Labi apsargātais donjon', kur notika konsulu apspriedes un tika parakstīti svarīgi dokumenti, atradās pagalma dienvidrietumu stūrī. Nespodrajā gaismā Alaīsa saredzēja kaut ko tumšu pie torņa ārsienas. Paskatījusies vērīgāk, viņa saprata, ka tur saritinājies guļ suns. Divi zeņķi, kā vārnas uztupuši uz zosu aploka žoga, mēģināja suni pamodināt, apmētādami to ar akmeņiem. Rīta klusumā viņa dzirdēja vienmērīgus, dobjus būkšķus, puiku papēžiem sitoties pret žoga dēļiem.
Chāteau Comtal bija divas ieejas un divas izejas. Platie, velvētie Rietumu vārti veda taisni zālainajās nogāzēs un parasti bija slēgti. Mazie un šaurie Austrumu vārti, iespīlēti starp diviem augstiem vārtu torņiem, veda tieši Citadeles - Citē jeb Ciutat - ielās.
Sakarus starp vārtu torņu augšējo un apakšējo stāvu nodrošināja koka trepes un vairākas lūkas. Bērnībā Alaīsai ļoti patika kopā ar virtuves puikām ložņāt augšup lejup starp torņu stāviem, cenšoties aizmukt no sargiem. Alaīsa bija veikla. Un vienmēr uzvarēja.
Ciešāk ietinusies apmetnī, viņa žigli šķērsoja pagalmu. Tiklīdz bija noskanējis vakara zvans, vārti uz nakti aizbultēti un nostādīta sardze, neviens vairs nedrīkstēja te staigāt bez viņas tēva atļaujas. Bertrāns Peletjē gan nebija konsuls, tomēr pilī ieņēma unikālu un privileģētu stāvokli. Tikai retais uzdrošinājās viņam neklausīt.
Viņš vienmēr bija nosodījis meitas ieradumu agros rītos lavīties prom no Citadeles. Pēdējā laikā vēl stingrāk pieprasīja, lai viņa pa nakti paliek Chāteau sienās. Alaīsa juta, ka viņas vīrs ir tādās pašās domās, kaut gan skaļi neko nebija teicis. Vienīgi ausmas klusumā un vientulībā, brīva no pils iegrožojumiem un ierobežojumiem, Alaīsa tiešām jutās kā viņa pati. Nevis kā meita, māsa, sieva. Sirds dziļumos viņa vienmēr bija ticējusi, ka tēvs to saprot. Lai kā viņai nepatika neklausīt tēvam, viņa nespēja atteikties no šiem brīvības mirkļiem.
Vairums naktssargu izlikās neredzam viņas klejojumus. Vismaz līdz šim. Kopš klīda baumas par karu, garnizons izturējās piesardzīgāk. Arēji dzīve turpinājās tāpat kā agrāk, un, lai gan Citadelē laiku pa laikam ieradās bēgļi, Alaīsu nebūt nepārsteidza viņu stāsti par uzbrukumiem vai vajāšanu ticības dēļ. Uzbrucēji, kas parādījās kā no zila gaisa, devās triecienā kā vasaras zibens un tad aizjoņoja tālāk, galu galā apdraudēja ikvienu, kurš dzīvoja ārpus nocietināta ciema vai pilsētas drošības. Tagadējie stāsti neatšķīrās no agrākajiem.
Alaīsa piegāja tuvāk un uzelpoja, pazinusi Beranžē. Viņš, pamanījis Alaīsu, pasmaidīja un palocīja galvu.
- Bonjorn, kundze Alaīsa. Jūs agri esat augšā.
Viņa smaidīja. - Nenāca miegs.
- Vai jūsu virs tiešām nevar izdomāt, ar ko jums naktī pakavēt laiku? - viņš teica, nerātni piemiegdams aci. Seju viņam izraiboja bakurētas, nagi bija apkodīti līdz asinīm. Elpa oda pēc vakardienas maltītes un alus.
Alaīsa nelikās to dzirdam. - Kā klājas jūsu sievai, Beranžē?
- Labi, kundze. Viņa ir pavisam atlabusi.
- Un dēls?
- Aug griezdamies. Drīz izēdīs mums tukšu māju, ja neuzmanīsimies!
- Skaidri redzams, ka dēls iet tēva pēdās! - Alaīsa noteica un ar pirkstu iebikstīja viņam varenajā vēderā.
- Sieva saka tieši to pašu.
- Aiznesiet viņai manus vislabākos vēlējumus, Beranžē.
- Viņa priecāsies par atcerēšanos, kundze. - Beranžē mirkli klusēja. - Jūs droši vien gribēsiet, lai izlaižu jūs ārā pa vārtiem?
- Es jau tikai aiziešu līdz Ciutat, varbūt līdz upei. Drīz būšu atpakaļ.
- Mēs nevienu nedrīkstam laist ārā, - norūca otrs sargs. - Tā ir intendanta Peletjē pavēle.
- Tev neviens neprasa, - Beranžē atcirta. - Ne jau tur tā lieta, kundze, - viņš klusāk turpināja. - Bet jūs zināt, kāds tagad ir stāvoklis. Ja nu ar jums kaut kas notiktu un izrādītos, ka pa vārtiem jūs esmu izlaidis es! Tad jūsu tēvs nudien…
Alaīsa pieskārās viņa delmam. - Zinu, zinu, - viņa maigi sacīja. - Bet bažām patiesi nav iemesla. Es protu par sevi parūpēties. Turklāt… - Viņa pašķielēja sānis uz otro sargu, kas tagad urbināja degunu un slaucīja pirkstus piedurknē. - …tas, kas man varētu atgadīties pie upes, diez vai ir ļaunāk par to, ko jūs izciešat šeit!
Beranžē iesmējās. - Apsoliet man, ka būsiet uzmanīga, e[8]?
Alaīsa palocīja galvu un pavēra apmetni, parādīdama medību dunci pie jostas. - Būšu. Dodu jums godavārdu.
Vajadzēja atvērt divējus vārtus. Beranžē atbultēja vienus, pēc tam otrus, pacēla smago ozolkoka baļķi, kas sargāja ārējos vārtus, un pavēra tos šaurā spraugā, lai Alaīsa tiktu ārā. Pateicīgi pasmaidījusi, viņa pieliecās zem sarga rokas un izgāja pasaulē.
2. nodala
izejot no ēnām starp vārtu torņiem, Alaīsai gavilēja sirds. Viņa bija brīva. Vismaz uz brīdi.
Pārvietojams dēļu celiņš savienoja vārtsargu namiņu ar līdzeno akmens tiltu, kas veda no Chāteau Comtal uz Karkasonas ielām. Violetas gaismas vizmā laistījās rasotā zāle dziļajā grāvī zem tilta. Pie debesīm vēl kavējās mēness, jau bālēdams saullēkta blāzmā.
Alaīsa soļoja aši, apmetnim atstājot smiltīs virpuļu rakstus; gribējās izvairīties no jautājumiem, ko var uzdot sargi tālākajā mūra galā. Viņai paveicās. Sargi snauda savos posteņos un neredzēja viņu paejam garām. Steigšus šķērsojusi klajumu, viņa ienira šauru ieliņu tīklā un devās uz slepeniem vārtiņiem pie Tour du Moulin d'Avar - visvecākā aizsargmūra torņa. Vārtiņi veda uz sakņu dārziem un faratjals - ganībām zemes joslā, kura ieskāva Citadeli un ziemeļu priekšpilsētu San- visānsu. Šajā diennakts laikā pa šo ceļu varēja visātrāk tikt līdz upei, paliekot nepamanītai.
Pieturēdama svārkus, Alaīsa piesardzīgi laipoja starp drazām, kas liecināja par vētraini aizvadītu nakti taberm Sant Joan dels Evangelis. Pie tavernas pa zemi bija izmētāti iegrauzti āboli un pusēsti bumbieri, apskrubināti kauli un sadauzīti alus kausi. Mazliet tālāk kādā durvju nišā gulēja aizmidzis ubags, roku uzlicis uz muguras lielam, izkāmējušam, vecam sunim. Trīs vīri, saļimuši pie akas, ņurdēja un krāca tik skaļi, ka šajā troksnī noslīka putnu vīteri.
Vārtu sargs izskatījās gauži nelaimīgs, klepoja un sprauslāja, ietinies apmetnī tik pamatīgi, ka redzams palika tikai deguns un uzacis.
Viņš nevēlējās tikt traucēts. Sākumā pat izlikās Alaīsu neredzam. Viņa sameklēja somiņā monētu. Pat nepaskatījies uz viņu, sargs ar netīru roku pakampa naudu, pārbaudīja to ar zobiem, tad atšāva vaļā bultas un pavēra vārtus, lai viņa tiktu cauri.
Uz sargtorni veda krauja, akmeņaina taka starp divām augstām koka palisādēm, tāpēc bija grūti kaut ko saredzēt. Taču Alaīsa jau daudzreiz bija izgājusi no Citadeles pa šo ceļu, pazina katru ieplaku un pauguru un bez grūtībām tika lejup pa taku. Viņa apgāja ap druknā, apaļā koka torņa pamatni, sekodama straujajai upītei, kas, līdzīgi dzirnavu strautam, brāzās cauri tornim.
Kazenāji neganti skrāpēja stilbus, ērkšķi ķērās kleitā. Kad viņa bija tikusi lejā, apmetņa apakšmala bija tumši sarkana, pilnīgi izmirkuši zālē. Adas kurpju purngali bija tumši no rasas.
Tiklīdz atstājusi palisāžu ēnu un izgājusi plašajā pasaulē, Alaīsa juta, kā atplaukst gars. Tālumā virs Montaņnuāras vīdēja balta jūlija migla. Ausmas debesis pie apvāršņa pāršķēla sārtas un violetas svēdras.