Viņam par apkaunojumu to atpazina Gilgamešs, nevis viņš pats. Tas bija signāls, kuru Kerna kādreiz, sensenos laikos, bija sūtījusi lejup uz planētu. Tas bija viņas mērkaķu intelekta tests.
Pārāk neiedziļinoties savā motivācijā, Holstens sacerēja atbildes — uz beigām ņemot talkā Gilgamešu — un nosūtīja atpakaļ.
Sekoja vēl viena jautājumu kaskāde — šoreiz tie bija jauni uzdevumi.
“Kas tas ir?” Viņam aiz muguras, gluži kā vecajos laikos, stāvēja Leina. Ja viņš neatskatījās, tad varēja pat piemānīt sevi, liekot domāt, ka daudz mazāk ūdeņu aiztecējis kopš laika, kad viņi pirmoreiz spēlēja šo spēli.
“Kerna mūs pārbauda,” viņš teica. “Varbūt vēlas zināt, vai mēs esam viņas cienīgi?”
“Nosūtot mums matemātikas eksāmenu?”
“Viņa arī labajos brīžos nebija gauži sakarīga. Tā ka — par ko ne?”
“Tad dod viņai atbildes. Nu taču!”
Holstens tā arī darīja — atklājot, ka atbildi var atrast daudz ātrāk, ja vienādojumā nav iesaistītas īstas valodas radītas grūtības. “Protams, mums nav nekāda priekšstata, kāds tam ir mērķis,” viņš norādīja.
“Bet mēs vēl arvien varam cerēt, ka tāds ir,” viņa vēsi atbildēja.
Holstens neskaidri manīja, ka fonā rēgojas Vitas un Kersts, kuri nepacietīgi vēlējās turpināt sarunu par uzbrukumu.
Trešā uzdevumu kārta nesekoja. Tā vietā viņi ieguva vēl vienu tirādi tracinoši gandrīz-Impērijas-C valodā, kādu I lolstens bija redzējis jau agrāk. Viņš to ātri analizēja, izlaizdams cauri atšifrētājiem un sakarību atpazīšanas funkcijām. Tas šķita vienkāršāks nekā iepriekš, tajā bija vairāk atkārtotu elementu. Viņam ienāca prātā frāze — kā sarunājoties ar bērnu, un viņš atkal sajuta, kā sagriežas galva, domājot par to, kas bija tas — vai viņa —, kas runāja tur tālumā.
Skaidrs, ka Kerna? Bet Kerna, kas kļuvusi savāda — vēl savādāka — laika un attāluma deldējošajā ietekmē? Bet, lai arī Kernas nelielā Sarga
Mītne bija signāla sākuma punkts, daļa no Holstcna apzinājās, ka viņam nav taisnība.
“Varu identificēt dažus bieži atkārtotus vārdus,” viņš aizsmacis paziņoja, kad kopā ar programmu virkni bija pabeidzis darbu. Viņš nevarēja piespiest savu balsi nedrebēt. “Esmu atradis kaut ko, kas noteikti ir darbības vārda “tuvoties” forma, un dažus indikatorus, kurus es saistītu ar “atļauja” vai “piekrišana”.”
Šim paziņojumam sekoja pelnīti domīgs klusums.
“Tad viņi nomainījuši plati,” Kersts beidzot piezīmēja. “Tu teici, ka agrāk tas bija tikai “ejiet dirst”.”
“Tā bija.” Holstens pamāja. “Tas ir mainījies.”
“Jo Kernai izmisīgi nepieciešamas mūsu lieliskās zināšanas matemātikā?” drošībnieku boss noprasīja.
Holstens atvēra muti un tad to atkal aizvēra, nevēlēdamies savas aizdomas padarīt par realitāti, izsakot to, kas nodarbināja prātu, skaļi.
Leina to izdarīja viņa vietā: “Ja tā vispār ir Kcrna.”
“Kurš gan cits?” Bet Ķersta balsī bija jūtama jēla nots, kas parādīja, ka viņš nemaz nav tik cietpaurains, kā izklausījās.
“Nav pierādījumu, ka eksistētu jebkas, kas nav Kcrna un kas varētu no turienes sūtīt ziņojumu,” asi noteica Vitas.
“Un kā ar to?” Holstens pabakstīja ar pirkstu uz ekrānu, kas vēl arvien rādīja drona attēlus.
“Mēs nekādi nevaram zināt, kas noticis tur, lejā, uz planētas. Kā nekā tas bija eksperiments. Ir iespējams, ka mēs redzam šī eksperimenta novirzi no plāna, līdzīgi kā ar pelēko planētu un tās sēņu izaugumiem. Galvenais paliek tas, ka šeit vēl arvien ir Kernas satelīts un no tā nāk signāls,” Vitas iecirtīgi atbildēja.
“Vai var būt tā...” Leina iesāka.
“Tas ir iespējams,” Vitas viņu pārtrauca. Jau pati doma viņai šķita pretīga. “Tas neko nemaina.”
“Nu, jā,” Kersts viņai piebalsoja. “Tas ir, pat ja viņi — ja Kcrna — saka, jā, brauciet lejā, ko tad mums darīt? Jo, ja viņai ir viss, kas viņai bija, tad viņa var mūs sašķelt gabalos, tikko pieskaramies orbītai. Un tas pat vēl nedomājot par to sūda draņķlbu un ko tā var izdarīt. Tas ir, ja tas ir kaut kas izaudzis no planētas, nu, tas ir Kernas eksperiments, ne tā? Varbūt tas dara, ko viņa liek.”
Sekoja neveikla pauze, visiem gaidot, vai kāds —jebkurš! — uzturētu pretējo viedokli, kaut vai tikai formas pēc. Holstens apsvēra iespējamos vārdus, mēģinot izveidot teikumu, kas neizklausītos pilnīgi ārprātīgs.
“Kādreiz Vecajā Impērijā bija tāda tradīcija,” Vitas lēni iesāka. “Izvēle, ko viņi deva saviem noziedzniekiem, saviem cietumniekiem. Viņi paņēma divus un lika tiem vienam otru apsūdzēt vai pasaudzēt, katram pieņemot lēmumu patstāvīgi, bez iespējas sarunāties. Viss notika ļoti labi, ja viņi abi izvēlējās otru pasaudzēt, bet viņi abi cieta zināmu sodu, ja abi apsūdzēja viens otru. Bet, ak, ja tu biji tas cietumnieks, kas izvēlējās pasaudzēt savu draugu, un uzzināji, ka pats esi apsūdzēts...” Viņa pasmaidīja, un šajā smaidā Holstens pēkšņi redzēja, ka viņa bija kļuvusi veca, bet tas nebija redzams viņas sejā — vecumu aizsedza visas izteiksmes, kurām viņa nedeva vaļu.
“Tad kas bija pareizā izvēle?” Kersts viņai jautāja. “Kā cietumnieki tika ārā?”
“Loģiskā izvēle bija atkarīga no tā, kas ir uz spēles — izvērtējot sodus dažādu seku gadījumā,” Vitas skaidroja. “Baidos, ka šajā gadījumā fakti un likmes ir ļoti skarbi un ļoti labi redzami. Mēs varam tuvoties planētai, cerot, ka, pretēji pagātnes pieredzei, tagad tiksim laipni sagaidīti. Kā Kersts minēja, tas mūs visus padarīs ievainojamus. Mēs riskēsim ar kuģi, ja tas viss izrādīsies tikai apmāns vai pat ja vienkārši Meisons tulkojumā būs pieļāvis kļūdu.” Viņas acis pārslīdēja Holstenam, izaicinādamas viņu iebilst, bet patiesībā viņš nekādā veidā nebija drošs par savām spējām. “Vai arī mēs uzbrūkam — izmantojam dronus tagad un sagatavojamies turpināt šo triecienu, kad Gilgamešs sasniegs planētu. Ja mēs tā darām un kļūdāmies, tad mēs zaudējam nenovērtējamu iespēju sasniegt saprašanos ar kaut kādu Vecās Impērijas intelektu.” Viņas balsī skanēja patiesa nožēla. “Ja mēs izvēlamies mieru un kļūdāmies, tad mēs, visticamāk, iesim bojā — mēs visi, visa cilvēce. Nedomāju, ka varam strīdēties pret svaru kausiem, kādi mums ir doti. Es šeit redzu tikai vienu racionālu izvēli.”
Kersts drūmi pamāja. “Tai kucei mēs nekad neesam patikuši,” viņš norādīja. “Nevar būt, ka viņa pēkšņi ir mainījusi domas.”
Tr pagājuši vairāki gadsimti un pienākuši daudzi zirnekli, tas ne tuvu nav 'pēkšņi”, Holstens nodomāja, bet šie vārdi neizteikti palika viņa prātā. Tomēr Leina uz viņu skatījās, acīmredzot gaidot, ka viņš kaut ko teiks. Tad tagad cilvēki no laba prāta grib ieklausīties klasicistā? Viņš tikai paraustīja plecus. Viņam bija aizdomas, ka zaudējumi, ja viņi dosies karā aplamu spriedumu dēļ, varētu būt daudz lielāki, nekā Vitas apgalvoja, bet nevarēja iebilst pret to, ka viņi zaudēs pilnīgi un absolūti visu, ja viņi pārāk daudz kļūdīsies miera ceļa labā.
“Vēl svarīgāk — šī loģika ir universāla,” Vitas pievienoja, skatoties no vienas sejas citā. “Patiesībā nav svarīgi, kas mūs sagaida uz planētas. Tā ir matemātika, un viss. Mūsu pretiniekam ir tā pati izvēle, tie paši svari. Pat ja visiem būtu labāk, ja viņi mūs ielūgtu ar atplestām rokām un ļautu mums spēlēt atbildīgā viesa lomu, riska, ka viņi tiks nodoti, cena ir pārāk augsta. Tā mēs varam ieskatīties savu pretinieku prātos. Mēs zinām, ka viņiem ir jāpieņem tas pats lēmums, kas mums: jo nevajadzīgas cīņas cena ir daudz mazāka par to cenu, kas jāmaksā, ja tiks izvēlēts miers un tā būs kļūda. Un tā pati loģika palīdzēs pieņemt lēmumu jebkam, lai kas tas tur nebūtu, vienalga, vai tas ir cilvēka prāts vai mašīna, vai...” Timekli? Bet bija skaidrs, ka Vitas pat mutē šo vārdu neņems, un, kad Leina to pateica viņas vietā, zinātnes nodaļas vadītāja viegli sarāvās.