Adrians Čajkovskis
Laika bērni
“Čajkovska “Laika bērni” ir bauda no pirmās līdz pēdējai lapaspusei. Izklaidējoši, gudri, pārsteidzoši un negaidīti cilvēcīgi.”
— Patriks Ness, triloģijas “Haosa spēle' autors
izdevniecība Prometejs
1. RADĪŠANA
.
1.1. Tikai muca mērkaķu
Briti 2 stacijā nebija logu — rotācijas dēļ “ārpuse” vienmēr bija “lejup” — zem kājām un nost no prāta. Pie sienām izvietotie ekrāni rādija tīkamus melus — kompleksu zem viņiem esošās pasaules attēlu, kuru neietekmēja stacijas pastāvīgā rotācija. Planēta izskatījās tā, it kā tā pavisam mierīgi karātos izplatījumā: zaļa lode, kas līdzinājās zilajai lodei, viņu mājām divdesmit gaismas gadu attālumā. Savulaik arī Zemi klāja zaļums, bet nu tās krāsas bija izbalējušas. Varbūt tā nekad nebija bijusi tik zaļa kā šī brīnišķīgi izveidotā pasaule, kurā pat okeāni mirguļoja kā smaragdi — to fitoplanktons uzturēja skābekļa līdzsvaru atmosfērā. Tas bija ārkārtīgi smalks un daudzšķautņains darbs — izveidot dzīvu pieminekli, kas saglabās stabilitāti cauri ģeoloģiskajiem laikmetiem.
Planētai nebija cita oficiāli apstiprināta vārda kā vien tās astronomiskais nosaukums, bet daži ar iztēli mazāk apveltītie komandas biedri uzstājīgi balsoja par vārdu “Simiāna”. Doktore Avrana Kerna, skatoties uz planētu, domāja par to tikai kā par “Kernas pasauli”. Viņas projekts, viņas sapnis, viņas planēta. Viņa izlēma, ka tā būs tikai pirmā no daudzām.
Sī ir nākotne. Šeit cilvēce sper savu nākamo lielo soli. Šeit mēs kļūstam par dieviem.
“Sī ir nākotne,” viņa izteica skaļi. Avranas balss atskanēja ikviena komandas biedra atskaņotājā — kopā to bija deviņpadsmit —, lai gan piecpadsmit cilvēki bija tepat, kopā ar viņu komandcentrā. Protams, tas nebija visas stacijas centrs: viņu rotācijas ass, kurā nebija gravitācijas, bija paredzēta enerģijas ieguvei, materiālu apstrādei un kravai.
“Šeit cilvēce sper nākamo lielo soli.” Runa pēdējo divu dienu laikā bija viņu nodarbinājusi vairāk nekā visi tehniskie sīkumi. Kerna teju vai turpināja ar frāzi par to, kā viņi visi kļūšot par dieviem, bet nē — tā lai paliek viņai pašai. Daudz par daudz strīdīgi, īpaši, ja ņem vērā Non Ultra Natūra ākstus tur, mājās. Par tādiem projektiem kā šis jau tā bija sakults pārāk daudz mēslu. Ak, tābrīža Zemes dažādo frakciju pretrunas bija daudz dziļākas — tās bija gan sociālas, gan ekonomiskas, gan vienkārši “mūsējie pret viņējiem”. Bet Kerna pirms daudziem, daudziem gadiem, par spīti augošajai opozīcijai, bija panākusi Brin palaišanu. Tagad šī ideja bija kļuvusi par tādu kā cilvēces sašķelšanās grēkāzi. Kašķīgo primātu banda. Nozīme ir progresam. Cilvēces — un visas dzīvības —potenciāla īstenošanai. Viņa arvien bija bijusi starp kaismīgākajiem augošo konservatīvo reakcionāru — kurus visizteiktāk iemiesoja Non Ultra Natūra teroristi — pretiniekiem. Ja notiktu pēc viņu prāta, mēs visi attaptos, nonākuši atpakaļ alās. Atpakaļ kokos. Visa civilizācijas jēga ir tur, ka mēs pārkāpjam dabas robežas', jūs — apnicīgie, primitīvie radījumi.
“Protams, mēs stāvam uz citu pleciem.” Pienācīgā, pieņemtā zinātniskās pazemības frāze bija “uz milžu pleciem”, bet viņa nebija tik tālu tikusi, metoties ceļos iepriekšējo paaudžu priekšā. Mēs esam stāvējuši uz punduru, vienu vienīgu punduru, viņa nodomāja, un pirms tam — viņa ar grūtībām apturēja derdzīgu smiekliņu — uz mērkaķu pleciem.
Sekojot viņas domu norādei, sienas ekrāns un visi Prātacs ekrāni atainoja Brin 2 shēmu. Kerna vēlējās piesaistīt viņu uzmanību, novest viņus līdz pienācīgai apbrīnai, ko bija pelnījis viņas — atvainojiet, viņu visu — triumfs. Lūk: centrālās serdes adata, kurai apkārt liecas viņu tora formas pasaule, dzīvības un zinātnes gredzens. Vienā serdes galā bija nepievilcīgais Sargkapsulas izvirzījums — tā drīz tiks palaista dreifā, kur kļūs par pasaulē vientuļāko un ilglaicīgāko zinātniskās izpētes darbstaciju. Otrā adatas gala dižojās Muca un Kolba. To saturs attiecīgi -— mērkaķi un nākotne.
“Man jo īpaši jāpateicas doktoru Falarna un Medi vadītajai inženieru komandai, kas nepagurdami strādājuši, lai teraformētu...” viņa nupat neviļus gandrīz vai pateica “Kernas pasauli”, “...mērķplanētu, kas nu spēs sniegt drošu un auglīgu vidi mūsu izcilajam projektam.” Falarns un Medi, protams, tagad bija jau krietnu gabalu atceļā uz Zemi. Viņu piecpadsmit gadus ilgais darbs bija pabeigts, un nu sākās trīsdesmit gadu ceļš atpakaļ. Tomēr tās bija tikai dekorācijas, kas nepieciešamas Kernas un viņas sapņa uznācienam. Viss šis darbs ir paveikts mūsu dēļ— manis dēļ.
Divdesmit gaismas gadus ilgs ceļojums mājup. Kamēr uz Zemes velkas trīsdesmit gadi, Falarns un Medi savos aukstajos zārkos pavadīs tikai divdesmit. Viņu ceļojums ir teju vai gaismas ātrumā. Kādus brīnumus gan mēs spējam paveikt!
Kerna uzskatīja, ka ierīces, kas ļāva paātrināt viņas gaitu gandrīz līdz gaismas ātrumam, ir tikai prozaiski rīki, lai pārvietotos Visumā, ko reiz mantos Zemes biosfēra. Mums pat sapņos nerādās, cik cilvēce var izrādīties trausla, tādēļ mēs metam tīklus plašumā un pēc tam vēl plašāk...
Cilvēces vēsture balansē uz naža asmens. Gadu tūkstošiem ilga nezināšana, aizspriedumi, māņticība un izmisīgi centieni beidzot bija noveduši viņus tik tālu: tagad cilvēce radīs jaunu saprātīgu dzīvību pēc sava ģīmja un līdzības. Cilvēce vairs nebūs viena. Pat neiedomājami tālā nākotnē, kad pati Zeme sabruks pīšļos un liesmās, tās mantojums stiepsies pāri zvaigžņu sistēmām — bezgalīga un pastāvīgi augoša Zemes dzīvības formu daudzveidība, pietiekami dažāda, lai pārdzīvotu jebkādus Fortūnas untumus līdz pat Visuma beigām un varbūt arī pēc tām. Pat nomiruši mēs turpinātu dzīvot savos bērnos.
Lai NUNķ\ liek visas olas vienā grozā, lai sludina savu drūmo cilvēces tīrības un pārākuma vēsti, viņa domāja. Mēs evolucionēsim un pacelsimies viņiem pāri. Mēs atstāsim viņus aiz sevis. Šī būs pirmā no tūkstoš pasaulēm, kurā mēs sēsim dzīvību.
Jo mēs esam dievi, un mums ir vientuļi, tādēļ mēs radīsim...
Mājās negāja spoži — vismaz spriežot pēc divdesmit gadus vecajiem attēliem. Avrana bija bezkaislīgi pārlūkojusi grautiņus, kaismīgās debates, demonstrācijas un vardarbību, domājot tikai vienu: kā mēs vispār esam tik tālu tikuši, ja mūsu genofonds ir piedrazots ar šitādiem muļķiem? Non Ultra Natūra lobijisti bija tikai visekstrēmākā grupa no veselas politisko frakciju koalīcijas — konservatīvie, filozofiskie, pat iesīkstējušie reliģiskie— kas, ieraudzījuši progresu, paziņoja, ka nupat jau pietiks. Kas ar zobiem un nagiem cīnījās pret tālāku cilvēka genoma pārveidošanu, pret iespēju atcelt ierobežojumus mākslīgajam intelektam, pret tādām programmām kā Avranas veidotā.
Un tomēr viņi zaudē.
Arī citviet notika teraformēšana. Kernas pasaule bija tikai viena no daudzām planētām, kuras saņēma tādu cilvēku kā Falarns un Medi uzmanību. Šie neapdzīvojamie, tikai ķīmiķim interesantie akmens gabali, kas līdzinājās Zemei tikai ar aptuveno izmēru un attālumu no saules, tika pārvērsti par sabalansētām ekosistēmām, pa kurām Kerna gandrīz pilnīgi mierīgi varētu pastaigāties bez skafandra. Pēc tam kad uz šīs planētas tiks nogādāti mērkaķi un atdalīsies tos novērojošā Sargkapsula, viņas uzmanība pievērsīsies nākamajām pasaulēm. Mēs sēsim Visumā visu Zemes brīnumu sēklu.
Viņa teju vai nepievērsa uzmanību pati savai runai, kurā tika nosaukti vēl daudzi citi vārdi — gan šejienieši, gan zemieši. Patiesībā viņa gribēja izteikt pateicību sev. Viņa bija par to cīnījusies, viņas mākslīgi pagarinātais mūžs bija ļāvis turpināt diskusiju vairāku cilvēka mūžu garumā. Viņa bija plosījusies finansistu kabinetos un laboratorijās, akadēmiskos simpozijos un masu izklaides kanālos, lai tikai šis projekts īstenotos.