Globālā līmenī zirnekļi ir izveidojuši milzīgu pieredžu bibliotēku, no kuras pasmelties, iestādi, kas ir daudz sniegusi, lai viņi varētu tik žigli pacelties no neredzamības līdz orbītai.
Sājā arahnīdu Aleksandrijā ir apslēpti ievērojami noslēpumi. Piemēram: pirms daudzām paaudzēm, lielajā karā pret skudrām, pa zaļo
47 2
pasauli īsu brīdi staigāja milži — komanda no tā paša šķirsta kuģa, ko Poršija patlaban iekaro.
Viens no šiem milžiem tika notverts un daudzus gadus turēts gūstā. Tā laika Sapratne neietvēra ticību, ka šī būtne ir saprātīga, un patlaban zinātnieki dreb un skraida, izmisīgi domājot, ko gan būtu iespēts uzzināt, ja viņu priekšteči būtu vien nedaudz vairāk centušies sazināties.
Tomēr nevar teikt, ka no sagūstītā milža nebūtu noskaidrots nekas. Tā dzīves laikā un jo īpaši pēc tā nāves to laiku pētnieki darīja visu, ko varēja, lai izpētītu šī radījuma bioķīmiju un vielmaiņu, salīdzinot to ar viņu pasaulē esošajiem sīkajiem zīdītājiem. Zirnekļu tiešo zināšanu bibliotēkā viņi ir atraduši milzīgu daudzumu informācijas par to, kā darbojas cilvēku bioķīmija.
Apbruņojušies ar šīm zināšanām, kā arī peļu un līdzīgu dzīvnieku krājumiem eksperimentāliem nolūkiem — tas nebija ideāls, bet labākais pieejamais materiāls —, zirnekļi ir izstrādājuši savu izcilo ieroci, kas ir viiiu pēdējā cerība. Notika daudz diskusiju starp pilsētu un lielo saimju pārstāvjiem, kā arī starp tiem visiem un Avranu Kernu. Tika atmestas citas iespējas un risinājumi, līdz zirnekļu daba un situācijas ekstrēmais raksturs atstāja šo vienu. Un tagad Poršija un citas uzbrukuma brigādes ir pirmās, kas noskaidros, vai viņu risinājums darbojas — vismaz patlaban.
Gilgameša sensori gandrīz vai nesajūt preparātu, kas ieplūst kuģa apritē, telpu pēc telpas lienot pa korpusa rotējošo komandas daļu. Tajā nav acīmredzamu toksīnu, nekādu tūlītēji kaitīgu ķimikāliju. Daži mērījumi kuģī sāk reģistrēt nelielas izmaiņas gaisa sastāvā, bet tad viltīgais ierocis jau sācis ieviest haosu.
Milzīgie kareivji, kurus Poršija nupat pieveikusi, saņēmuši koncentrētas preparāta formas injekciju. Viņa redz, kā to savādās, dīvaini kustīgās acis raustās un šaudās, kā tās šurpu turpu groza neredzamu šausmu skati, vielai uzbrūkot viņu smadzenēm. Viss notiek pēc plāna.
Poršija vēlas palikt un viņus sasaistīt, bet viņiem nav laika, un viņa nezina, vai tik milzīgus briesmoņus apturēs tikai zīda tīkls. Viņai atliek cerēt, ka sākotnējai bezpalīdzībai — kas pamanīta arī eksperimentos ar zīdītājiem — sekos gaidītās pastāvīgās sekas. Būtu nepatīkami, ja milži kaut kā atlabtu.
Poršijas ļaudis turpina savu gaitu — ātri un apņēmīgi. Sī viela ir viņiem nekaitīga un izplūst cauri lapveida plaušām, neatstājot nekādu efektu.
Drīz pēc tam viņi nonāk telpā, kas pilna ar milžiem. Tie nav bruņoti, un tiem ir dažādi izmēri — Poršija spriež, ka tie ir pieaugušie un dažādu metienu mazuļi. Viņi jau ir padevušies neredzamās gāzes uzbrukumam — streipuļo apkārt, sabrūk uz pēkšņi nespēcīgajām kājām vai vienkārši guļ, blenzdami tikai pašu prātos esošās ainās. Gaisā jūtama spēcīga organiska dvaka — Poršija aptver, ka vairāki viņas upuri ir cietuši no nesaturēšanas.
Viņa pārliecinās, ka nav palicis neviens, kas varētu ar viņiem cīnīties, tad dodas tālāk. Ir palikuši vēl daudzi milži, kas jāpieveic.
7.9. Pēdējais bastions
Viņi šausminoši ilgu laiku dzirdēja, kā Kersts auro un kliedz, viņa mikrofons bija pieslēgts atvērtam kanālam. Drošībnieka tērpa kamera sniedza miglainas ainas — korpuss, zvaigznes, citi stāvi, kas ar kaut ko cīnās. Leina aizlūzušā balsī kliedza uz Ķerstu, mudināja viņu doties kuģī, bet Kersts jau sen vairs viņu nedzirdēja, jo nikni cīnījās ar kaut ko neredzamu. Attēla perifērijā uz mirkli pamanāmo cimdu kustības radīja iespaidu, ka viņš mēģina noņemt ķiveri.
Tad pēkšņi viņa balss pārtrūka, un mirkli viņi domāja, ka Kersts vienkārši beidzis raidīt, bet viņa kanāls vēl arvien bija atvērts — un tad viņi dzirdēja gārdzošu skaņu, mitru smakšanu. Kameras ārprātīgā raustīšanās bija beigusies, un zvaigžņotā debess gandrīz mierpilni slīdēja Ķersta skatu lokā.
“O, nē, nē, nē...” Leina izgrūda, un posmaina kāja no aizmugures ieslīdēja kameras kadrā un iegrābās Ķersta sejsegā. Viņi redzēja tikai daļu no radījuma, kas saliecies aptupās uz viņa pleca, lai varētu labāk pieķerties. Matains zirneklis ar mirdzošu eksoskeletu un aiz kaut kādas maskas nojaušamiem izliektiem ilkņiem: cilvēka senākās šausmas viņu bija gaidījušas šeit, pie cilvēces ekspansijas tālākajām robežām, un tās jau bija gatavas kosmosam.
Tad no visa kuģa ienāca ziņojumi. Inženieru komandas apvilka tērpus — vieglus darba tērpus, kam nebija nekādu bruņu vai to sistēmu, kas iepriekš tik maz bija noderējušas Ķerstām — un devās kravas telpu naidīgajā kaujas teritorijā. Citi mēģināja atkauties no iebrucējiem visur, kur bija ielauzušies rāpojošie norādījumi. Problēma bija tur, ka Gilgamešs tikai aptuveni spēja uzminēt, tieši kur tie ir ielauzušies.
Vairākas sūras minūtes Leina mēģināja koordinēt dažādās grupas — dažas no tām bija devušās ārā pēc vadības norādījumiem, citi bija vienkārši vientuļi kaujinieki no Cilts vai kravas, kas nomodā gaidīja krio-kameru aizvietošanu.
Tad ap viņiem kaut kas mainījās. I lolstens un Leina apmainījās skatieniem, abi acumirklī saprata, ka kaut kas nogājis greizi, bet neviens īsti nespēja formulēt — kas. Kaut kas visuresošs un allaž pats par sevi saprotams bija zudis.
Un beidzot Leina teica: “Dzīvības nodrošināšana.”
Holstens sajuta, kā jau no šīs domas vien viņa plaušas sasalst. “Kas?” “Es domāju...” Viņa paskatījās uz ekrāniem. “Beigusies gaisa cirkulācija. Šahtas ir noslēgtas.”
“Kas nozīmē...?”
“Kas nozīmē, ka nevajag elpot vairāk, nekā vajag, jo mums pēkšņi pietrūkst skābekļa. Kas, dirsā, no...?”
“Leina?”
Vecā inženiere novaikstījās. “Vitas? Kas notiek?”
“Esmu izslēgusi gaisu, Lein.” Zinātnieces balsī bija savāda pieskaņa — kaut kas starp bailēm un apņēmību.
Leinas skatiens bija kā piekalts Holstenam, cenšoties saņemties spēkus no viņa. “Vai būsi tik laipna un paskaidrosi, kāpēc?”
“Zirnekļi ir ielaiduši kaut kādu ķīmisku vai bioloģisku ieroci. Es sadalu kuģi sastāvdaļās, nogriežot vietas, kas vēl nav inficētas.” “Nogriežot vietas, kas nav inficētas?”
“Baidos, ka tā ir diezgan plaši izplatīta,” Vitas balss gandrīz nepacietīgi apliecināja — kā ārsts, kas mēģina pasniegt sliktas ziņas ar smaidu. “Domāju, ka varu izolēt šīs vietas un atjaunot ierobežotu nesaindēta gaisa cirkulāciju, bet pagaidām...”
“Kā tu to visu zini?” Leina noprasīja.
“Visi mani asistenti laboratorijā ir sabrukuši. Viņi cieš no kaut kādas lēkmes. Viņi ir pilnīgi nespējīgi.” Šajos vārdos bija jūtamas sīks, ātri apvaldīts drebulis. “Es pati esmu izolētā eksperimentu kamerā. Darbojos pie sava bioloģiskā ieroča, kas ļautu uzvarēt karā, iznīcināt sugu bez nepieciešamības izšaut kaut vienu lodi. Kā mēs būtu varējuši iedomāties, ka viņi mūs apsteigs?”