Cilvēki nāk.
7.3. Jaunava, matē un veča
“Ko tu gribi ar to teikt — “pamodināt Leinu”?”
Kersts un Alpašs pagriezās pret Holstenu, cenšoties nolasit viņa pēkšņi izmisušo sejas izteiksmi.
“Ko pateicu, to ari domāju,” apmulsis atbildēja drošībnieks.
“Viņa ir dzīva?" Holstena pirksti saliecās, cīnoties ar vēlmi kādu no viņiem sagrābt un sapurināt. “Kāpēc neviens ne... kāpēc jūs... kāpēc pamodināt viņu tikai tagad? Kāpēc, viņa nav vadībā?”
Ķerstām acīmredzami neiepatikās pēdējais jautājums, bet Alpašs žigli pārņēma sarunas grožus. “Atmodināt Vecmāmuļu nevar iegribas pēc — tāda ir viņas pašas pavēle. Tikai ārkārtas gadījumos, viņa teica. Viņa mums teica: kad pamodīšos nākamreiz, vēlos jau spert kāju uz zaļās planētas.”
“Viņa to teica tev, ne tā?” Holstens noprasīja.
“Viņa teica manai mātei, kad tā bija ļoti jauna,” inženieris atbildēja, bez grūtībām skatoties klasicista prasīgajās acīs. “Bet tas ir ierakstīts. Mums ir daudz Vecmāmuļas vēlāko likumu ierakstu.” Viņš noliecās pie konsoles un izvēlējās ekrānu, kas fragmentāri noraustījās. “Bet mums jādodas. Kapteini...?”
“Jā, labi, es turēšu bāzi šeit, jā?” Kersts atbildēja, acīmredzot vēl arvien nedaudz aizvainots. “Tu piecel to sievieti uz pekām un tad savieno ar mani. Izstāsti viņai situāciju un pasaki, ka man un Vitas nepieciešams ar viņu pārrunāt lietas.”
Alpašs devās prom pa kuģi, garām komandas kodola un lielākajai daļai Holstenam zināmo dzīveslelpu. Klasicists steidzās viņam nopakaļ, ne pārāk vēlēdamies palikt ar Ķerstu, vēl mazāk vēloties pazust Gilgameša izpostītajās, raustīgu lampu apgaismotajās telpās. Visur bija redzams tas pats stāsts par lēnu pašsagremošanu, autokanibālismu, kur mazāk svarīgās daļas un sistēmas tika sapluinītas, lai salabotu problēmas ar augstāku prioritāti. Atvērtas sienas atklāja kuģa kaulus. Ekrānos zibsnīja statika, vai arī tie bija tumši kā akas. Šur tur drūzmējās sīkas Cilts grupiņas, vēl arvien darot nepieciešamos darbus, kas ļāva kuģim darboties, par spīti gaidāmajai krīzei — viņu galvas bija sabāztas kopā kā priesteriem, kas murmina svētos baušļus.
“Kā jūs vispār zināt, kā to kuģi labot?” Holstens jautāja Alpaša mugurai. “Ir pagājis... Es nezinu, cik daudz laika ir pagājis. Pat kopš Gaijena nomiršanas — es nezinu. Un jūs domājat, ka jūs vēl arvien varat turēt kuģi pie dzīvības? Tikai...? Ko jūs...? Vai jūs no galvas iemācījāties, kā uzturēt kuģi, vai...?”
Alpašs, saraucis pieri, paskatījās atpakaļ uz viņu. “Nedomā, ka nezinu, ko kapteinis domā, sakot “Cilts”. Tāpat arī galvenā zinātniece. Viņiem patīk domāt par mums kā par primitīviem, kā par zemākiem. Mēs savukārt tiecamies cienīt viņu — jūsu — autoritāti, jo jūs esat mūsu priekšteči. Tā mums to teica Vecmāmuļa. Tas ir viens no mūsu likumiem. Bet mēs neko nemācāmies “no galvas”. Mēs mācāmies — mēs visi — jau no bērna kājas. Mēs esam saglabājuši rokasgrāmatas, lekcijas un apmācību modeļus. Mūsu Vecmāmuļa ir par mums parūpējusies. Vai tu domā, ka mēs būtu varējuši izdarīt visu, ko darām, ja mēs nesaprastu?” Viņš, jūtami saniknots, apstājās. Holstens acīmredzami bija pieskāries nervam, ko pārējais komandas kodols jau bija noberzis jēlu. “Mēs esam pēcteči tiem, kas atdeva dzīvības — visu savu dzīvi —, lai uzturētu šo kuģi. Tas bija un ir mūsu uzdevums, kas jāuzņemas bez atlīdzības vai cerības uz atpūtu: bezgalīga rūpju maiņa, līdz mēs sasniedzam planētu, kas mums apsolīta. Mani vecāki, viņu vecāki un vēl viņu vecāki — viss viņu darba mērķis ir bijis nodrošināt, lai jūs un visa pārējā šī kuģa krava varētu dzīvot, vai vismaz tik daudz no jums, cik viņi varēja izglābt. Bet jums patīk saukt mūs par “Cilti” un domāt par mums kā par bērniem, par mežoņiem, jo mēs nekad neesam redzējuši Zemi.”
Holstens izlīdzinoši pacēla rokas. “Piedod. Tu esi par to runājis ar Ķerstu? Tas ir — viņš tā kā ir atkarīgs no jums. Jūs varētu... pieprasīt.” Alpašs uz viņu neticīgi paskatījās. “Tagad? Kad mūsu māju nākotne — mūsu veco un jauno māju — ir uz spēles? Vai tu domā, ka šis ir īstais brīdis, lai mēs sāktu strīdēties savā starpā?”
Mirkli Holstens nopētīja jauno cilvēku tā, it kā viņš piederētu pilnīgi jaunai hominīdu sugai, ko no Holstena šķir milzīga apziņas plaisa. Tad šī sajūta pārgāja, un viņš saņēmās. “Viņa jums ir sniegusi labus likumus,” Holstens nomurmināja.
“Paldies.” Alpašs acīmredzami uztvēra to kā uzslavu visai viņa kultūrai — vai kas nu bija tas, kas bija radies šajā savādajā, klaustrofobiskajā sabiedrībā. “Un tagad es beidzot varēšu viņu sastapt — šeit, visa beigās.” Viņi turpināja iet pa plašo telpu, ko Holstens pēkšņi atminējās — atmiņas uzjundīja, kad viņš jau bija pusceļā un skatījās uz podestu, kur vēl arvien slējās salauztas aparatūras atliekas. Šeit bija stāvējis Gaijens un licis likmes uz nākotni. Šeit Alpaša pirmsenči bija cīnījušies plecu pie pleca ar savu karavadoni un Ķersta drošībnieku komandu — daži no viņiem noteikti bija nesen pamodināti un vēl varēja atcerēties notikumus, kas Alpašam noteikti bija zināmi no dziesmām, stāstiem un savādi izvītām leģendām.
Pār augšupielādes ierīces saraustītajām saknēm ieslīpi nokarājās vientuļš ekrāns, kas ļaunīgi zibināja izkaisītus rakstus. It kā tur vēl arvien būtu ieslodzīts Gaijena rēgs, Holstens nodomāja. Tūlīt pēc tam viņam šķita, ka viņš mirkļa lauskā, ekrāna mainīgajās švīkās ierauga vecā kapteiņa naida saēsto seju. Vai varbūt tie bija Avranas Kernas un Vecās Impērijas vaibsti. Notrīsējis viņš steidzās tālāk, sekojot Alpašam.
Vieta, kur viņš nonāca, kādreiz bija bijusi noliktava — tā viņam šķita. Tagad tajā glabājās tikai viena lieta: viena pati dzīvības apturēšanas kriokamera. Pjedestāla pamatnē atradās kaudze sīku lietiņu: ikonas, kuru plastmasa bija izkausēta aptuvenā sievietes formā — ziedojumi no viņas surogātbērniem un to surogātbērniem, veltes cilvēku cilts mātci-sargā-tājai. Virs šī nelielās, izmisīgās ticības un cerības saujiņas bija piestiprinātas sīkas skrandas, auduma gabaliņi, kas noplēsti no kuģa tērpiem, uz katra bija sīkiem burtiņiem uzrakstīts vēstījums. Šī bija dzīvas dievības svētvieta.
Viņa bija ne tikai dzīva, bet arī nomodā. Alpašs un daži citi jauni inženieri godbijīgi atkāpās, kamēr īsa Leina atrada līdzsvaru, balstoties uz metāla kārts.
Viņa bija ļoti trausla — kādreizējais svars bija nozudis no kauliem, atstājot nokarenu, sakrunkojušos ādu, kas karājās pār viņas skeletu. Viņas teju vai kailo galvu klāja tumši pleķi, un viņas rokas drīzāk atgādināja putna kājas — teju vai bez miesas. Viņa stāvēja ar izteiktu kupri — tik lielu, ka Holstens prātoja, vai viņi ir izmainījuši kriokameru tā, ka viņa varētu savu gadsimtu miegu izgulēt uz sāniem. Tomēr, kad viņa paskatījās uz Holstenu, tās bija Lcinas acis — skaidras, asas un sardoniskas.
Ja viņa tad būtu teikusi: “Sveiks, večuk,” kā bija paradusi, viņš nezināja, vai spētu to izturēt. Tomēr viņa tikai pamāja, it kā nekas nebūtu sagaidāmāks kā I lolstens Mcisons, kas tur stāvēja, izskatīdamies pietiekami jauns, lai būtu viņas dēls.
“Beidz to sasodīto blenšanu,” viņa pēc mirkļa noburkšķēja. “Tu pats arī nemaz neesi tik smuks, un kāds ir tavs attaisnojums?”