Viņu pārņem savāda sajūta, kas nav līdzīga nekam no iepriekš pieredzētā — tā liek viņas taustes orgāniem nodrebēt. Tuvākā šīs sajūtas līdziniece, ko Poršija var minēt, — it kā viņai būtu pārskrējusi vēja brāzma, bet šeit, ārā, nav gaisa, kam sakustēties. Ari viņas biedrenes un citas saimes, kas šobrīd piedalās uzbrukumā, ir to sajutušas. Tai pārskrienot, radiosakari uz mirkli pārtrūkst. Poršija nevar zināt, ka viņas pretinieki kuģī ir izveidojuši improvizētu elektromagnētisku pulsu, kas uzbruktu zirnekļu elektronikai. Abas tehnoloģijas paslīdējušas viena otrai garām naktī, tik tikko saskaroties. Pat Poršijas radio ir bioloģisks. Tas mazumiņš, ko pulss spēj aizskart, tiek acumirklī aizvietots: tehnoloģija ir mirstīga, tā rodas, lai ietu bojā, tādēļ aiz ikviena komponenta aug tā aizstājēji, gluži kā haizivs zobi.
Poršija nupat ir atradusi lūku — milzīgu kvadrāta formas ieeju, kas atrodas aiz smagām, noslēgtām metāla durvīm. Viņa nekavējoties izziņo savu pozīciju tuvējām komandām, kas sāk virzīties uz viņas pusi, gatavas sekot iekšpusē.
Viņa izsauc savu speciālistu, kas sāk zīmēt aprises atverei, ko viņi izveidos, izmantojot skābes. Metāls tās kādu bridi vēl izturēs, un Poršija mīņājas no kājas uz kāju — nepacietīga un noraizējusies. Viņa nezina, kas viņas sagaidīs iekšpusē — milzīgi sargi, naidīgas vides, nesaprotamas mašīnas. Viņa nekad nav bijusi no tām, kas varētu sēdēt un gaidīt: viņai ir vai nu jāplāno, vai jādarbojas. Ja nevar ne vienu, ne otru, viņa sāk satraukties.
Kad skābes sāk savu darbu, postoši graužot korpusu un izveidojot garaiņu strēles, kas teju nekavējoties izgaist, citas komandas biedrenes sāk kopīgi aust gaisu necaurlaidīgu tīklu, ar ko aizvērt caurumu, tikko komanda būs iekļuvusi kuģī.
Tad pēkšņi pazūd radio kontakti, tos aprij milzīgs baltā trokšņa okeāna vilnis. Šķirsta kuģa iemītnieki ir uzbrukuši vēlreiz. Poršija nekavējoties sāk meklēt neskartas frekvences. Tomēr patlaban viņas brigāde ir nogriezta no citām — tāpat ir noticis arī ar citām korpusa brigādēm. Bet viņas zina plānu. Viņām jau ir instrukcijas, kā tieši tikt galā ar cilvēku draudu — gan nomodā esošajiem, gan ar daudz lielāko guļošo cilvēku skaitu, kurus Kerna jau ir viņiem aprakstījusi. Konkrētas detaļas tagad gulsies uz Poršiju.
Šajā brīdī viņas prātā visspēcīgākā ir doma par to, ka Gilgameša iedzīvotāji beidzot aktīvi iesaistās aizsardzībā. Viņai nav priekšstata, kā tas varētu izpausties, bet viņa zina, ko darītu, ja uzbrucējs grauztos iekšā pa viņas māju sienām. Portiiddzimtas zirnekļi nekad nav bijusi pasīva vai uz aizsardzību vērsta suga. Viņi nav nekādi pacietīgi tīklā tupētāji — viņi uzbrūk vai veic pretuzbrukumu. Viņi ir radīti, lai sāktu ofensīvu.
Ja radio nav pieejams, vēl kaut cik paliek tieša komunikācija tuvumā. Esiet gatavas, viņi nāks, viņa izklauvē uz korpusa, uzsverot sakāmo ar palpām. Tās, kas nav tieši iesaistītas korpusa atlaušanā, izretojas, skatās uz visām pusēm ar daudzajām acīm.
7.7. Karš ārpuse
“Ha!” Kersts uzkliedza ekrāniem. “Tas izjāj viņu sūda radio!”
“Nav tā, ka šis būtu izšķirošais trieciens,” Leina izberzēja acis ar plaukstas pamatni.
“Turklāt tas neko nemaina faktā, ka viņiem vispār ir radio — un ko tas implicē,” Holstens piezīmēja. “Ar ko mums ir darīšana? Kāpēc mēs pat neuzdodam šo jautājumu?”
“Tas ir acīmredzami,” sakaros atskanēja Vitas skarbā balss.
“Tad, lūdzu, izskaidro, jo patlaban man ļoti maz kas izskatās acīmredzams,” Leina ieteica. Viņa bija koncentrējusies uz ekrāniem, un Hol-stenam radās iespaids, ka viņas vārdi bija radušies drīzāk no aizkaitinājuma par Vitas augstprātīgo toni.
“Kernas Pasaule bija kaut kāda bioinženierijas planēta,” Vitas bezķermeniskā balss skaidroja. “Viņa radīja tos tur. Tad, zinot, ka mēs atgriezīsimies, viņa beidzot ir tos izvilkusi no miega un palaidusi karā pret mums. Viņi īsteno savu programmatūru pat pēc viņas satelīta iznīcināšanas.”
I īolstens centās notvert Leinas vai Ķersta, vai, nudien, jebkura skatienu, bet šķita, ka viņš atkal ir saplūdis ar fonu.
“Ko tas nozīmē — kāda izskatīsies planētas virsma?” Kersts nedroši apjautājās.
“Mums varētu būt nepieciešams veikt plaša apjoma tīrīšanu,” Vitas, šķiet, entuziastiski apstiprināja.
“Pagaidiet,” Holstens nomurmināja.
Leina pacēla uzaci uz viņa pusi.
“Lūdzu, ne... neatkārtosim viņu kļūdas. Impērijas kļūdas.”To reizēm man šķiet, ka mēs to vien esam darījuši. “Izklausās, ka jūs apsverat domu saindēt planētu līdz nāvei, lai mēs varētu uz tās dzīvot.”
“Tas var būt nepieciešams — atkarīgs no virsmas apstākļiem. Atļaut, lai uz planētas virsmas paliek nekontrolēta biotehnoloģija, būtu daudzkārt sliktāk,” Vitas paziņoja.
“Bet ja nu viņi ir saprātīgi?” Holstens jautāja.
Leina tikai vēroja, viņas acis atradās ēnā — un šķita, ka Kersts vispār nav īsti sapratis jautājumu. Tagad bija palicis tikai Holstens pret Vitas balsi.
“Ja tā tas ir,” Vitas sprieda, “tad tikai tādā nozīmē, kā datoru var uzskatīt par saprātīgu. Tie sekos instrukcijām, iespējams, veidā, kas sniedz tām būtisku brīvību, kas ļauj reaģēt uz vietējiem apstākļiem, bet tas arī viss.”
“Nē,” Holstens pacietīgi teica. “Ja nu viņi ir patiešām saprātīgi. Dzīvi un neatkarīgi, evolucionējuši?” Augšāmcelti, viņa prātā atskanēja vārds. Zvēru augšupcelsme. Bet Kerna bija runājusi tikai par saviem mīļotajiem mērkaķiem.
“Nekļūsti smieklīgs,” Vitas atcirta, un visi pilnīgi noteikti dzirdēja, kā viņas balss iedrebas. “Katrā gadījumā tam nav nozīmes. Vēl arvien ir spēkā cietumnieka izvēles problēma. Lai arī pret ko mēs būtu nostājušies, viņi dara visu iespējamo, lai mūs iznīcinātu. Mums jāreaģē atbilstoši.”
“Vēl viens drons ir pagalam,” Kersts paziņoja.
“Ko?” Leina noprasīja.
“Tā kā korpusa sensori ir aplasīti, es cenšos tos kverpļus pieskatīt ar droniem, bet tos arī viņi novāc. Man ir palikuši tikai daži.”
“Ir kāds apbruņots kā tie, ar ko iznīcinājām Kernu?” jautāja vecā inženiere.
“Nē, un mēs tos tāpat nevarētu izmantot. Viņi ir uz korpusa. Mēs sabojātu kuģi.”
“Tam varētu jau būt par vēlu,” Alpašs mierīgi piezīmēja. Viņš parādīja pārējiem vienu no pēdējiem dronu uzņēmumiem. Bars zirnekļu bija sapulcējušies pie atspoļu angāra durvīm. Metālā bija redzama jauna līnija, ko iezīmēja rēgaina tvaika svēdriņa visā tās garumā.
“Sūdabrāļi,” drūmi noteica Kersts. “Jūs droši zināt, ka mēs nevaram elektrizēt korpusu?” Šis bija karsts diskusiju temats, pirms viņi izmēģināja elektromagnētiskā pulsa triecienu. Alpašs bija mēģinājis izveidot risinājumu lokalizētam elektriskam tīklam ap vietu, kur bija izvietoti zirnekļi, bet atbilstošas infrastruktūras vienkārši nebija — nemaz nerunājot par milzīgo enerģijas daudzumu, kas būtu tam jāpatērē. Tādēļ runas bija novirzījušās uz mazāk prasīgiem risinājumiem.