“Leina...” viņš prātīgi tuvojās viņai, it kā pat stiprāka gaisa plūsma varētu viņu aizpūst.
“Nav laika mīlināties, bučmūlīt,” viņa sausi noteica. “Es tā dzirdu, ka Kersts visu sajājis un mums jāglābj cilvēce.” Un tad Leina bija viņa rokās, un viņš juta šo trauslo ķermeni ar smalkajiem kauliem, juta viņu pēkšņi drebam, cīnoties ar atmiņām un emocijām.
“Aizvāc ķepas, murmuli,” viņa teica, bet klusiņām, un pat necentās viņu aizgrūst prom.
“Es tikai priecājos, ka tu vēl arvien esi ar mums,” viņš nočukstēja.
“Vismaz pēdējo reizi izmetīšu kauliņus,” viņa piekrita. “Es patiešām cerēju, ka varētu izjust godīgu, dabisku gravitāciju un pienācīgu saules gaismu, kad viņi mani atraus vaļā. Vai tas bija pārāk daudz prasīts? Acīmredzot. Nespēju noticēt, ka man tagad jādara pat Ķersta darbs.”
“Neesi tik neganta pret viņu,” Holstens aizrādīja. “Situācija ir... Negaidīta.”
“Ļauj man pašai spriest.” Beidzot viņa nopurināja Holstena rokas. “Goda vārds, reizēm man šķiet, ka es esmu pēdējā kompetentā būtne visā cilvēcē. Domāju, ka tas ir vienīgais, kas mani uztur pie dzīvības.” Viņa grasījās pasolot garām Holstenam, bet gandrīz tūlīt paklupa, un viņas nākamais solis bija stipri mazāk pašpārliecināts — viņa prātīgi klebe-rēja uz priekšu, atbalstīdamās uz nūjas. “Nekad nenoveco,” viņa murmināja. “Nekad nenoveco un nelien tāds vecs kriokamerā, tas nu ir skaidrs. Tu sapņo jaunuja sapņus. Tu aizmirsti, pie kā atgriezies. Tici man, šitā ir sūda vilšanās.”
“Apturēšanas laikā nesapņo,” 1 lolstens izlaboja.
“Ej dirst, kas par ekspertu.” Viņa nikni uzblenza. “Vai arī man vairs nav brīv lamāties? Pieņemu, ka tu sagaidi kaut kādu sūda cienīgumu?” Aiz viņas iccirtības varēja just baisu izmisumu: sieviete, kas vienmēr bija spējusi fiziski ietekmēt pasauli, nu bija spiesta lūgt tai atļauju — un lūgt atļauju pati savam ķermenim.
Holstcns pa ceļam atpakaļ pie Ķersta izklāstīja viņai notikušo. Viņš redzēja, kā Leina apņēmīgi salika visu pa vietām, bez vilcināšanās apturot Holstenu un pieprasot paskaidrojumus.
“Ziņojumi,” viņa minēja. “Tad mēs pieņemam, ka tie nāk no planētas?”
“Nav ne jausmas. Tas... tas izskaidro, kādēļ lielākā daļa ziņu ir pilnīgi nesaprotamas, es pieņemu. Tas neizskaidro to daļu, kas izklausās nedaudz pēc Impērijas C valodas — tā ka varbūt tā ir Kerna.
“Vai mēs esam mēģinājuši runāt ar Kernu?”
“Domāju, ka Kersts lika visu uz to, ka mums izdosies uzbrukt nepamanītiem.”
“Cik niansēta pieeja,” viņa izspļāva. “Domāju, ka tagad ir pēdējais laiks parunāt ar Kernu, ne tā?” Viņa apstājās, smagi elpodama. “Patiesībā — aizej un izdari to tagad. Vienkārši sāc darboties. Kad mēs tiksim pie sakariem, es ar Ķerstu parunāšu par ieročiem. Tu ar Kernu vari runāt par ko-dirsā-gribi, uzzināt, ko viņa par to visu saka. Varbūt viņai patiesībā nepatīk, ka pa viņu rāpo zirnekļi. Varbūt viņa tagad ir sabiedrotā. Ja nepajautāsi, neuzzināsi.”
Ap Leinu virmoja tik daudz senās mērķa apziņas, kas nu karājās ap viņu kā kādreiz majestātiska tērpa skrandas, ka Holstens jutās būtiski iedrosmināts — līdz brīdim, kad viņa sasniedza sakaru telpu un ieraudzīja attēlus, ko sūta droni. Tad Leina apstājās pie ieejas un blenza — tieši tikpat apstulbusi un pazudusi kā visi pārējie. Uz mirkli visu acis bija apstājušās pie Leinas, un, ja viņa tajā brīdī būtu paziņojusi, ka viss pagalam, tad neviens cits nebūtu vēlējies pārņemt stafeti.
Bet viņa bija Leina. Viņa izturēja un viņa cīnījās — vai tie būtu satelīti vai zirnekļi, vai pats laiks.
“Dirsā,” viņa izteiksmīgi noteica, tad atkārtoja to vēl dažas reizes, it kā gūtu spēku no šī vārda. “Holsten, stājies sakaros ar Kernu. Kerst, dabū šeit Vitas un tad vari sākt man stāstīt, ko tieši, dirsā, mēs varam darīt ar visu šo draņķību.”
Ticis pie sakariem — vismaz pēc tam, kad Alpašs bija izstāstījis pusduci apkārtceļu, ko inženieri bija izdomājuši, lai tiktu galā ar sistēmas nestabilitāti —, Holstens prātoja, ko gan viņš varētu nosūtīt. Viņam bija satelīta frekvence, bet telpa ap planētu zumēja no rēgu čukstiem: tiem tikko jaušamajiem raidījumiem, kas — tā nu viņam nācās atzīt — nebija tikai satelīta signāls, kas atstarojas pret planētu.
Viņš mēģināja just kaut kādu godbijību gan pret to, gan pret nebijušo situāciju, kurā bija nonācis. Taču vienīgās emocijas, ko viņš spēja no sevis izdabūt, bija gurdas šausmas.
Viņš mēģināja salikt kopā ziņu savā nevainojamajā Impērijas C valodā — mirušajā valodā, kas, šķiet, pārdzīvos cilvēci. Šis ir šķirsta kuģis Gilgamešs, izsaucam doktoriAvranuKernu... Viņš saminstinājās pie “Vai jums nepieciešama palīdzība” prātā drūzmējoties nepiemērotiem izteicieniem. Doktore Kerna, pa jums rāpo zirnekli. Viņš dziļi ieelpoja.
Šis ir šķirsta kuģis Gilgamešs, izsaucam doktori Avranu Kernu. Un, būsim godīgi, viņa pazina viņus un viņi pazina Kernu, kā nekā viņi bija seni pretinieki. Mums tagad nav citas izvēles, kā vien nolaisties uz jūsu planētas. Uz spēles ir cilvēku sugas izdzīvošana. Lūdzu, apstipriniet, ka neaizkavēsiet mūs. Tas bija nožēlojams lūgums. Viņš to zināja, jau nosūtīdams ziņojumu, kas gaismas ātrumā traucās uz planētu. Ko Kerna varētu tādu pateikt, kas viņus apmierinātu? Ko viņš varētu pateikt, kas pārliecinātu Kernu atteikties no sava monomāniskā mērķa?
Tad jau bija ieradusies Vitas. Viņa, Kersts un Leina bija sabāzuši galvas kopā, runādami par svarīgo, kamēr Holstens bija atstāts murkšķam tukšumā.
Tad atnāca atbilde — vai kaut kas tai līdzīgs.
Tā tika nosūtīta no vietas tīklā, kas, kā Kersts bija nospriedis, bija satelīts, un bija daudz spēcīgāka par vārgajiem sūtījumiem, kurus viņš bija analizējis pirms tam. Nebija šaubu, ka tā bija nosūtīta un domāta Gilgame-šam. Ja tā bija Kerna, tad šķita, ka viņa jau sen ir iznīkusi: šī nebija viņas skaidrā, senā mēle, bet tā pati savādā gandrīz-Impērijas valoda, ko viņš bija notvēris agrāk, nesakarīgs mudžeklis un burtu virknes, kas izskatījās pēc vārdiem, bet nebija vārdi, un tajā visā daži vārdi un kaut kas, kas varētu būt teikumu fragmenti — kā analfabēts, kas pēc atmiņas mērkaķojas pakal rakstībai. Analfabēts, kam ir pieeja radio un kas spēj kodēt signālu.
Viņš vēlreiz nosūtīja signālu, šoreiz lūgdams sakarus ar Elīzu. Ko gan varēja zaudēt?
Atbildē — vēl vairāk tā paša nesaprotamā teksta. Viņš salika to kopā ar iepriekšējo: dažas daļas atkārtojās, citas bija jaunas, un šobrīd viņa profesionālais skats redzēja konkrētus atkārtojošos fragmentus tajās daļās, kuras nespēja iztulkot. Kerna vēlējās viņiem kaut ko pateikt. Vai vismaz kaut kas centās viņiem kaut ko pateikt. Viņš prātoja, vai tas vēl arvien bija vienkārši “Ejiet prom”, un, ja tā, vai tagad tas būtu brīdinājums viņu pašu labā? Griezties atpakaļ, kamēr vēl nav par vēlu?
Viņiem vairs nebija nekāda atpakaļ. Viņi bija vienvirziena ceļojumā uz vienīgo potenciāli iespējamo mērķi, ko viņi vispār varēja sasniegt.
Viņš prātoja, ko tādu varētu nosūtīt, kas izsistu Kernu no sliedēm un liktu viņai uzrakstīt kādu kaut cik saprotamu teikumu. Vai varbūt arī Kerna tagad bija lūstoša mašīna? Vai beigas pienākušas visiem cilvēka roku darinājumiem — tāpat kā to radītājiem?
Sī doma — ka Visums tiks tiem, kas radīja šo ap planētu apjozto tīklu, veselam leģionam rāpojošu, nesaprātīgu radījumu, kas nekad nespētu saprast nabaga cilvēces izciesto postu un bēdas — šķita neciešama.
Tajā pašā frekvencē viņiem tika nosūtīta jauna ziņa. Holstens to mehāniski noklausījās: vairs pat netika imitēta valoda, tikai ciparu kodi.