Alaīsa nopūtās. Atlika cerēt, ka ar laiku kļūs vieglāk.
Kāda pārmaiņa gaismā - pāreja no melnā uz pelēko - un putnu ievidžināšanās pagalma kokos vēstīja, ka ausma vairs nav tālu. Viņa zināja, ka tagad vairs neaizmigs.
Pašķīrusi gultas aizkarus, viņa uz pirkstgaliem devās pie drēbju lādes, kas stāvēja istabas tālajā stūri. Akmens plātnes zem kājām bija aukstas, meldru grīdsegas skrāpēja pirkstus. Pacēlusi lādes vāku, viņa vispirms noņēma no drānu kaudzes maisiņu ar lavandu un tad izcēla ārā vienkāršu, tumši zaļu kleitu. Viegli drebinādamās, iekāpa tajā, iebāza rokas šaurajās piedurknēs. Nogludināja mazliet miklo audumu pār apakškreklu, tad cieši aizšņorēja ņieburu.
Alaīsai bija septiņpadsmit gadu, jau sešus mēnešus viņa bija precēta, bet augums vēl nebija uzplaucis sievišķīgā kuplumā. Kleita bezveidīgi nokarājās ap slaido stāvu, it kā nepiederētu viņai. Ar vienu roku atbalstījusies pret galdu, viņa apāva mīkstas ādas kurpes un noņēma no krēsla atzveltnes savu iemīļoto sarkano apmetni. Eģes tam bija izšūtas sarežģītā zili zaļā kvadrātu un rombu rakstā, caurvītā ar sīkiem dzelteniem ziediņiem, ko viņa pati bija izraudzījusies savai kāzu dienai. Izšuvums bija prasījis garas nedēļas. Pie tā viņa bija strādājusi visu novembri un decembri, steigusies pabeigt to laikus, pirkstiem smeldzot un stingstot no aukstuma.
Alaīsa pievērsās savam panier\ noliktam uz grīdas līdzās lādei. Viņa pārbaudīja, vai grozā ir zāļu tarbiņa, soma, drāniņas, kur ietīt augus un saknes, un rīki rakšanai un griešanai. Pēdīgi viņa stingri sasēja apmetņa lentes zem zoda, ielika nazi makstī pie jostas, uzvilka galvā kapuci, apsegdama garos, vaļējos matus, tad klusu šķērsoja kambari un izgāja tukšajā gaitenī. Viņai aiz muguras ar klusu būkšķi aizvērās durvis.
Kāpdama lejup, viņa saklausīja balsis no pagrabstāva virtuvēm. Kalpi jau strādāja pilnā sparā. Alaīsa izdzirda plīkšķi, kam tūdaļ sekoja brēciens; kādam nabaga puikam diena sākās ar pavāra smagās rokas cirtienu pa pakausi.
Viņai pretim grīļodamies nāca virtuves zēns, stiepdams smagu pus- toveri ar akas ūdeni.
Alaīsa pasmaidīja. - Bonjorn.'
- Bonjorn, kundze, - zēns bikli atsaucās.
- Nāc, - viņa aicināja, pirmā nokāpusi pa kāpnēm un atvērusi durvis.
Virtuvē kūsāja rosība. No lielā payrola , kas karājās uz āķa virs atklātas uguns, jau cēlās tvaika mutuļi. Kāds vecāks kalps paņēma no virtuvēna toveri, izlēja ūdeni katlā un, nebilzdams ne vārda, atdeva toveri atpakaļ. Zēns žēli paskatījās uz Alaīsu, pirms atkal steidzās uz aku.
Virtuves vidū uz milzīga galda stāvēja cieši aizvāzti māla podi ar vārīšanai sagatavotiem kapauniem, lēcām un kāpostiem, ar sālītām kefalēm, zušiem un līdakām. Vienā galda galā rindojās maisiņi ar pudiņu, zosu aknu pastētes, sālītas cūkgaļas šķēles, otrā galā - paplātes ar rozīnēm, cidonijām, vīģēm un ķiršiem. Viens no virtuvēniem, gadus deviņus vai desmit vecs, stāvēja, atbalstījies ar elkoņiem uz galda, un drūmā sejas izteiksme skaidri liecināja, ko viņš domā par vēl vienu karstu un sviedrainu dienu, kas jāpavada, grozot iesmu un uzmanot, kā cepas gaļa. Kupolveidīgā maizes krāsnī līdzās pavardam sprēgāja žagari. Uz galda jau dzisa pirmais pan de blat - kviešu maizes - cepiens. No šīs smaržas Alaīsai sagribējās ēst.
- Vai drīkstu vienu paņemt?
Pavārs pacēla acis, nikns par sievietes ielaušanos viņa virtuvē. Tad ieraudzīja, kas ir jautātāja, un īgnā seja atplauka greizā smaidā, atsedzot samelnējušu zobu rindu.
- Kundze Alaīsa, - viņš priecīgs sacīja, slaucīdams rokas priekšautā. - BenvengudaJ Kāds gods! Labu laiku nebijāt nākusi mūs apraudzīt. Mēs jau sākām ilgoties.
- Zak, - viņa silti teica, - man negribētos tev traucēt.
-Jūs - man traucēt! - Pavārs iesmējās. - Kā lai jūs varētu man traucēt? - Bērnībā Alaīsa bieži bija dzīvojusies pa virtuvi, vērodama un mācīdamās, - vienīgā meitene, kurai Zaks jebkad atļāva pārkāpt savas vīriešu valstības slieksni. - Kundze Alaīsa, ko es drīkstu jums piedāvāt?
- Drusku maizes, Zak, un mazliet vīna, ja iespējams.
Pavāra seja kļuva nopietna.
- Piedodiet, bet jūs taču neiesiet uz upi? Ne tādā agrumā, bez pavadoņa? Tik augsta dāma… vēl pat nav uzaususi gaisma. Esmu dzirdējis visādus stāstus par…
Alaīsa pieskārās viņa delmam. - Tas ir mīļi, Zak, ka tu raizējies, un es zinu, ka tev no sirds rūp mana labklājība, bet man nenotiks nekas slikts. Dodu tev godavārdu. Ausma jau gandrīz klāt. Ceļu es zinu lieliski. Un atgriezīšos, iekams kāds būs pamanījis manu prombūtni, tiešām.
- Vai jūsu tēvs zina?
Viņa sazvērnieciski pielika pie lūpām pirkstu. - Tu zini to, ko nezina viņš, bet, lūdzu, lai tas paliek mūsu noslēpums. Es būšu ļoti piesardzīga.
Zaks nebūt neizskatījās pārliecināts, tomēr vairāk neuzstāja, juzdams, ka jau tāpat ir pateicis diezgan. Lēnām piegājis pie galda, viņš ietina baltā linu drānā apaļu maizes klaipiņu un lika virtuvēnam atnest vīna krūku. Alaīsa nolūkojās, juzdama, ka sažņaudzas sirds. Pēdējā laikā Zaks kustējās gausāk un smagi piekliboja ar kreiso kāju.
- Vai kāja vēl arvien sāp?
- Ne pārāk, - viņš meloja.
- Vēlāk varu to pārsiet, ja vēlies. Izskatās, brūce nedzīst tā, kā vajadzētu.
- Nav tik traki.
-Vai esi lietojis ziedi, ko es tev pagatavoju? - viņa jautāja, pēc pavāra sejas izteiksmes noprazdama, ka ziede palikusi nelietota.
Zaks kā padodamies noplātīja tuklās rokas. - Ir tik daudz darāmā, kundze, - visi šie negaidītie viesi, simtiem, ja pieskaita kalpus, ecuyers\ kučierus, apteksnes, nemaz nerunājot par konsuliem un viņu ģimenēm. Un mūslaikos daudz ko ir visai grūti sameklēt. Nupat vakar es nosūtīju pēc…
- Jā, tā ir gan, Zak, - Alaīsa viņu pārtrauca, - bet kāja nesadzīs pati no sevis. Brūce ir pārāk dziļa.
Pēkšņi viņa aptvēra, ka apkārtējie trokšņi ir noplakuši. Pacēlusi acis, ieraudzīja, ka visa virtuve noklausās abu sarunu. Jaunākie zēni balstījās ar elkoņiem uz galda un, muti pavēruši, noskatījās, kā tiek rāts viņu bargais pavēlnieks. Piedevām viņu rāja sieviete.
Izlikdamās to nemanām, Alaīsa pieklusināja balsi.
- Vēlāk atnākšu un pārsiešu - pateicībā par šo. - Viņa paplikšķināja pa maizes klaipiņu. - Tas būs mūsu otrais noslēpums, oc2 ? Godīga apmaiņa?
Alaīsa jau nosprieda, ka ir izturējusies pārlieku familiāri un cerējusi par daudz. Taču Zaks, mirkli vilcinājies, pasmaidīja.
- Ben, - viņa noteica. Labi. - Atgriezīšos, kad saule būs augstu, un parūpēšos par tevi. Dins d'abord. - Drīz.
Izgājusi no virtuves un kāpdama augšup pa kāpnēm, Alaīsa dzirdēja, ka Zaks, itin kā nekāda pārtraukuma nebūtu bijis, auro, lai visi izbeidz blenzt un iet pie darba. Viņa pasmaidīja.
Viss bija tā, kā tam jābūt.
Atvērusi smagās durvis, kas veda galvenajā pagalmā, Alaīsa izgāja jaunajā dienā.
Slēgtā pagalma vidū auga goba, zem kuras vikonts Trankavels parasti sprieda tiesu; tās lapas pret dziestošo nakti izskatījās melnas. Zaros rosījās cīruļi un žubītes, to vīteri spalgi un dzidri skanēja pretī ausmai.
Reimona Rozē Trankavela vectēvs vairāk nekā pirms simt gadiem bija uzbūvējis Chāteau Comtal - sēdekli, no kura valdīt pār savām zemēm, kas pletās arvien plašākas, no Albī ziemeļos un Narbonnas dienvidos līdz Bezjē austrumos un Karkasonai rietumos.
Chāteau apjoza lielu, taisnstūrainu pagalmu; rietumu pusē ēkā iekļāvās vecākas pils paliekas, la bija daļa no nocietinātajiem mūriem, kas ieskāva Citadeli kā akmens gredzens, paceldamies augstu pār Odas upi un ziemeļu purvājiem aiz tās.