Viņa ir brīva. Drošībā.
Viņa jūtas tā, it kā slīdētu ārā no laika, iekristu no vienas dimensijas citā. Robeža starp pagātni un tagadni izdziest šajā bezlaicīgajā, bezgalīgajā telpā.
Tad kaut kas atsprāgst vaļā kā lūka zem karātavām, Alise jūt spēju rāvienu un krīt, gāžas lejup no debesīm, krīt, krīt arvien zemāk, pretī mežainajai kalna nogāzei. Ausīs svilpo spirgtais gaiss, kamēr, viņa arvien ātrāk, arvien sparīgāk lido pretim zemei.
Trieciena mirklis nepienāk. Kauli nesašķīst pret pelēko kramu un klinti. Alise skar zemi skriedama, klupdama pa krauju, grambainu meža taku starp divām augstu koku rindām. Tie blīvi slienas debesīs viņai pār galvu, un viņa neredz, kas atrodas aiz tiem.
Par ātru.
Alise ķeras pie zariem, it kā tie spētu palēnināt viņas gaitu, apturēt šo neprātīgo bēgšanu uz nezināmu vietu, taču rokas iziet zariem cauri, it kā viņa būtu spoks vai gars. Saujās paliek sīku lapiņu žūkšņi kā mati
no sukas. Viņa tās nejūt, bet sula notriepj pirkstu galus zaļus. Viņa paceļ pirkstus pie sejas, lai ieelpotu smalko, skābeno smaržu. Taču neko nesaož.
Sānos iemetas dūrējs, bet Alise nevar apstāties, jo aiz muguras kaut kas ir, turklāt tas neatlaidīgi tuvojas. Taka zem kājām krauji slīd lejup. Viņa jūt, ka mīksto zemi, sūnas un zariņus ir nomainījusi sažuvušu sakņu un oļu čirkstoņa. Tomēr joprojām ne skaņas. Ne putnu dziesmu, ne cilvēku balsu, nekā, tikai viņas saraustītā elpa. Taka vijas un cilpojas pati ap sevi, likdama viņai skraidīt šurpu turpu, līdz viņa nogriežas līkumā un ierauga mēmu liesmu mūri, kas aizšķērso tālāko ceļu. Virmojošas uguns pīlārs, balts, zeltains un sarkans, šausta liesmu mēles un nemitīgi maina veidolu.
Alise instinktīvi paceļ rokas, lai pasargātu seju no spalgā karstuma, lai gan pati to nejūt. Viņa redz sejas, kas ieslodzītas dejojošās liesmās, mutes saviebtas mēmās mokās, kamēr uguns glāsta un dedzina.
Alise pūlas apstāties. Viņai jāapstājas. Kājas ir nobrāztas līdz asinīm, garie svārki piemirkuši traucē kustēties, taču vajātājs ir tepat uz papēžiem, un kaut kas tāds, pār ko Alisei nav varas, dzen viņu uz priekšu, uguns nāvējošās skavās.
Neatliek nekas cits kā lēkt, lai izvairītos no liesmām. Viņa uzvir- puļo gaisā kā dūmu grīste un lidinās augstu virs dzeltenajām un oranžajām liesmām. Liekas, vējš ceļ viņu augšup, atraisīdams no zemes.
Kāds sauc viņas vārdu, sievietes balss, bet izruna ir savāda.
Alaīsa.
Viņa ir drošībā. Brīva.
Tad pazīstams aukstu pirkstu tvēriens ap potītēm piekaļ viņu pie zemes. Nē, tie nav pirksti, tās ir važas. Nu Alise apjēdz, ka tur kaut ko rokās - grāmatu, aizsietu ar ādas saitēm. Viņa saprot, ka šī grāmata ir tas, kas viņam vajadzīgs. Kas viņiem vajadzīgs. Viņi dusmojas tāpēc, ka ir zaudējuši šo grāmatu.
Ja viņa spētu parunāt, tad varbūt varētu ar tiem vienoties. Taču prātā nav neviena vārda, mute nespēj veidot skaņas. Viņa vicina rokas, spārdās, lai izrautos, taču ir sagūstīta. Dzelzs tvēriens ap potītēm ir pārāk ciešs. Viņa sāk kliegt, jo kāds velk viņu lejup, ugunī, bet dzirdams ir tikai klusums.
Viņa iekliedzas vēlreiz, juzdama, kā balss dziļi krūtīs cīnās, lai kļūtu sadzirdama. Šoreiz skaņas pēkšņi atgriežas. Alise jūt, ka spēji atgriežas arī reālā pasaule. Skaņas, gaisma, oža, tauste, metāliskā asiņu garša mutē. Līdz viņa uz sekundes daļu apstājas, piepeša, caurspīdīga aukstuma sagrābta. Tas nav pazīstamais alas vēsums, tas ir kaut kas cits, skaudrs un spilgts. Tajā Alise saskata skaistas, neskaidras sejas trīsuļojošās aprises, la pati balss atkal sauc viņas vārdu.
Alaīsa.
Sauc pēdējo reizi. Ta ir draudzīga balss. Saucēja nevēl viņai ļaunu. Alise pūlas atvērt acis, zinādama: ja ieraudzīs, tad sapratīs. Bet neizdodas.
Sapnis sāk bālēt, laizdams viņu vaļā.
Laiks mosties. Man jāmostas.
Tagad galvā ieskanas otra balss, pavisam citāda nekā pirmā. Rokas un kājas atgūst jutīgumu, iesmeldzās sasistie ceļi un krītot nobrāztā āda. Viņa jūt, ka viņu kāds sparīgi satver aiz pleca un purina, atsaucot atpakaļ dzīvē.
-Alise! Alise, mosties!
CITADELE PAKALNĀ
.
1. NODALA
Karkasona
1209. GADA fULHET'
Alaīsa pamodās un pietrūkās sēdus, plati iepletusi acis. Krūtīs trīcēja bailes - kā putns, kas, notverts tīklā, cenšas izrauties brīvībā. Viņa piespieda pie krūtīm plaukstu, lai nomierinātu strauji pukstošo sirdi.
Mirkli viņa nebija ne aizmigusi, ne nomodā, it kā pa daļai vēl kavētos sapnī. Viņa juta, ka lido, skatās uz sevi no liela augstuma līdzīgi akmens briesmoņiem, kas saviebušies noraugās uz garāmgājējiem no Sant-Nasarī katedrāles jumta.
Priekšnojauta? Vai tikai murgs?
To viņa nevarēja zināt. Baidījās zināt.
Alaīsa pasniedzās pie nakts aizkariem, kas ieskāva gultu, it kā, pieskardamās kaut kam vieliskam, pati varētu sajusties mazāk caurspīdīga
un bezmiesiska. Apdilušais audums, pilns putekļu un pils pazīstamo smaržu, pieskārās pirkstiem mierinoši raupjš.
Nakti pēc nakts viens un tas pats sapnis. Bērnībā, kad viņa ar nobā- lušu, asarās mirkstošu seju izbailēs pamodās tumsā, pie gultas vienmēr sēdēja tēvs, sargādams viņu tā, it kā viņa būtu dēls. Izdegušo sveču vietā aizdegdams jaunas, viņš čukstus stāstīja par saviem piedzīvojumiem Svētajā zemē. Stāstīja viņai par bezgalīgajām tuksneša jūrām, par mošeju daiļajiem izliekumiem un par saucienu, kas aicina ticīgos saracēņus uz lūgšanām. Aprakstīja smaržīgās garšvielas, ēdienu spilgtās krāsas un piparoto garšu. Asinssarkanās saules baiso spozmi, rietot pār Jeruzalemi.
Daudzus gadus šajās tukšajās stundās starp rietu un ausmu, kad māsa aizmigusi gulēja viņai blakus, tēvs runāja un runāja, likdams viņas dēmoniem bēgt. Viņš nelaida Alaīsai klāt melnos mūkus un katoļu priesterus ar viņu māņticībām un viltus simboliem.
Ieva vārdi bija viņu glābuši.
- Gijem? - viņa čukstēja.
Vīrs gulēja dziļā miegā, izplestām rokām pievācis sev lielāko daļu gultas. Pa spilvenu kā vēdeklis bija izklīduši garie, tumšie mati, dvesmodami pēc dūmiem, vīna un staļļiem. Pa vaļējo logu iespīdēja mēness, slēģis bija atvērts un nostiprināts, lai kambarī netraucēti ieplūstu vēsais nakts gaiss. Vārajā rīta blāzmā Alaīsa saredzēja raupjos rugājus uz viņa zoda. Ķēde, ko Gijems nēsāja ap kaklu, ieņirbējās un ievizējās, kad viņš sagrozījās miegā.
Alaīsai gribējās, lai vīrs pamostas 1111 pasaka viņai, ka viss ir kārtībā, ka vairs nav jābaidās. Taču viņš nepakustējās, un Alaīsai nenāca prātā viņu modināt. Bezbailīga visā citā, viņa bija nepieredzējusi laulībā un joprojām bikla attiecībās ar vīru, tāpēc tagad tikai pārvilka ar pirkstiem pār viņa gludajiem, iedegušajiem delmiem un pār pleciem, kas bija kļuvuši tvirti un plati, stundām ilgi vingrinoties zobenu cīņām un bruņinieku turnīram. Alaīsa juta dzīvību pulsējam zem viņa ādas pat miegā. Atcerējusies, kā abi pavadījuši nakts iesākumu, viņa nosarka, lai gan tam nebija bijis neviena aculiecinieka.
Alaīsu mulsināja jūtas, ko viņā modināja Gijems. Sirds notrīsēja priekā, ja viņa negaidīti ieraudzīja vīru, un, redzot viņa smaidu, šķita, ka zūd zeme zem kājām. Taču vienlaikus viņai nepatika bezspēcības izjūta. Viņa baidījās no mīlestības radītā vājuma un reibuma. Viņa nešaubījās, ka mīl Gijemu, un tomēr apzinājās, ka neatklāj viņam visu savu būtību.