“Vai jūsējie ir apbruņoti un gatavi?”
“Man ir sasodīta armija. Esam pamodinājuši dažus simtus labāko kandidātu no kravas un ielikuši viņiem rokās disruptorus. Pieņemot, ka tos sīkos mērgļus var ievainot ar disruptoriem. Ja ne, nu, mēs esam atvēruši ieroču glabātuvi. Teiksim tā,” un viņa balss nedaudz nodrebēja, iezīmējās sīkas plaisas, kas radušās dziļa, dziļa stresa iespaidā, “kuģis ir tādā dirsā, ka daži papildu caurumi neko nemainīs, ne tā? Un jebkurā gadījumā mēs vēl arvien varam panākt, ka viņi netiek iekšā. Bet, ja viņi tiek iekšā... Mēs varbūt nespēsim viņus izkontrolēt.” Viņš cīnījās ap vārdu “varbūt”, vajadzībai pēc optimisma brutāli ietriecoties apstākļu sienā. “Nav tā, ka šis kuģis būtu izveidots, domājot par šādu situāciju. To nu gan viņiem vajadzēja paredzēt, sūds ar ārā.” Un stings smaids.
“Kerst...” Leina iesāka, un Holstens — kā vienmēr drusku atpalicis — iedomājās, ka viņa vienkārši gribēja panākt, lai viņš aizveras un beidz sevi apkaunot.
“Es lienu tērpā,” drošības priekšnieks noteica.
Leina viņu tikai klusējot vēroja.
“Kas?” Holstens uz viņu blenza. “Nē, pagaidi...”
Kersts viņu pilnībā ignorēja, vērodams tikai veco inženieri.
“Esi pārliecināts?” pati Leina tāda nepavisam nešķita.
Kersts brutāli paraustīja plecus. “Dirsā es te jums esmu vajadzīgs. Mums jāiet notīrīt tos mūdžus no korpusa.” Viņa balsī bija visai maz entuziasma. Varbūt viņš gaidīja, ka Leina sniegs kādu pārliecinošu iemeslu, kādēļ viņam būtu jāpaliek. Tomēr viņas grumbainā seja tikai neizlēmīgi saviebās — inženiere, kas mēģina atrast risinājumu tehniskai problēmai, ar kuru nespēj tikt galā.
Tad Holstena konsole atkal atdzīvojās, un viņš saprata, ka uzbrucēji no ārpuses bija pamanījuši tīros kanālus, kurus Kersts bija izmantojis dronu kontrolei un kurus Kersts drīz izmantos, lai komunicētu ar kuģi. Tas bija Holstena darbs — ziņot visiem mirklī, kad zirnekļi būs to atklājuši, bet viņš neteica neko. Daļēji viņš vēroja pēkšņo, fragmentāro signālu gūzmu, ko uztvēra Gilgameša vēl neskartie uztvērēji, daļēji klausījās sarunā, kas notika viņam aiz muguras.
“Tava komanda?” Leina beidzot paskubināja.
“Mana pamatkomanda ir tērpos un gatava,” Kersts apstiprināja. “Izskatās, ka mums var nākties cīnīties jau no mirkļa, kad atvērsim lūku. Sīkie draņķi jau varbūt būs tur, cenšoties ielauzties iekšā? Neviens viņam neiebilda, bet Kersts turpināja: “Es nevaru lūgt, lai viņi dodas turp un es palieku iepakaļ,” un tad: “tāpēc jau es te esmu, ne? Es neesmu stratēģis. Neesmu kapteinis. Es vadu cilvēkus: savu komandu.” Viņš stāvēja Leinas priekšā kā ģenerālis, kas ir licis savai karalienei vilties un kuram tagad bija tikai viens veids, kā sevi attaisnot. “Būsim reāli. Drošībnieki te vienmēr ir bijuši tikai tādēļ, lai komandas kodols un krava ceļojuma laikā atrastos savās vietās. Bet, ja mums būs jābūt kareivjiem, tad mēs būsim kareivji, un es būšu vadībā.”
“Kerst...” Leina iesāka un tad apsīka. Holstens prātoja, vai viņa bija gribējusi teikt kaut ko aplam nodrāztu, kādu sociālo dekorāciju, tādu kā Ja nevēlies doties, tad neej. Bet laiks, kad bija nozīme tam, ko cilvēki grib vai negrib, jau sen bija garām. Neviens nebija vēlējies situāciju, kādā viņi bija tagad, un viņu valoda — gluži tāpat kā tehnoloģija — bija nonivelēta līdz izdzīvošanai būtiskākajam. Neko vairāk — nekādu smukumu vai greznojumu — nav bijis efektīvi uzturēt.
“Es lienu tērpa,” drošībnieku vadītājs noguris atkārtoja un pamāja ar galvu. Viņš brīdi vilcinājās, it kā vēlētos pievienot kādu militārāku atzinības formu — nāvei nolemto sveicienu —, bet tad pagriezās un aizgāja.
Leina, balstīdamās uz sava metāla spieķa, noskatījās, kā viņš aiziet, un viņas stāvam — neraugoties uz salīkušo mugurkaulu — piemita tāds pats dzelžains stīvums. Viņas pirkstu kauliņi bija kļuvuši balti, un visi telpā viņu vēroja.
Viņa lēni un prātīgi paspēra divus soļus, līdz bija nonākusi blakus Holstenam, tad nikni paskatījās uz sakaru telpā palikušo Cilts inženieru saujiņu.
“Ejiet strādāt!” viņa viņiem strupi pavēlēja. “Vienmēr kaut kas ir jāsalabo.” Atvairījusi viņu uzmanību, Leina dziļi ievilka gaisu un tad to izpūta — gana tuvu Holstenam, lai viņš justu, kā elpa klusi čīkst viņas plaušās. “Viņam bija taisnība, vai ne?” Viņa klusi, tikai Holstena ausīm, teica. “Mums viņi jānovāc no korpusa, un drošībnieki cīnīsies labāk, ja Kersts būs ar viņiem.” Nebija tā, ka viņa būtu likusi viņam aiziet, bet viens vārds no Leinas būtu viņu apturējis.
Holstens pameta acis uz viņu un centās piespiest sevi pamāt, bet kustībā kaut kas nogāja greizi, un tā iznāca nepārliecināta un bez jēgas.
“Kas tas?” Leina strupi noprasīja, pamanījusi uz ekrāna signālu straumi.
“Viņi atrada mūsu spraugu. Viņi raida.”
“Un kādēļ, dirsā, tu to neteici?” Viņa iesaucās: “Kerst?” un gaidīja, līdz Alpašs apliecināja, ka viņa ir sasniegusi adresātu. “Mēs mainām frekvences, tā ka sagatavo savējos,” tad deva viņam jaunu atvērtu kanālu. “Holsten...”
“Vitas kļūdās,” viņš teica. “Tie nav bioloģiskas mašīnas. Tie nav tikai Kernas marionetes.”
“Un kā, lūdzams, tu to izdomāji?”
“No tā, kā viņi sazinās.”
Leina sarauca pieri. “Tu to esi atlauzis? Un neiedomājies kādam pateikt?”
“Nē... ne to, ko viņi saka, bet tā struktūru. īsa, es esmu klasicists, un liela daļa no mana darba ir valodu pētniecība — vecu valodu, mirušu valodu, valodu no cilvēces laika, kas vairs nepastāv. Varu likt galvu ķīlā, ka šie signāli ir īsta valoda, nevis tikai kaut kādas instrukcijas. Tā ir pārāk sarežģīta, pārāk smalki strukturēta. Tā ir neefektīva, īsa. Valoda ir neefektīva. Tā attīstās organiski. Šī ir valoda — īsta valoda.”
Leina, samiegusi acis, dažas sekundes vēroja ekrānu, līdz raidījumi strauji pārtrūka un trekvencē tika ieviesti traucējumi. “Kāda tur atšķirība?” viņa mierīgi jautāja. “Vai tas dabū Vitas sasodītos cietumniekus ārā no kamerām? Tā nav, Holsten.”
“Bet...”
“Pastāsti man, kā tas mums palīdz,” viņa aicināja. “Pastāsti, kā visi šie... pieņēmumi mums dod kādu labumu. Vai arī tas ir tāpat kā ar visu tavu gudrību maisu? Akadēmiķis visās šī vārda nozīmēs.”
“Mēs esam gatavi,” tajā mirklī atskanēja Ķersta balss, it kā viņš būtu pieklājīgi gaidījis, līdz Leina pabeidz teikumu. “Mēs esam slūžu kamerā. Tūlīt atvērsim lūku.”
Leinas seja izskatījās kā pēcnāves maska. Arī viņa nebija radīta kapteiņa darbam. Holstens viņas sejas grumbās redzēja visus smago lēmumu gadsimtus.
“Aiziet,” viņa apstiprināja. “Un veiksmi!”
*
Kersts bija sagatavojis divdesmit divu cilvēku brigādi, un tā izmantoja visus smagos kosmosa skafandrus, kas vēl arvien funkcionēja. Vēl divpadsmit patlaban atradās remonta procesā. Kersts bija tikai pateicīgs, ka Ciltij bija bijis nepieciešams doties ārā, lai lāpītu korpusu, jo citādi viņš nebūt varējis savākt pat tik daudz kareivju. Kareivju: viņš domāja par tiem kā par kareivjiem. Daži no tiem tādi patiešām bija — militāristi, kas šoreiz vai iepriekšējā reizē pamodināti no kravas, pa vienam pievienoti drošībniekiem ikreiz, kad viņiem vajadzēja nedaudz vairāk brutāla spēka. Citi bija viņa komandas veterāni: komandas kodols, kas bija ar viņu jau no paša sākuma. Viņš pamodināja tikai labākos, kas šajā gadījumā nozīmēja teju ikvienu, kam bija nepieciešamais kosmosa apstākļu treniņš.
Viņš ļoti labi atcerējās, kā pats bija gājis cauri šai apmācībai. Viņam tā bija šķitusi pilnīga laika izšķiešana, bet viņš bija gribējis iegūt vietu Gilgameša komandas kodolā, un viņi meklēja kādu ar šīm prasmēm. Viņš bija pavadījis vairākus mēnešus, bumbulēdams pa orbītu, mācīdamies, kā kustēties bezsvara stāvoklī, kā staigāt ar magnētiskajiem zābakiem, pieradis pie nelabuma un dezorientācijas, kas raksturīgi tik naidīgai un bīstamai videi.