tajā paša diena sešsimt jūdžu tālāk uz ziemeļiem kāds cits vīrietis stāv nespodri apgaismotā ejā zem Sartras ielām un gaida, kad sāksies ceremonija.
Plaukstas viņam svīst, mute ir izkaltusi, un viņš jūt katru savu nervu, katru muskulīti, pat pulsu dzīslās pie deniņiem. Viņš ir apjucis un apreibis, bet nezina, vai tur vainojami nervi un gaidas vai vīna dzeršanas sekas. Neierastās baltās kokvilnas drānas smagi karājas uz pleciem, savītu kaņepāju auklas neērti gulst uz kaulainajiem gurniem. Viņš uzmet ašu, zaglīgu skatienu tiem abiem, kas klusēdami stāv viņam katrā pusē, taču seju tiem aizsedz kapuce. Nav nosakāms, vai tie nervozē tāpat kā viņš vai varbūt jau vairākas reizes ir piedalījušies šajā rituālā. Viņi ir ģērbušies tāpat, tikai talāri ir zeltaini, nevis balti, un kājas apautas. Viņam kājas ir basas, un grīdas akmens plātnes ir aukstas.
Augstu virs slepenā tuneļu tīkla iedunas lielās gotiskās katedrāles zvani. Viņš jūt, kā vīri viņam līdzās saspringst. Tas ir signāls, ko tie gaidījuši. Viņš nekavējoties noliec galvu un cenšas fokusēt uzmanību uz šo mirkli.
-)e suis pret,' - viņš nomurmina, drīzāk iedrošinādams sevi, nevis konstatēdams faktu. Neviens no pavadoņiem nereaģē.
1 Es esmu gatavs. (Franču vai)
Kad pēdējās zvanu atbalsis izdziest, akolīts pa kreisi no viņa pasper soli uz priekšu un ar akmeni, kas daļēji paslēpts saujā, piecas reizes iesit pa masīvajām durvīm. Aiz tām atskan atbilde. - Dintrar. - Ienāciet.
Vīrietim pa pusei šķiet, ka viņš pazīst šo sievietes balsi, taču nav laika prātot, no kurienes vai no kādiem laikiem, jo durvis jau veras vaļā, atklājot telpu, ko viņš tik sen alcis ieraudzīt.
Visi trīs soli solī lēnām dodas uz priekšu. Viņš ir piedalījies mēģinājumos un zina, kas gaidāms, zina, kas tiek no viņa prasīts, tomēr kājas drusku ļogās. Pēc gaiteņa aukstuma šajā telpā ir karsts un tumšs. Gaismu dod vienīgi sveces, izvietotas nišās un uz paša altāra, pa grīdu dejo ēnas.
Viņa dzīslās plūst adrenalīns, lai gan viņš jūtas savādi attālināts no notiekošā. Kad aiz muguras aizcērtas durvis, viņš salecas.
Četri vecākie pavadoņi stāv telpas ziemeļos, dienvidos, austrumos un rietumos. Viņam izmisīgi gribas pacelt acis un paskatīties rūpīgāk, taču viņš piespiež sevi turēt galvu noliektu un seju paslēptu, kā mācīts. Viņš jūt, ka gar taisnstūrainās telpas garajām sienām stāv divas iesvētāmo rindas, seši katrā pusē. Viņš jūt ķermeņu siltumu, dzird viļņojam elpu, kaut arī neviens nekustas un nerunā.
Telpas plānu viņš ir ielāgojis pēc iedotajiem dokumentiem un, tuvodamies kapam telpas vidū, ar muguru jūt pārējo skatienus. Interesanti, vai viņš kādu no tiem pazīst. Kolēģi, citu vīriešu sievas - to vidū var būt jebkurš. Lūpas nevilšus sasniedz vārs smaids, kad viņš mirkli atļaujas pafantazēt par to, kā mainīsies attieksme pēc viņa uzņemšanas biedrībā.
Viņš pēkšņi atgriežas tagadnē, paklupis un gandrīz pakritis pār akmens balstu kapa pakājē. Telpa ir mazāka, nekā viņš iztēlojies, aplūkojot tās plānu, un arī šaurāka, klaustrofobiska. Viņš ir gaidījis, ka attālums no durvīm līdz akmenim būs lielāks.
Kad viņš nometas ceļos uz akmens, kāds tepat tuvumā spēji ierauj elpu, un viņš cenšas uzminēt, kāpēc. Sirds iepukstas straujāk, un, paskatījies lejup, viņš pamana, ka pirkstu kauliņi kļuvuši balti. Viņš nokaunējies sažņaudz plaukstas kopā, tad atceras un nolaiž rokas gar sāniem, kur tām jābūt.
Akmenim pašā vidū ir mazs iedobums^ciets un auksts, ceļgali to jūt caur talāra plāno audumu. Viņš viegli sakustas, mēģinādams iekārtoties ērtāk. Šīs neērtības vismaz ir kaut kas, uz ko koncentrēties, par to viņš jūtas pateicīgs. Galva vēl arvien reibst, ir grūti sakopot uzmanību vai atcerēties, kādā secībā visam jānotiek, kaut arī domās viņš to ir atkārtojis nez cik reižu.
Telpā sāk skanēt: zvans, augsta, smalka nots; to pavada dziedoša skandēšana, sākumā tā ir klusa, bet ātri pieņemas skaļumā, pievienojoties jaunām balsīm. Viņam galvā atbalsojas vārdu un teikumu fragmenti: montauhas, kalni; noblesa, dižciltība; libres, grāmatas; graal, grāls…
Priesteriene nokāpj no augstā altāra pakāpieniem un šķērso telpu. Viņš tik tikko sadzird kāju klusos švīkstus un iztēlojas, kā viņas zeltainais tērps vizuļo un šūpojas sveču mirgojošā gaismā. Šo mirkli viņš ir gaidījis.
- Je suis pret, - viņš klusītēm atkārto. Šoreiz visā nopietnībā.
Priesteriene apstājas viņa priekšā. Viņš jūt parfīmu, smalku un vieglu aiz skurbinošā vīraka aromāta. Viņam aizraujas elpa, kad priesteriene noliecas un saņem viņa roku. Viņas pirksti ir vēsi un mani- kirēti, un augšup pa vīrieša delmu uzšaujas elektriska strāva, gandrīz iekāre, kad priesteriene iespiež viņam saujā kaut ko mazu un apaļu un saliec ap to viņa pirkstus. Tagad viņš grib - vairāk par visu citu, ko gribējis jebkad mūžā, - ieskatīties viņas sejā. Taču viņš raugās grīdā, kā viņam piekodināts.
Četri vecākie pavadoņi atstāj savas vietas un pievienojas priesterienei. Viņam viegli atliec atpakaļ galvu, mutē ielāso biezs, salds šķidrums. Tas ir tas, kas gaidīts, un viņš nepretojas. Kad ķermenī ieplūst siltums, viņš paceļ rokas, un viņam plecos tiek uzvilkta zeltaina mantija. Liecinieki pazīst rituālu, tomēr viņš jūt to satraukumu.
Pēkšņi viņam šķiet, ka ap kaklu sažņaudzas dzelzs stīpa, saspiezdama elpvadu. Rokas uzlido pie kakla, viņš cīnās pēc elpas. Cenšas iekliegties, bet vārdi nenāk pār lūpām. Atkal ieskanas augstā, smalkā zvana nots, vienmērīga un neatlaidīga tā apslāpē viņa balsi. Viņu pārņem nelabums. Domādams, ka paģībs, viņš ciešāk saspiež saujā mazo priekšmetu, sažņaudz to tik cieši, ka nagi uzplēš delnas maigo miesu. Asās sāpes palīdz nesaļimt. Tagad viņš apjēdz, ka plaukstas viņam uz pleciem nav mierinošas. Tas nevis balsta, bet gan tur viņu ciet. Atkal uznāk nelabuma vilnis, un šķiet, ka akmens grīda līgojas.
Tagad acis aizmiglo asaras, viņš nespēj fokusēt skatienu, tomēr redz, ka priesterienei ir nazis, lai gan viņam nav ne jausmas, kā sudrabainais asmens nonācis viņai rokā. Viņš pūlas piecelties, bet narkotika ir pārāk stipra un jau ir atņēmusi spēkus. Viņš vairs nevalda pār savām rokām un kājām.
- Non.'[2] - viņš mēģina iekliegties, bet ir par vēlu.
Sākumā viņš nospriež, ka saņēmis sitienu starp lāpstiņām, neko vairāk. Tad pa visu ķermeni sāk izplūst trula smeldze. Lejup pa muguru lēnām rit kaut kas silts un zīdains.
Rokas bez brīdinājuma palaiž viņu vaļā, viņš krīt uz priekšu un saļimst kā lupatu lelle, kad pretim traucas grīda. Viņš nejūt sāpes, galvai atsitoties pret zemi, kas pieskaras ādai vēsi un remdējoši. Tagad dziest viss troksnis, apjukums un bailes. Plaksti trīsot aizveras. Viņš vairs neuztver neko citu kā vien viņas balsi, kas šķiet nākam no liela tāluma.
- Une legon. Pour tous,l - viņa šķiet sakām, lai gan tam nav nekādas jēgas.
Pēdējos sadrumstalotajos apziņas mirkļos vīrietis, kas apsūdzēts noslēpumu izpaušanā, notiesāts par runāšanu, kad būtu vajadzējis ciest klusu, cieši tur saujā kāroto priekšmetu, līdz dzīvība aizslīd no viņa prom un mazais, pelēkais disks, ne lielāks par monētu, aizripo pa grīdu.
Vienā pusē tam ir burti NV. Otrā pusē ir iegravēts labirints.
IV
Sularakas virsotne Sabartē kalni
M irkli iestājas klusums.
Tad tumsa izkūst. Alise vairs neatrodas alā. Viņa peld baltā bezsvara pasaulē, caurspīdīgā, mierpilnā un klusā.