Tātad Vitas nepatīk zirnekli, Holstens aizkaitināts nodomāja. Nu, viņa nebija bijusi uz tās nolādētās planētas, ne tā? Viņa nebija redzējusi tos uzpūstos monstrus. Viņa acis aizklīda līdz tīklā ievītās planētas attēlam. Vai tas var būt saprāts? Vai arī Vitas ir taisnība un tas ir tikai kāds traks eksperiments, kas sagājis grīstē — vai arī noticis tieši pēc plāna? Vai Vecā Impērija kādiem iemesliem būtu varējusi vēlēties milzīgus kosmosa zirnekļus? Kāpēc ne? Kā vēsturniekam man jāpiekrīt, ka viņi darīja daudz stulbību. “Nu, tātad ko,” Kersts skubināja. “Es spiežu to pogu, vai kā?” Beidzot visi lūkojās uz Leinu.
Vecā inženiere prātīgi paspēra dažus soļus uz priekšu, ar nūju klaudzinādama pa grīdu, un ilgi skatījās uz drona kameras attēlu ar plīvurā ietīto planētu. Viņas acis, kas īsos stopkadros bija redzējušas, kā paiet gadsimti, centās to visu aptvert. Viņa izskatījās kā sieviete, kas skatās acīs drūmam liktenim.
“Iznīciniet satelītu,” viņa beidzot klusi izlēma. “Mēs ejam cīņā. Jums taisnība, likmes ir pārāk augstas. Uz spēles ir likts viss. Iznīciniet to.”
★
Kersts strauji deva rīkojumu, it kā baidītos, ka kāds pārdomās vai pēdējā brīdī pārbīsies. Miljoniem kilometru attālumā, virzienā, kurp neizbēgami devās Gi/gamešs, droni saņēma instrukcijas. Tie jau bija notēmējuši metāla dūri pret satelītu, kas bija iekritis milzīgajā ap ekvatoru apvītajā tīklā.
Droniem bija labākie lāzeri, ko Cilts bija spējusi atjaunot, kas bija pievienoti to nelielajiem kodolreaktoriem. Tie jau bija pieslīdējuši tik tuvu, cik uzdrošinājušies, lavierējot, lai iegūtu ģeostacionāru orbītu virs iesprostotā satelīta ar mazāko iespējamo enerģijas patēriņu.
Abi reizē tie izšāva, tēmējot pa vienu un to pašu punktu satelīta ārējā čaulā. Kaut kur tālumā Kersts saspringtu, bet attēls, ko viņš saņemtu, tajā brīdī jau būs novecojis.
Uz mirkli nenotika nekas, tikai enerģija gāzās senajā, laika zoba sagrauztajā Briti 2 Sargkapsulas korpusā. Kersts būtu sažņaudzis rokas, blenztu uz ekrāniem, viņam uz pieres būtu izspiedušās vēnas, it kā viņa griba spētu šķērsot laiku un telpu, lai panāktu, ka viss notiek tā, kā viņš vēlas.
Tad, klusi uzplaukstot ugunij, kas teju vai tūlīt pat izdzisa, urbjošie stari sasniedza kaut ko vitāli svarīgu satelīta iekšpusē, un gadu tūkstošiem senā doktores Avranas Kernas mītne tika uzplēsta, tīkli tai visapkārt sačokurojās un aizlidoja, pēkšņā pārmērīgā karstuma skarti. Sadragātais satelīts, vēl arvien izvirdams savu saturu kosmosa izsalkušajā tukšumā, atbrīvojās no saitēm, kas to turēja ostā, izdedzināja caurumu milzīgajā tīklā un, tā saturam gāžoties ārā pa plēsto brūci, tika aizmests pretējā virzienā, prom no droniem.
Paši droni bija iztērējuši visu, kas tiem bija, ieroču izlāde iztukšoja reaktorus, kas nu kļuva auksti. Tie aizripoja prom gar tīklu, kur tie nokrita vai aizdreifēja prom.
Tomēr satelītam bija daudz konkrētāks liktenis. Tas krita. Līdzīgi kā Kernas eksperimenta subjektus pirms tik ilga, ilga laika to izmeta ārā no orbītas, kur to satvēra planētas gravitācijas rokas, un tas tika bezpalīdzīgi ielingots atmosfērā, šaudamies pār debesīm kā bulta — tikai veca muca ar vienu mūžsenu mērkaķi savās pussabrukušajās mājās, tas sniedza pēdējo ziņojumu raižpilnajām acīm tur, lejā.
7.4. Beigu laiki
Viņi skatījās, kā tas izdedzina ceļu pār debesīm.
Lai gan aktīva Ziņneses pielūgšana šajos daudz apgaismotākajos laikos gandrīz vai neeksistēja — kādēļ gan vajadzīga ticība, ja ir pārpārēm pierādījumu par Dieves patieso dabu? —, zirnekļi vēroja ugunīgo ceļu vai nu paši savām acīm, vai caur bioloģisko sistēmu surogātacīm un zināja, ka no viņu pasaules kaut kas ir zudis. Ziņnese vienmēr bija bijusi tur. Viņos glabājās atmiņas no seniem, vienkāršiem laikiem, kad kustīgā gaismiņa debesīs viņiem bija gan vadzvaigzne, gan iedvesma. Viņi atcerējās Tempļa reibuma dienas un pirmo saziņu starp Dievi un Viņas draudzi. Kaut kas bija bijis daļa no viņu kultūras apziņas kopš vissenākajiem laikiem, kaut kas tāds, ko viņi ar saprātu apzinājās kā vecāku par savu sugu, un nu tas bija prom.
Savas darba telpas klusajā tumsā Fabians jūt, kā viņu pārņem emociju šoks — viņš nebija tādu gaidījis. Starp visiem zirnekļiem viņš būtu vismazāk reliģiozs. Viņam nav laika nezināmajam, ja nu vienīgi — lai to notvertu ar saprātu un eksperimentiem un tā padarītu zināmu. Bet tomēr...
Viņš ir skatījies plānā ekrānā, kur attēlu veido tūkstošiem sīku dažādu krāsu hromatoforu, kas izplešas un saraujas, lai veidotu sīkus kopīgā attēla punktiņus. Dziļi pazemē, kur ir viņa darba telpas, viņam nav bijis iespēju būt tiešam notikuma lieciniekam. Viņš ir bāls, stūrains, nekopts savas sugas pārstāvis un reti papūlas parādīties saulei; viņš izvēlas strādāt pats savā ritmā, kam maz saistības ar dienu vai nakti.
Nu, viņš piezīmē savam vienīgajam kompanjonam, es pieņemu, ka tas ir pierādījums visam, ko tu mums esi teikusi.
Protams. Atbilde nāk no telpas sienām — tā ir neredzami klātesoša būtne, kas ir viņam visapkārt kā paša izsaukts dēmons. Un jums pie pirmās izdevības jādod prettrieciens. Viņi nedos jums ne mazāko iespēju.
Saziņas saimei šķietami izdevās kaut ko panākt — vēl pirms mirkļa, Fabians piezīmē. Telpas izliektās sienas ap viņu šņāc un ņirb — tūkstošu tūkstoši skudru ir iesaistītas nesaprotamā rosībā, kas ļauj šai kolonijai — patiesībā superkolonijai, kas atkal radusies pēc tik ilga laika — funkcionēt savā tik unikālajā veidā.
Nekad nav bijis pat iespējas, ka viņiem kaut kas izdosies. Esmu priecīga, ka viņi ir saņēmuši šo neapstrīdamo demonstrāciju par ienaidnieka mērķi. Tomēr es raizējos par izmantojamo stratēģiju. Tā ir savāda, šī bezķermeniskā runa. Muskuļotas podziņas sienā rada vibrācijas, kas simulē zirnekļa graciozās pēdu kustības. Citur tā vēl arvien komunicē pa radio, bet šeit Fabians var ar to runāt tā, it kā tas būtu zirneklis: īpaši vēsa, temperamentīga mātīte, bet tik un tā zirneklis.
Tā runā savādā valodā, kas izveidojusies kopīgās pārrunās, pirms ilga laika radīta saziņai starp zirnekļiem un viņu Dievi, bet pēdējā laikā tā ir sākusi izveidot uz ekrāna rēgainas palpas, lai pievienotu savai valodai uzsvarus, tā radot dīvainu pidžina dialektu zirnekļu vizuālajai valodai. Fabians, kas nekad nav īsti labi sapraties ar savējiem, uztver šo sabiedrību kā patīkamu. Šis fakts, kā arī viņa neapšaubāmās spējas ķīmiskās arhitektūras un pielāgošanas izveidē ir sniegušas viņam šo vitāli svarīgo lomu. Viņš ir Ziņneses rokas un uzticības persona — tādas Ziņneses, kāda viņa ir tagad.
Nezinu, vai beigās no manis jelkas vēl ir palicis. Vārdi nāk lēni, vilcinoties. Sākumā Fabians prāto, vai mehānismā radusies jauna kļūme — vai varbūt kļūme ir skudru pielāgojumā? Tad viņš nospriež, ka šis ir viens no tiem mirkļiem, kad viņa kompanjone izmanto kādu intonāciju vai runas tempu, kas palikusi pāri no senatnes — to viņa varbūt izmantojusi citā laikā un citā formā.
Doktore Avrana Kerna, viņš to uzrunā. Tai nepatīk, ka viņu sauc par Dievi vai Ziņnesi. Pēc ilgas stīvēšanās viņi ir atraduši arbitrāru kustību formu, kas tai atgādina vārdu, kurš tai reiz piederēja. Šī ir viena no daudzajām valodas variācijām, ko Fabians labprāt izmanto. Viņam kā nekā ir īpašas attiecības ar Dievi. Viņš ir Viņas tuvākais draugs. Viņš ir atbildīgs par Viņas funkciju pienācīgu uzturēšanu, kā arī labo jebkādas kļūdas Viņas pielāgojumā.