Neviens nebija pieminējis nepieciešamību cīnīties ar zirnekļu armiju, lai nodrošinātu cilvēku sugas izdzīvošanu, bet Kersts pa pusei iztēlojās, ka būtu varējis to iedomāties nomoda sapņos laikā, kad viņš bija jauns un Gilgameša projekts bija tikai ideja. Viņam pilnīgi noteikti bija vīzija par sevi, stāvot uz milzīga, kaujai gatava kolonijas kuģa klāja, ar ieroci rokās atkaujoties no citplanētiešu ordas.
Tagad gaisa slūžās, kad viņa balss skaļi atbalsojās paša ausīs un tērps šķita nospiedošs un svina smags, tas nešķita ne tuvu tik jauki, kā viņš bija iztēlojies.
Lūka, pa kuru viņi gatavojās iziet, bija iekārtota grīdā, uz kuras viņš stāvēja. Mirklī, kad viņi izies ārā, sekos galvu reibinoša perspektīvas maiņa — kamēr viņi, piesaistīti cits pie cita, centīsies netikt aizlin-goti prom no kuģa, kas ir visai iespējams scenārijs, ņemot vērā rotējošās sekcijas centrbēdzes spēku. Tad nāksies uzticēties zābakiem, kas noturēs gājējus vietā, kad viņi dosies pa virsmu, kas pastāvīgi centīsies viņus dabūt nost. Paradoksālā kārtā viss būtu vienkāršāk, ja kuģis uzņemtu ātrumu vai bremzētu dziļi kosmosā, kur iekšējā sajūta par “lejup” sakristu ar kuģa priekšgalu vai aizmuguri, un rotējošās sadaļas būtu apstādinātas. Bet tagad viņi bija orbītā, brīvajā kritienā ap planētu, un tādēļ bija spiesti radīt savu mākslīgu gravitāciju.
“Bos!” viens no komandas brīdināja. “Mēs zaudējam gaisu.”
“Protams, ka mēs...” Tad viņš apklusa, jo vēl nebija devis rīkojumu atvērt ārējās durvis. Viņš jau kādu laiciņu bija stāvējis šeit, uz sliekšņa, un vārdi bija kavējušies. Tagad kāds — kaut kas — piespieda viņu rīkoties.
Kaut kur lūkā bija kniepadatas lieluma caurumiņš, kas laida ārā viņu gaisu. Zirnekļi tieši tagad bija tur un centās ielauzties iekšā.
“Visi — aizvarus ciet, saslēdziet zābakus,” viņš pavēlēja, un tagad, kad viņam bija jārīkojas, domas nāca gludi un bez nevēlamiem emocionāliem izšuvumiem. “Labāk pietupieties zemāk. F.s gribu, lai ārējās durvis atver, cik ātri vien var, pirms tam neizlaižot gaisu.”
Viens no Cilts austiņā apstiprināja instruktāžu, un Kersts sekoja pats savam padomam.
Lūka neatvērās lēni griežoties, kā gaidīts — kāds acīmredzot bija uztvēris “cik ātri vien var” nopietni un izmantojis kaut kādu avārijas risinājumu, dažu sekunžu laikā atraudams lūku tā, ka spiedienam pakļautais gaiss ap viņiem izdārdēja pa atveri kā āmurs. Kersts juta, kā tas viņu rausta, cenšas izvilkt sev līdzi, lai kopīgi izbaudītu atklāta kosmosa daili. Bet viņa sasaistes un zābaki izturēja, un viņš pārlaida vētru. Kāda viņa komandas biedrene turpat blakus acumirklī atrāvās no grīdas un tika līdz pusei izrauta pa lūku —viņu izglāba vienīgi sasaiste. Kersts pastiepa roku un satvēra viņas cimdu, neveikli ievilka viņu atpakaļ, līdz viņa atkal bija uz tā, kas subjektīvi šķita grīda blakus atrautajam caurumam.
Tad viņš redzēja kaut kādus fragmentus: posmainas kājas un atvērtu kaut ko, kas droši vien bija lielākā daļa no lūkas mehānisma sagrābta ķermeņa. Aiz tā...
>
Aiz tā bija ienaidnieks.
Viņi bija izmētāti, rāpās cits pār citu. Vairākus bija sadauzījusi dekompresija, un viņš cerēja, ka daži ir zuduši kosmosā — bet vismaz trīs vai četri karājās pavedienu galos un sāka rāpties atpakaļ uz lūku. Kersts notēmēja ieroci. Tas bija iebūvēts viņa cimdā un kopumā bija patīkami vienkāršs komplekta elements. Nekas kosmosa vakuumā nespētu apturēt ķīmisku lādiņu, kas satur pats savu skābekli, un bezgaisa tukšums būtu ideāla šāvēja paradīze, kur viņa tēmējuma distanci ierobežotu vienīgi Gilgameša korpusa izliekums.
Viņš gribēja pateikt kaut ko iespaidīgu vai dramatisku, bet beigās šie rāpojošie, kājas vicinošie, spazmatiski raustīgie monstri viņu pārbiedēja tā, ka viņš spēja izgrūst tikai: “Nobeidziet tos mūdžus.”
Viņš šāva, bet trīs reizes netrāpīja, mēģinādams pielāgoties sirreālajai perspektīvai un aplami novērtēdams savu mērķu attālumu un izmēru — tērpa tēmēšanas sistēma spītīgi atteicās mērķēt uz sīkajiem mošķiem. Tad viņš piešāvās un lika vienam no briesmoņiem, kas vēl bija palicis uz korpusa, aizvirpuļot prom. Viņa komanda arī šāva — rūpīgi un kontrolēti —, un zirnekļi acīmredzami bija pilnīgi nesagatavoti notiekošajam. Kersts redzēja, kā viņu stūrainie ķermeņi ar daudzajām kājām pašķīst uz visām pusēm, beigtie karājās atstatu no korpusa kā šaušalīgi baloni.
Daži no viņiem šāva pretī, kas bija nepatīkams pavērsiens. Viņiem bija kaut kādi ieroči, lai gan to lādiņi bija lēni un neveikli, salīdzinot ar cilvēku ieroču ložu slaidajām trajektorijām. Mirkli Kersts domāja, ka viņi atkal met akmeņus, bet lādiņi bija kaut kas līdzīgs ledum vai stiklam. Tie saplīsa pret tērpu bruņām, nenodarot nekādu kaitējumu.
Zirnekļi bija negaidīti izturīgi, viņi bija tērpti kaut kādās cieši pie ķermeņa pievītās bruņās, kas lika tiem salēkties pēc ložu trāpījuma, bet ne visas lodes tos savainoja, un Ķerstām ar līdzbiedriem dažus vajadzēja pakļaut šāviņu krusai, pirms kāda no lodēm caursita bruņojumu.
Tomēr mirstot tie diezgan gandarījoši eksplodēja.
Drīz, ja vispār bija kādi izdzīvojuši pretinieki, tie bija aizbēguši; Kersts uz mirkli mitējās un ziņoja Leinai, pirms saņēmās un spēra milzīgu soli, lai izkļūtu ārā uz korpusa, kur pavērās Gilgameša nelielais apvārsnis.
Tad nesekoja nekas — un tā viņš gāja.
Smagie kosmosa tērpi bija pamatīga militāra tehnoloģija, lai gan lielākā daļa no militārajām sistēmām, kuras Kersts labprāt izmantotu, vai nu nebija aktivizētas, vai ari bija novāktas pavisam. Kā nekā inženieriem nebija vajadzīgas sarežģītas tēmēšanas programmas, kad viņi devās veikt remontu. Kā visu pārējo, kas bija palicis pāri no cilvēku dzimtas, tērpus bija ietekmējusi valdošo prioritāšu tirānija. Tomēr šie tērpi bija ar stiprinātām locītavu vietām un bruņojumu visur citur, kā ari servomotoriem, kas palīdzēja apņēmīgajam kosmosa kareivim tajos vispār pakustēties. Tiem bija paplašināta gaisa krātuve, izdalījumu pārstrāde, temperatūras kontrole, un, ja korpusa sensori būtu palikuši neskarti, tad Ķerstām būtu bijusi maza, burvīga karte ar visu viņam apkārt. Bija tā, kā bija, un Kersts ar grūtībām izrāpās pa lūku, tērpies otrajā ādā, kas padarīja viņa torsu masīvāku un katru locītavu — divreiz resnāku, viņš jutās sakarsis un saspiests, un sajuta vieglos drebuļus, kad senie un ar mīlestību apkoptie servomotori ik sekundi pārdomāja, vai nevajadzētu izlaist garu un savilkties krampjos. Dažiem tērpiem vēl arvien bija funkcionējoši reaktīvie dzinēji, kas sniedza ierobežotas manevrēšanas iespējas prom no korpusa, bet degviela bija pārāk vērtīga, un Kersts bija pavēlējis šo iespēju izmantot tikai kritiskos gadījumos. Viņš nebija pārliecināts, vai lietojot senos, bieži remontētos lidojuma komplektus, viņi nespertu soli tuvāk nāvējošam slazdam.
Apkārtni viņš saskatīja pa šauro un pārblīvēto sejsega ekrānu, kā ari nedaudziem brigādes biedru kameru raidījumiem, kurus viņš ar grūtībām spēja savietot ar attiecīgajiem indivīdiem.
“Leina, vai tu vari aizsūtīt visiem instruktāžu par mūsu izvietojumu un viņu vietu tajā?” Sajūta bija, kā atzīstot zaudējumu, bet viņam nebija pie rokas rīku, kurus tērpa ražotāji bija paredzējuši. “Man vajag, lai viņi skatās uz visām pusēm. Mēs dodamies uz septīto atspoļu angāru. Aizver aiz mums slūžas. Un ārējās durvis kaut kur ir salūzušas...”