“Tās neaizveras,” atskanēja Alpaša balss. “Tās... Kaut kas ir nogājis greizi.”
“Nu...” Un tad Kersts saprata, ka viņam nav nekā daudz, ko par to teikt. Viņš īsti nevarēja pieprasīt, lai viņi tagad nāk un to salabo. “Nu, aizslēdz iekšējās durvis, līdz mēs atgriežamies. Mēs tagad dodamies.” Tad ienāca Leinas instrukcijas: tās parādīja visiem, cerams, labāko ceļu un formāciju, kuru brigādei vajadzētu ieņemt, lai paturētu acīs visu apkārtni.
“Mēs palaižam vēl vienu dronu,” viņa piebilda. “Nosūtīšu to tālāk ārpusē, lai skatās uz tevi, un tad pievienošu tavam... sūds.”
“Kas?” Kersts nekavējoties prasīja.
“Nekāda drona. Vienkārši dodies uz atspoli, un tempā.”
“Tu pamēģini sūda tempu šitajos verķos.” Bet Kersts kustējās, būdams bultas smaile, un viņa komanda aizgāzelējās līdz savām vietām — metāliski sperot uz korpusa soli pēc soļa. “Un ļauj minēt: pēc atspoles uz dronu angāru, jā?”
“Labi rūkts.”
*
Drons vienkārši nebija izkļuvis no angāra, tas karājās, iepinies tīklos, ko tā sensori nespēja pat pamanīt, un palaišanas lūka vēl arvien bija atvērta. Holstcnam nebija ne mazākā priekšstata, kādu piekļuvi dronu angāri sniedza pārējam kuģim, bet Leina jau sūtīja cilvēkus turp, tātad droši vien tas nozīmēja, ka radījumi jau bija uz klāja.
Viņiem bija kameru attēli no Ķersta un saujiņas viņa cilvēku — bet ne tuvu ne visiem —, kas ierakstīja viņu lēno kustību pa korpusu, pastāvīgi vērojot zemi zem kājām un pār nelielo apvārsni.
“Akli!” nikni nošņāca Leina. Korpusa sensoru tīkls bija sabojāts, simtiem apkopes stundu vērti bojājumi bija notikuši tikai dažu minūšu laikā. “Kur tad viņi ir? Kur vēl?”
Holstens atvēra muti — vēl viena iespēja pateikt kādu bezjēdzīgu un nodrāztu frāzi —, un tad ieslēdzās signalizācija.
“Korpusa pārrāvums kravas telpā,” bez izteiksmes teica Aīpašs, un tad savādā, it kā mirušā balsī piebilda: “Protams, tas ir otrais bojājums. Pēc iepriekšējā trieciena.”
“Kravas telpā jau ir caurums,” Leina atbalsoja viņa noskaņu, ar skatienu meklēdama Holstena acis. “Viņi droši vien jau ir iekšā.”
“Tad kādēļ veidot vēl vienu caurumu?”
“Kravas telpa ir liela,” Alpašs paskaidroja. “Viņi noteikti urbjas viscaur pa kuģi. Viņiem nevajag lūku. Mēs...” Viņa plati ieplestās acis meklēja Leinu. “Ko mēs darīsim?”
“Krava...” Holstens domāja par dusošo simtiem, kas, guļot savos mazajos plastmasas zārkos, neko nenojauta. Viņš domāja par zirnekļiem, kas nolaižas pār tiem, pārvarēdami bezgravitācijas vakuumu uz savu upuru pusi. Viņš domāja par oliņām.
Varbūt Leina mocījās ar līdzīgām pārdomām. “Kerst!” viņa izšāva. “Kerst, man vajag tavus cilvēkus iekšpusē.”
“Patlaban tuvojamies atspoļu angāra lūkai,” Kersts ziņoja, it kā nebūtu dzirdējis.
“Kerst, viņi ir iekšā,” Leina uzstāja.
Sekoja pauze, lai gan kameru gāzelīgā gaita nemitējās. “Dabū-niet uz turieni cilvēkus no iekšpuses. Es ar to tikšu galā, kad mēs dosimies atpakaļ iekšā. Vai arī tu gribi, lai viņi tik tiešām ir pie tavām durvīm?”
“Kerst, krava ir bez gravitācijas un atmosfēras, es nevaru tā vienkārši nosūtīt...” Leina iesāka.
“Ļauj man nobeigt šito ligzdu, un mēs būsim atpakaļ,” Kersts runāja viņai pāri. “Mēs ar to tiksim galā, nebaidies.” Viņš izklausījās tracinoši mierīgs.
Tad no kuģa ienāca vēl viens raidījums, mirklis, kurā skanēja aizžņaugti kliedzieni un kaucieni... un tad viss.
Sekoja klusums. Leina un Alpašs, un Holstens šausmās skatījās cits uz citu.
“Kurš tas bija?” vecā inženiere beidzot jautāja. “Alpaš, ko mēs...?”
“Es nezinu. Es mēģinu... Atsaucieties, lūdzu, visi, atsaucieties...”
Sekoja īsa pieteikšanās krusa no dažādām Cilts grupām un atmodinātajiem militāristiem pa visu kuģi, un Holstens redzēja, kā Alpašs viņus atzīmē. Pat pirms viņš bija pabeidzis, kāds kliedza: “Viņi ir šeit! Ārā, visi ārā! Viņi ir iekšā!"
“Apstiprini pozīciju,” Alpaša balss bija saspringta. “Lori, apstiprini pozīciju!”
“Alpaš...” Leina iesāka.
“Tā ir mana ģimene,” jaunākais inženieris atbildēja. Pēkšņi viņš bija atkāpies no savas darbstacijas. “Tā ir mūsu dzīvesvieta. Viņi visi tur ir— mana dzimta, mani bērni.”
“Alpaš, paliec postenī!” Leina pavēlēja. Viņas roka, atbalstījusies uz spieķa, drebēja, bet autoritāte — viņas vecuma un izcelšanās svars — šobrīd bija tikai dūmi. Alpašs atrāva lūku un bija prom.
“Tur viņi ir!” sekoja Ķersta triumfējošais kliedziens sakaru kanālā, un tad: “Kur ir pārējie?”
Leinas mute atvērās un acis neizbēgami pievērsās ekrāniem. Pie atspoļu lūkas bija saujiņa zirnekļu, kurus apspīdēja saules gaisma, to garās, stūrainās ēnas krita pār kuģa korpusu. Tomēr viņu bija mazāk nekā iepriekš, un varbūt tas nozīmēja, ka pārējie devušies pie vienkāršākiem pieejas punktiem. I laoss saziņas kanālos demonstrēja, ka radījumi iekārtojas pozīcijās visā kuģī.
“Kerst...” Leina teica noteikti pārāk klusi, lai viņš atbildētu.
Holstens redzēja, kā viens no zirnekļiem pēkšņi sašķīst, kad viņu atrāva vaļā Ķersta vai kāda viņa komandas biedra šāviens. Tad kāds iekliedzās: “Aiz mums,” un kameru skats apmetās apkārt, demonstrējot zibošus korpusa un zvaigžņu skatus.
“Mani noķēra!” kāds iesaucās, un citi drošībnieku komandas dalībnieki vairs nekustējās. Holstens redzēja, kā kāds komandas biedra kameras kadrā iekļuvis cilvēks cīnās ar kaut ko neredzamu, dauza un rausta savu tērpu — plīvojošais pavedienu tīkls, kas viņu bija notvēris, bija neredzams, bet pārāk stiprs, lai to sarautu.
Tad parādījās zirnekļi, tie traucās pa korpusa izliekumu tādā ātrumā, ka Ķersta stampāšana salīdzinājumā šķita līdz smieklīgumam lēna. Daži pieslīdēja no augšas, kur viņi bija karājušies vēl citu pavedienu galā. Rāpjoties pretēji rotējošās kuģa daļas centrbēdzes spēkam, viņi aizlīda līdz vietai, no kuras varēja uzlēkt Ķerstām un viņa vīriem.
Ķersta augšupvērstais ierocis-cimds viņa kameras kadra stūrī zibsnīja un zibsnīja, mēģinot notēmēt uz jauniem mērķiem, vismaz vienu iznīcinot. Viņi redzēja, kā Ķersta biedrus ķer savējo uguns, kā viņu zābaki trieciena rezultātā atraujas no korpusa, kā viņi krīt prom no kuģa un beidzot noraustās, notverti neredzamā pavedienā, un kā astoņkājains monstrs sprīdi pa sprīdim tuvojas savam bezpalīdzīgi locekļus vicinošajam upurim. Cilvēki kliedza, šāva, brēca un centās aizbēgt svina smagā, sasaistītā solī.
*
Kersts pagāzās divus smagus soļus atpakaļ, vēl arvien šaudams; viņš redzēja, kā ķiveres ekrāns fiksē pēdējos lādiņus viņa spirālveida magazīnā. Drīzāk veiksmes, nevis precizitātes dēļ viņš trāpīja vienam radījumam, kad tas nolaidās pie blakusesošās sievietes; sašautās čaulas un iekšu sasalstošie gabali izšāvās uz visām pusēm un grabēdami atsitās pret viņa tērpu. Viņa bija notverta tīklā, kādus sīkie ķēmi bija savijuši pa visu korpusu — tie bija vienkārši milzīgi, vaļīgi smalku pavedienu mākoņi, kas nu bija pilnīgi sasaistījuši pusi viņa brigādes.
46K
Viņa ausis skanēja cilvēku kliedzieni: viņa komanda, citi no kuģa iekšpuses, pat Leina. Viņš mēģināja atcerēties, kā izslēgt kanālus: tas viss bija pārāk skaļi, viņš nevarēja padomāt. Paša smagās elpas pērkons dārdēja pāri tam visam, it kā viņam katrā ausī aurotu elsojošs milzis.