Šķiet tik grūti noticēt, ka tik milzīgs, smags radījums varētu būt saprātīgs, bet acīmredzot bija gan. Vairāk nekā saprātīgs. Šādi radījumi — līdzīgi kā Ziņnese, kas arī kādreiz bija bijusi tāds radījums — ir pirmcilts, senie kosmonauti, kas atbildīgi par visu dzīvību, kas attīstījusies Biankas pasaulē. Un tagad viņi atgriežas, lai labotu savu kļūdu.
Biankas pārdomas ir viņu izvedušas ārpus milzīgās Septiņu Koku metropoles līdz tuvākajai enkurvietai — tur viņu žigli nogādājusi uz stieples izvietota kapsula, ko virza mākslīgs, fotosintezējošs, pašpietiekams muskulis. Tagad viņa no tās izkāpj, jūtot visapkārt milzīgu, plašu tukšumu. Lielākā daļa no viņas planētas tropiskās un mērenās klimata joslas vēl arvien ir klāta mežiem — vai nu zemkopības nolūkiem, vai kā savvaļas rezervāti, vai arī kalpojot kā sastatnes, uz kurām viņas suga būvē pilsētas. Tomēr telpa ap kosmiskā lifta enkurvietām ir iztukšota, un viņa redz milzīgu, simts pēdu augstu telti ar zīda sienām, kas noslēdzas vienā punktā, tad stiepjas arvien tālāk augstumos — tālāk, nekā viņas acis spēj
4J3
izsekot. Tomēr viņa zina, kur tas nonāk: tas tiecas augšup planētas atmosfērā, tad vēl augstāk un augstāk, kā smalks pavediens tas sasniedz pusceļu līdz mēness lokam. Šādi punkti ir iedzīti ap visu ekvatoru.
Senajai balonceļotājai bija taisnība: pastāv vienkāršāks veids, kā uzrāpties augšā pa planētas gravitācijas aku un orbītā. Viss, kas bija nepieciešams — novērpt pietiekami stipru pavedienu.
Bianka satiek savus asistentus — pieklusušu pulciņu no piecām mātītēm un diviem tēviņiem —, un viņi iesteidzas nākamajā kapsulā, kuru arī virza teju tikai vienkārši mehānikas principi, kas izmantoti plašā mērogā. Neiedomājami tālu prom ir līdzīgs svars, kas tagad kustas uz leju, uz planētas virsmas pusi. Izmantojot matemātiku, kas Biankas sugai ir labi pazīstama gadsimtiem ilgi, Biankas vagonete sāk ilgo, ilgo ceļu augšup.
Viņa ir ģenerāle, viņa ir taktiķe. Viņa ieņems savu vietu rosīgajā kopienā, pazīstamā kā Lielā Zvaigžņu Ligzda, lai būtu galvenais prāts, kas radīs šīs planētas aizsardzību pret citplanētiešu iebrucējiem: Zvaigžņu Dieviem. Viņa ir uzņēmusies galveno atbildību par sugas izdzīvošanu. Daudzi jaudīgāki prāti nekā viņējais ir izveidojuši plānu, kuru viņa centīsies īstenot, bet tie būs viņas lēmumi, kas noteiks uzvaru vai zaudējumu.
Ceļš augšup ir garš, un Biankai ir daudz laika pārdomām. Ienaidnieks, ar kuru viņi saskarsies, ir tādu tehnoloģiju bērns, kādas viņa pat iedomāties nevar — attīstījies tālu pāri viņas sugas dižāko zinātnieku prātiem, izmantojot metāla, uguns un zibens tehnoloģiju — tie visi ir lieliski ieroči atriebīgu dievību rokās. Viņas rīcībā ir trausls zīds, bioķīmija un simbioze, un to kareivju drosme, kas atdos sevi viņas rokās.
Viņa nervozi vērpj un ārda, vērpj un ārda, kamēr kopā ar biedrenēm tiek nesta augšup atklātajā kosmosa tumsā, tuvāk viņas ļaužu lielākā arhitektūras triumfa spīdošajam tīklam.
*
Poršija jau atrodas orbītā, visu planētu aptverošajā trīsdimensionā-lajā skulptūrā, ko viņi sauc par Lielo Zvaigžņu Ligzdu, un viņa gatavojas kaujai.
Lielais ekvatora tīkls ir kā nosēts ar mītnēm, kas stiepjas no vienas līdz nākamajai, savstarpēji savienotas, tiek uzaustas un noārdītas. Tas ir kļuvis par zirnekļu dzīvesveidu, kuru viņi ir izcili ātri piesavinājušies. Viņi ir suga, kas labi piemērota dzīvei pastāvīgā brīvajā kritienā ap planētu. Viņi ir radīti kāpšanai, spējīgi orientēties trijās dimensijās. Viņu pakaļkājas sniedz viņiem spēju lēkt uz vietām, uz kurām var precīzi notēmēt asā redze un prāts, un, ja viņi kļūdās, vienmēr ir drošības aukla. Savādā kārtā, kā Poršija un daudzi citi jau ir prātojuši, viņi ir kā radīti dzīvei kosmosā.
Vecie, neērtie kosmosa tērpi, kas reiz aizveda pirmās balonlidotā-jas aiz tālākajiem atmosfēras slāņiem, tagad ir palikuši pagātnē. Poršija un viņas komanda ātri un efektīvi pārvietojas pa režģi vakuumā, plānojot manevrus, kas ļaus sagatavoties gaidāmajai kaujai. Lielāko daļu tērpa viņi nes pie vēderiņa: lapveida plaušas tiek barotas ar gaisu, kas tiek ķīmiski radīts pēc nepieciešamības, nevis uzglabāts tvertnēs. Izmantojot apmācību, tehnoloģiju un salīdzinoši mazprasīgo vielmaiņu, viņi var palikt atklātā kosmosā vairākas dienas. Zem ķermeņa ir piestiprināta ķīmiska sildītava, kā arī neliels radio. Maska ar lēcām aizsargā acis un mutes. Katra vēderiņa galā tīkla dziedzeri ir savienoti ar nelielu ražotni, kurā tiek vērpts ķīmiskais zīds, kas veido pavedienus — ārkārtīgi izturīgus pavedienus — bezgaisa pasaulē. Visbeidzot viņiem ir reaktīvie dzinēji ar pielāgojamām sprauslām, ar ko vadīt klusu lidojumu tukšumā.
Viņu ārējie skeleti ir noklāti ar caurspīdīgu plēvi vienas molekulas biezumā, kas neļauj notikt dekompresijai vai mitruma zudumam, vienlaikus minimāli ietekmējot jutekļus. Viņu kāju galiņi ir noslēpti lokanās, izolējošās uzmavās, kas pasargā viņus no siltuma zuduma. Viņi ir gatavi kosmosa kareivji.
Dodoties no viena pavediena uz nākamo, bez piepūles izvērtējot katru lēcienu, viņi ir ātri, veikli un pilnībā koncentrējušies veicamajam uzdevumam.
Beidzot nāk viņu ienaidnieks — tieši tā, kā Ziņnese paredzēja. Viņiem ir sveša svētā kara ideja, bet šim briestošajam konfliktam ir visas tā pazīmes. Šeit ir sens ienaidnieks, par kuru nav šaubu — tas iznīcinās visu viņu esamību, ja viņi neaizstāvēsies. Ir ieroči, kurus viņi pēc labākās gribas
4*5
nespēj pat aptvert. Ziņnese darīja visu, ko spēja, lai izklāstītu viņiem cilvēces tehniskās un kara iespējas. Viņi saņēma nomācošu iespaidu par baisu, dievišķu arsenālu, un Poršijai nav ilūziju. Labākā aizsardzība, ko var iedomāties viņas ļaudis, ir pats fakts, ka iekarotāji vēlas planētu, uz kuras iespējams dzīvot. Tas nozīmē, ka visļaunākie Zemes tehnoloģijas elementi nevar tikt izmantoti, nepadarot guvumu neizmantojamu nevienai no pusēm.
Bet vēl arvien pastāv milzums neparedzamu ieroču, kas varētu piederēt Gilgamešam.
Zirnekļi ir darījuši visu iespējamo viņiem atvēlētajās paaudzēs, apsvēruši draudus un sagatavojuši labāko tehnoloģisko un filozofisko atbildi, ko var iedomāties.
Tur ir armija: Poršija ir viena no simtiem, kas dosies frontes līnijā, viena no desmitiem tūkstošu, kuriem, visticamāk, būs jākaro. Viņi ies bojā — daudzi no viņiem — vai vismaz to viņi sagaida. Tomēr likmes ir tik augstas: atsevišķas dzīvības vienmēr tiek nocirstas karā, bet, ja kādreiz ir pastāvējis taisnīgs iemesls karam, tad tas ir šis. Visas sugas izdzīvošana, visas planētas evolūcijas vēsture ir uz spēles.
Viņa ir uzzinājusi, ka Bianka dodas augšup. Protams, visi ir priecīgi, ka planētas aizsardzības ģenerāle būs viņu tuvumā, bet vienkāršais fakts, ka vadone ir ceļā, liek visiem saprast situāciju. Beidzot ir pienācis laiks. Sākas kauja par rītdienu. Ja viņi zaudēs, tad viņiem nebūs nākotnes, un, nocērtot rītdienu, izirs arī visas vakardienas. Visums turpinās griezties, bet būs tā, it kā viņu nekad nebūtu bijis.
Poršija zina, ka viņas sugas dižākie prāti ir apsvēruši visdažādākos ieročus un plānus. Viņai ir jātic, ka stratēģija, kas viņai tagad ir sniegta, ir vislabākā: vissasniedzamākā un vispieņemamākā.
Viņa un viņas brigāde sapulcējas, skatās, kā citas kareivju grupas traucas un lec pāri tālām tīkla sadaļām. Viņas acis aizklīst līdz debesu augstumiem. Tur, augšā, tagad ir jauna zvaigzne, un tā ar savu parādīšanos vien pareģo laiku, kad notiks baisa kataklizma un iznīcība. Šādā pareģojumā nav nekādas māņticīgas astroloģijas. Beigu laiks patiesi ir klāt, mirklis, kad viens vēstures cikls neizbēgami iegriežas citā.