Tad ieradās jauni sūtījumi — no planētas tieši uz kuģi, vārgāki nekā iepriekš, bet nu planēta vairs neizmantoja satelītu kā pastiprinātāju. Viens vārds Impērijas C valodā, bet ar absolūti skaidru nozīmi.
Garām.
Holstens blenza, reizi vai divas atvēra muti, gatavs piesaistīt kāda uzmanību, tad tajā pašā frekvencē nosūtīja vienkāršu sūtījumu.
Doktore Avrana Kerna?
Es jums teicu turēties nost, nekavējoties sekoja draudīga atbilde.
Holstens strādāja ātri — apzinoties, ka tagad sazinās nevis kā Gil-gameša pārstāvis, bet gan kā Zemes pēdējais klasicists, kas saskāries ar vēstures tapšanu. Mums nav izvēles. Mums jātiek nost no kuģa. Mums vajadzīga pasaule.
Es jūs aizsūtīju uz pasauli, nepateicīgie pērtiķi. Sūtījums nāca no planētas, spēcīgi pulsēdams vispārējā signālu pārbagātībā.
Neapdzīvojama, viņš nosūtīja. Doktore Kerna, jūs esat cilvēks. Mēs esam cilvēki. Mēs esam visi atlikušie cilvēki. Lūdzu, ļaujiet mums nosēsties. Mums nav citas izvēles. Mēs nevaram griezties atpakaļ.
Cilvēce ir pārvērtēta, sekoja Kernas drūmā atbilde. Un turklāt — tu domā, ka es šeit pieņemu lēmumus? Es esmu tikai padomniece, un viņiem nepatika man tīkamākais priekšlikums problēmas — tas ir, jūsu — atrisināšanai. Viņiem ir pašiem savas metodes, kā tikt galā ar nepatikšanām. Ejiet prom.
Doktore Kema, mēs neblefojam — mums tiešām nav izvēles. Bet bija tieši tā, kā iepriekš: viņš netika viņai klāt. Vai es varu, lūdzu, runāt ar Elizu?
Ja bija palicis kaut kas tāds, kas bija Elīza, nevis es, tad jūs nupat to iznīcinājāt, Kerna atbildēja. Ardievu, mērkaķi.
Holstens sūtīja jaunus ziņojumus un vairākkārtīgi, bet Kerna acīmredzot vairs negribēja runāt. Lasot nevainojamo Impērijas C valodu, viņš gluži vai sadzirdēja sievietes nicinošo balsi, bet vēl vairāk viņu satrieca senās būtnes mājiens, ka šīs planētas iemītniekus nespēj atturēt pat viņa. Kur viņu novedis pašas eksperiments?
Holstens paskatījās visapkārt. Vitas bija aizgājusi, devusies uz savu darbnīcu, pie savām ķimikālijām, gatava sterilizēt tik daudz planētas, cik nepieciešams, lai viņas suga varētu tur iemājot. Holstens nebija īsti drošs par to, cik daudz no šīs planētas pievilcīguma būs palicis pēc tam, kad viņa būs pabeigusi savu darbu. Bet vai mums ir vēl kāda cita izvēle? Nomirt kosmosā un atstāt planētu insektiem un Kernai?
“Mēs vēl arvien zaudējam korpusa sensorus,” Alpašs piezīmēja. “Triecieni var būt izraisījuši vairāk bojājumu, nekā mēs domājām.” Viņš izklausījās patiesi noraizējies, un ar šo kaiti pārējie aplipinājās teju nekavējoties.
“Kā mēs varam vēl arvien tos zaudēt?” Leina noprasīja, turpinot koncentrēties uz savu darbu.
“Es nezinu.”
“Tad es izsūtīšu dronu. Paskatīsimies,” Kersts paziņoja. “Nu, tā.” Pēc nelielas ķēpāšanās viņš uzlika uz kāda no ekrāniem drona skatpunkta attēlu, tam diezgan drebelīgi manevrējot ārā no angāra un slīdot lejup gar milzīgo, izliekto kuģa korpusa telpu. “Ej dirst, šitais ir salāpīts kā velns,” viņš noteica.
“Lielākoties no tā, ko mēs uzstādījām pēc tcraformēšanas stacijas,” Leina apstiprināja. “Nācās daudz ko korpusā atvērt un tad aizvērt, lai iedabūtu iekšā jaunās lietas, lai veiktu labojumus...” Viņas runa pārtrūka. “Kas tas tāds?”
“Kas tad? Es neredzēju...” Kersts iesāka.
“Kaut kas kustējās,” Alpašs apstiprināja.
“Nerunā muļķības...”
Holstens stingi skatījās, kā garām slīd punainā, antenām nospraudītā ainava. Tad ekrāna stūrī kaut kas strauji sakustējās — zaglīga, žigli rāpojoša kustība.
“Viņi ir šeit,” Holstens mēģināja teikt, bet viņa rīkle bija izžuvusi, un balss — tikai čuksts.
“Tur, ārā, nekā nav,” Kersts apgalvoja. Bet Holstens domāja: Vai tur no tās antenas nerēgojās kaut kāda galva? Kāpēc visi korpusa sensori cits pēc cita izslēdzas? Ko es tur redzu kustamies... ?
“Oi, dirsā.” Kersts pēkšņi izklausījās vecāks nekā Leina. “Dirsā, dirsā, dirsā.”
Drona skata laukā pāri korpusam žigli pārskrēja pusducis pelēku, rāpojošu stāvu, kas ar nedaudz pārspīlētu pašpārliecību skrēja tur, ārā, ledainajā bezgaisa tukšumā — tie pat lēca uz priekšu, pieķērās pie novilktām virvēm, atstāja aiz sevis nevajadzīgu pavedienu skrandas, kas nu apvija Gilgame'sa korpusu.
“Ko viņi dara?” Alpašs neskanīgi jautāja.
Vismaz Leinas balss bija mierīga. “Mēģina tikt iekšā.”
7.6. Čaulas salaušana
Viena no Poršijas biedrenēm darbina apjomīgu ierīci no zīdā ievīta stikla, kas funkcionē kā acs. Tā satur sīciņu skudru koloniju, kuru vienīgais darbs ir radīt saliktu attēlu un noraidīt to atpakaļ uz orbitālo tīklu, kā arī uz planētu. Bianka var katru mirkli dot jaunas komandas, kas vislabāk izmanto viņu jauno pozīciju uz šī milzīgā citplanētu iebrucēja virsmas. Labi, ka tā, jo Poršijai nebūtu ne mazākā priekšstata, kā saprast visu to, ko viņa redz. Katra detaļa ir nepatīkama un savāda — estētika, kas radusies no cita dzīvās dabas tipa, cieta metāla un elementu spēka tehnoloģija.
Biankai pašai nav daudz labāka priekšstata, ko ar to iesākt, bet attēli tiek sūtīti lejup uz milzīgo koloniju kompleksu, kas ir doktore Avrana Kerna — vai kas no viņas palicis. Kerna var izteikt saprātīgus minējumus par to, ko Poršija redz. Viņa izsaka priekšlikumus, no kuriem dažus pieņem un citus noraida. Kerna ir zaudējusi savu Dieves statusu. Viņa ar savas bijušās draudzes vadoņiem ir gājuši cauri rūgtiem strīdiem par to, kādu likteni pelnījusi cilvēku suga, kas patlaban atrodas uz Gilgameša. Viņa strīdējās un draudēja, un beigās viņa lūdzās un pierunāja, bet tad jau zirnekļi bija izplānojuši savu uzbrukumu un nebija no tā atrunājami. Galu galā Kernai bija jāsamierinās ar stingrajiem lēmumiem, kurus pieņēma viņas kādreizējie ticīgie, tagad —jaunie saimnieki.
Nu viņa Poršijai un citām orbītas aizstāvju grupām ir identificējusi korpusa sensorus. Karcives ir centīgi skraidījušas pa korpusu, lai izslēgtu Gilgameša acis.
Šajā brīdī Poršijai ir maza nojauta par to, kāda dzīvība ir šķirsta kuģī. Intelektuāli viņa apzinās, ka tie tur ir, bet viņas prāts ir koncentrējies šai uzdevuma daļai, un ideja par gigantisku kuģi, kas pilns ar milžiem, pārspēj viņas iztēles robežas. Tomēr viņas prātā ir pārsteidzoši precīzs tēls par to, kas notiek kuģī. Viņi mūs pamanīs, un tad viņi zinās, ka mēs centīsimies ielauzties kuģī. Viņas prātā Gilgamešs ir līdzīgs skudru kolonijai — no vecajām, ļaunajām kolonijām —, un kuru katru bridi tas var izvirst aizsargus vai ari var tikt izmantoti kādi ieroči.
Korpusā būs nedaudz, ieeju, kas ved uz iekšpusi, Bianka instruē. Turpiniet virzīties uz priekšu, iznicinot sensorus, lai mazinātu viņu iespēju uz mums reaģēt. Jūs meklējat vai nu lielu kvadrātu... Bianka pacietīgi un precīzi sniedz aprakstus dažādajiem veidiem, kā var iekļūt Gilgameša iekšienē — tie visi ir ņemti no Avranas Kernas atmiņām par viņas pašas sadursmi ar šķirsta kuģi: kur viņi palaiž atspoles, kur ir apkopes izejas, gaisa kameru izejas, dronu palaišanas vietas.... Daudz kas no tā ir pieņēmumi, bet vismaz Kerna ir no šķirsta kuģa būvētāju sugas. Viņiem ir kopīgs atskaites punkts, kamēr Poršija nespēj pat minēt, kāds varētu būt daudzo Gilgameša korpusa detaļu mērķis un funkcija.
Ja zirnekļiem piemistu konkrēta paveida mērķtiecība, tad viņi varētu iekļūt šķirsta kuģī, nemeklējot vājos punktus. Kā nekā viņiem ir pieeja ķīmiskām sprāgstvielām, kam ir pašām savs skābeklis un kas varētu tikt detonētas vakuumā. Tomēr viņu kosmosa apguves līmeņa tehnoloģijai ir ierobežojumi. Kuģa atraušana vaļā netiek uzskatīta par labāko iespēju. Ja ne citu iemeslu pēc, tad tādēļ, ka Poršija un viņas draugi plāno paļauties uz šķirsta kuģa gaisu — pat ja tam ir mazāk skābekļa nekā viņiem parasti nepieciešams. Respiratoriem pie zirnekļu vēderiem ir ierobežots darbības ilgums, un Poršija skaudri apzinās, ka viņi paši arī vēlētos atgriezties mājās pāri tukšumam. Labāk izveidot kontrolētu atveri un aizvērt to, kad iekļūts kuģī.