par vēlu.
Virs galvas vai aiz muguras, viņa neaptver, kur īsti, atskan soļi. Skaņa svaidās starp šaurajām sienām, atlec no klints un akmens. Kāds nāk.
Alise izbailēs apcērtas apkārt un izlaiž no rokām šķiltavas. Ala ieslīgst tumsā. Viņa mēģina skriet, bet tumsā nevar atrast izeju. Viņa paklūp. Kājas vairs neklausa.
Viņa krīt. Gredzens ielido atpakaļ kaulu kaudzē, kur tam ir īstā vieta.
II Los Seresa Dienvidrietumu Francija
D ažas jūdzes taisnā līnijā uz austrumiem, nomaļā Sabartē kalnu ciemā garš, kalsns vīrs palsā uzvalkā vienatnē sēd pie galda, kas darināts no tumša, spoži nopulēta koka.
Istabas griesti ir zemi, grīdu klāj lielas, četrstūrainas akmens plātnes sarkanā kalnu zemes krāsā, saglabādamas telpā vēsumu par spīti tam, ka ārā valda tveice. Vienīgais logs ir aizslēģots, tāpēc istabā ir tumšs, tikai eļļas lampiņa uz galda met dzeltenas gaismas apli. Līdzās lampai stāv glāze, gandrīz līdz malām pilna ar sarkanu šķidrumu.
Pa galdu izkaisītas vairākas bieza krēmkrāsas papīra lapas, katra no augšas līdz apakšai aprakstīta akurātā rokrakstā, ar melnu tinti. Istabā ir kluss, tikai čirkst spalva un glāzē iešķindas ledus gabaliņi, kad viņš dzer. Tikko manāma alkohola un ķiršu smarža. Pulksteņa tikšķi iezīmē laika ritējumu, kamēr viņš ietur pauzi, iegrimst domās, tad raksta atkal.
Šajā dzīvē mēs atstājam tikai atmiņas par to, kas esam bijuši un ko esam darījuši. Tas ir tikai nospiedums, nekas vairāk. Es esmu iemācījies daudz- Esmu kļuvis vieds. Bet vai tam ir nozīme? Nemāku sacīt. Pas a pas, se va luēnh.
Esmu noraudzījies, kā pavasara zaļumu nomaina vasaras zelts, rudens kaparu - ziemas baltums, kamēr sēžu un gaidu izdziestam gaismu. Atkal un atkal esmu jautājis sev: kāpēc? Ja es būtu zinājis, kā tas būs - dzīvot tādā vientulībā, būt par vienīgo liecinieku bezgalīgajam dzimšanas, dzīves un nāves aplim, ko es būtu darījis? Alaīsa, mani nospiež mana vientulība, tā kļūst nepanesami smaga. Esmu izturējis šo garo dzīvi ar tukšumu sirdī, gadu gaitā šis tukšums ir pleties plašumā, kļūdams lielāks par manu sirdi.
Esmu centies pildīt Tev dotos solījumus. Viens ir turēts, otrs palicis neizpildīts. Līdz šim palicis neizpildīts. Jau labu brīdi es jūtu Tevi savā tuvumā. Mūsu laiks gandrīz ir pienācis atkal. Viss uz to norāda. Drīz ala tiks atvērta. So patiesību es jūtu sev visapkārt. Un tiks atrasta arī grāmata, tik ilgi bijusi drošībā.
Vīrietis mitējas rakstīt un pasniedzas pēc glāzes. Viņa acis aizmig- lojas atmiņās, bet Guignolet' ir stiprs un salds un atdzīvina viņu.
Es esmu viņu atradis. Beidzot. Un es prātoju: ja ielikšu grāmatu viņai rokās, vai viņa to pazīs? Vai atmiņas par to ir ierakstītas viņas asinīs un kaulos? Vai viņa atcerēsies, kā vāks vizuļo un maina krāsu? Ja viņa atraisīs saites un atvērs to - piesardzīgi, lai nesabojātu sauso un trauslo pergamentu, - vai viņa atcerēsies vārdus, kas atbalsojas gadsimtu tālēs?
Es lūdzu Dievu, lai beidzot, kad manas garās dienas tuvojas noslēgumam, man tiek dota iespēja izlabot to, ko reiz esmu nodarījis, un lai es beidzot uzzinu patiesību. Patiesība darīs mani brīvu.
Vīrietis atzvilst krēslā un noliek sev priekšā uz galda rokas, vecuma izraibinātas ar brūniem lāsumiem. Iespēja pēc tik ilgiem laikiem uzzināt, kas noticis beigās.
Nekas vairāk viņam nav vajadzīgs.
III
Šartra Ziemeļfrancija