Kersts redzēja vēl vienu komandas biedru aizlidojam prom no korpusa — viņš bija atslēdzis zābaku saķēri, un nebija nekā cita, kas viņu varētu noturēt. Biedrs vienkārši aizlidoja, cēlās augšup bezgalībā. Ja arī viņa tērpam bija dzinēji, tad tagad tie nedarbojās. Neveiksminieks vienkārši turpināja lidot, pazuzdams nebūtībā, it kā vienkārši nespētu izturēt domu, ka būtu jādala šis kuģis ar rosīgajiem briesmoņiem, kas bija apņēmušies tajā iekļūt.
Vēl viens zirneklis uzlēca uz sasaistītās sievietes blakus Ķerstām — milzīgā lēciena beigās tas vienkārši planēja izplestām kājām. Kersts dzirdēja, kā viņa kliedz, un steberēja uz priekšu, mēģinādams notēmēt uz neradījumu, kamēr sieviete vicināja cimdotās rokas, cenšoties tam sist.
Tas turējās pie sievietes, un Kersts redzēja, kā tas prātīgi izvieto mutes daļas — vai kaut kādu mutei pievienotu mehānismu —, tad paliecas uz priekšu un ar pēkšņu, neatvairāmu spēku ietriecas viņā starp tērpa bruņu plātnēm.
Protams, tērps ap dūriena vietu noslēdzās, bet tas nepalīdzēja pret to vielu, kas sievietē jau bija injicēta. Kersts mēģināja izdibināt medicīnisku informāciju no viņas tērpa, bet nespēja atcerēties, kā tas darāms. Viņa bija pierimusi — tikai brīvi šūpojās, ar magnētiskajiem zābakiem noenkurota pie korpusa. Lai arī kas šī viela nebūtu, tā iedarbojās ātri.
Ķerstām beidzot izdevās izslēgt visas balsis savā galvā, paturot tikai savējo. Sekoja svēta miera mirklis, kad šķita iespējams kaut kādā veidā atgūt kontroli pār situāciju. Būtu taču jābūt kādam burvju vārdam, kādai bezgalīgi efektīvai komandai, ko spētu izteikt patiesi apdāvināts vadonis un kas atjaunotu evolūcijas šautras pareizo gaitu, ļaujot cilvēcei triumfēt pār šiem izdzimumiem.
Kaut kas nolaidās uz viņa muguras.
7.8. Karš iekšpuse
Kā skudru kolonija, Poršija domā. Tā tomēr nav taisnība — šī doma ir tikai frāze sevis mierināšanai, lai pretotos ārkārtīgi svešādajai videi, kas viņu pārmāc.
Viņa nāk no pilsētas, kas ir arī mežs, tā ir piepildīta ar sarežģītām daudzskaldņu telpām, un tomēr viņas ļaužu arhitekti ir pielāgojuši trīs-dimensionālo arhitektūru savam augumam, sadalot plašo telpu tā, ka tā kļūst vadāma, kontrolējama. Šeit milži ir izdarījuši to pašu, veidojot telpas, kas viņiem varbūt šķiet nedaudz šauras un ierobežojošas — bet Por-šijai tā visa milzīgais mērogs šķiet biedējošs, tas ir pastāvīgs atgādinājums par to, kāds milzīgs izmērs un fiziskais spēks piemīt dieviem līdzīgajām būtnēm, kas veidojušas šo vietu, un viņu pēctečiem, kas vēl arvien te mīt.
Vēl ļaunāks ir šīs vietas nerimstošais ģeometriskums. Poršija ir pieradusi pie tūkstoš leņķu pilsētas, sienu, grīdu un griestu virtenes, kas izvilkta visos iespējamos leņķos, pasaules, kas veidota no nospriegota zīda, kas var tikt noņemts un atkal pielikts, sadalīts arvien sīkākos gabalos un bezgalīgi piemērots pēc vajadzības. Milžiem ir jādzīvo visu mūžu šajos stingrajos, nemainīgajos taisnleņķos, iemūrētiem pamatīgajās, cietajās sienās. Nekas pat necenšas imitēt dabu. Nē —visu dzelzs dūrē satur šī visaptverošā, svešatnā estētika.
Viņas saime ir iekļuvusi pa sadragātajām atspoles angāra durvīm, noslēdzot caurumu aiz sevis, lai samazinātu spiediena zudumu. Viņa ir nupat atradusi iespēju īsi pa radio sazināties ar citām grupām — steidzīga apmaiņa jaunumiem, pirms milži maina paši savu frekvenci un iznīcina visas pārējās, izmantojot savu neredzamo vētru. Lielajā kuģī tagad ir sešas atsevišķas saimes, no kurām vairākas atrodas nodalījumā, kam nebija pašam sava gaisa. Mēģinājumi koordinēt kustību ir bezcerīgi. Katra grupa ir par sevi.
Drīz pēc tam viņi saduras ar pirmajiem aizsargiem: kādiem divdesmit milžiem, kas ierodas, lai cīnītos, pirms zirnekļi paspējuši uzstādīt lielā mēroga ieročus. Ienaidnieka tuvošanās vibrācijas ir teju vai absurda līmeņa brīdinājums, un Poršijas grupa — tagad viņu ir ducis — spēj izveidot slēpni. Steidzīgi savīts tīkls pie nospriegota pavediena noķer pirmos milžus skubīgi uzausta tīkla pinekļos — tie nav gana stipri, lai noturētu viņus ilgu laiku, bet pietiekami, lai liktu tiem apstāties un biedriem — ietriekties priekšgājējos. Viņiem ir ieroči — ne tikai nāvējošie, žiglie lādiņi, kurus izmanto biedri ārpusē, bet arī tāda kā koncentrēta vibrācija, kas kā ārprātīgs kliedziens izskrien cauri katrai Poršijas ķermeņa šūnai; tā sastindzina visus zirnekļus nekustīgā šokā un vienu no viņiem nogalina uz vietas.
Tad zirnekļi sāk šaut pretī. Ieroči, kas novietoti zem viņu ķermeņiem, ir daudz lēnāki par lodēm, tuvāki Poršijas senču lietotajām senajām lingām. Viņu munīcija ir trīszobainas stikla šautriņas, kas veidotas tā, lai lidojumā grieztos. Šeit, gravitācijā, viņu šāviena attālums ir salīdzinoši īss, bet Gilgameša iekštelpu šaurība tik un tā nesniedz daudz iespēju tāliem tēmējumiem. Poršija un viņas biedrenes ir, maigi izsakoties, ārkārtīgi labas šāvējas ar izcilu acumēru un izpratni par relatīvo kustību. Daži milži ir uzvilkuši tādas pašas bruņas kā tie, kas ir ārpusē, lielākajai daļai tādu nav.
Šautriņām trāpot miesā, tās salūst, to galiņi noplīst un saturs tiek iespiests milžiem piemītošajā savādi sarežģītajā asinsrites sistēmā, kur to pa ķermeni strauji iznēsā viņu pašu straujā vielmaiņa. Pilnam efektam ir nepieciešama tikai neliela deva, un rūpīgi izsvērtais preparāts iedarbojas ārkārtīgi ātri, nekavējoties piekļūstot smadzenēm. Poršija vēro, kā milži apkrīt — cits pēc cita tie saraujas krampjos un sastingst. Ar nedaudzajiem bruņotajiem ienaidniekiem jātiek galā riskantākā veidā, veicot tiešu injekciju. Poršija zaudē četras no savas brigādes un zina, ka, ja uzbrukums no slēpņa nebūtu izdevies, varbūt bojā būtu gājušas visas.
Tik un tā — viņu skaits kuģī pastāvīgi aug. Lai gan Poršija labprātāk paliktu dzīva, viņa ir vienmēr pieņēmusi lielo iespēju, ka šī misija var beigties ar viņas nāvi.
Viņas lauka ķīmiķe vēl arvien ir dzīva un gatava paklausīt. Poršija nekavējas. Ziņnese teica, ka kuģi būs šahtas, kas nodrošinās gaisa cirkulāciju. Precīza loģistika, kā šķirsta kuģa dzīvojamās telpas tiek apgādātas ar elpojamu gaisu, Poršijai nav īsti saprotama, bet Avranas Kernas sniegtā informācija ir saprasta tik lielā mērā, cik nepieciešams.
Zirnekļu matainie ķermeņi ir jutīgi pret kustību pat cauri vakuuma tērpiem, un viņi ātri vien nosaka, no kurienes plūst vieglā vēsmiņa, kas nāk no ventilācijas šahtām. Poršija zina, ka tur tālāk būs sapulcējušās milžu armijas, kas neapšaubāmi gaidīs zirnekļu uzbrukumu. Bet tāds nav viņu plāns.
Lauka ķīmiķe žigli sagatavo ieroci — eleganti izveidotu savienojumu, kas jāiepludina gaisa šahtās, pa kurām tas pats atradīs savu ceļu kuģī.
Dodamies tālāk, Poršija pavēl, kad ķīmiķe savu ir padarījusi. Viņiem vēl jāsaliek pa vietām daudz šādu ķīmisku ieroču. Kā nekā uz kuģa ir milzīgs daudzums milžu.
Kad viņi beidzot saprata, ko Avrana Kerna mēģina viņiem izstāstīt, kad kļuva acīmredzams, ka viņu sugas ietais ceļš neizbēgami novedīs pie sadursmes ar milzīgajiem dieviem-radītājiem, zirnekļi vērsās pagātnē, lai gūtu iedvesmu, lai sameklētu zināšanas, kas apslēptas dziļi viņu vēstures sākumā. Bet viņi vēsturi var atsaukt atmiņā tik skaidri kā vakardienu. Zirnekļi nekad nav cietuši no cilvēku tekstiem raksturīgās problēmas — ka tik daudz kas tiek uz mūžiem zaudēts, laika rata lēni samalts. Viņu tālās sences kopā ar nanovīrusu attīstīja spēju ģenētiski nodot tālāk apgūto un pieredzēto — tiešā ceļā atdodot to pēctečiem. Tas ir bijis vitāli svarīgs solis sugai, kurā praktiski nepastāv vecāku rūpes par bērniem. Tādējādi ļoti senu laiku zināšanas ir saglabātas detalizēti — sākumā nodotas no vecākiem viņu pēctečiem, vēlāk destilētas un pieejamas ikvienam zirneklim, kas var šīs zināšanas iekļaut savā prātā un gēnos.