“Pieņemu, ka tas nav gandrīz pabeigts?” Leina jautāja — balsī gan nebija daudz cerību.
“Domāju, ka esmu tuvu. Gilgameša dati par vecās Zemes zooloģiju ir diezgan nepietiekami. Leina, mums nāksies...”
“Pārmaršrutēt nesabojāto gaisu,” inženiere nobeidza. Viņa bija salīkusi pār konsoli un drebošiem pirkstiem darbojās ap to izmisīgām, saraustītam kustībām. Viņa izskatījās novecojusi, it kā pēdējā stunda būtu uz viņas pleciem uzvēlusi vēl vienu desmitgadi. “Ķeros klāt. Hol-sten, tev jābrīdina mūsējie, liec viņiem uzvilkt maskas vai arī doties uz... uz... kur nu es tev pateikšu, tūliņ...”
Holstens jau darīja visu, ko spēja, cīnoties ar Gilgameša raustīgo, neuzticamo saskarni, izsaucot katru grupu, ko varēja atrast sistēmā. Daži neatbildēja. Zirnekļu ierocis neredzams izplatījās no telpas uz telpu, kamēr Vitas un Leina cīnījās, lai to noslēgtu.
Viņš ar atvieglojumu sasniedza Alpašu. “Viņi izmanto gāzi vai ko tādu...”
“Es zinu,” Cilts inženieris apstiprināja. “Mēs esam maskās. Tomēr tas ilgi nedarbosies. Šis ir avārijas komplekts.” Par spīti tam visam, viņa balss izskatījās savādi aizrautīga.
“Leina, sagatavo...” pienācīgie vārdi īstajā brīdī atrada savu vietu, “..atkāpšanās pozīciju. Vai esi redzējis kādu...?”
“Mēs nupat kā vienu bariņu sašāvām kā sūdus,” Alpašs kareivīgi apliecināja. Holstenam ienāca prātā, ka Ciltij ir cita izpratne par šo cīņu. Jā, ar prātu viņš zināja, ka Gils bija vienīgais cilvēces patvērums un ka patlaban no tā bija atkarīga viņa sugas izdzīvošana, bet viņam tas bija tikai kuģis, veids, kā nokļūt no vienas vietas citā. Alpašam un viņa ļaudīm tās bija mājas. “Jā, labi, jums vajadzētu atkāpties uz...” un tad jau Leina bija sagatavojusi maršrutu — viņa darbojās ar niknu apņēmību, elpai sēcot pār lūpām.
“Vitas?” vecā inženiere izgrūda.
“Vēl tepat.” Bezķermeniskā balss šķita tālāka nekā parasti.
“Visa šī sadalīšana segmentos, kā saprotu, ierobežos tevis pašas ieroča izplatību?”
Vitas izdeva savādu skaņu: varbūt tie bija domāti kā smiekli, bet tos sabotēja griezīgs histērijas asmens. “Es esmu... ienaidnieka aizmugurē. Esmu nogriezta, Lein. Ja varēšu kaut ko sabrūvēt, tad varu to dabūt pie... pie viņiem. Un es esmu tuvu. Es daudzus no viņiem saindēšu.”
Holstens sakontaktējās ar vēl vienu cīnītāju grupu, izdzirdēja īsu, kakofonisku aurošanas un kliedzienu fragmentu un atkal viņus pazaudēja. “Domāju, būtu labi, ja tu pasteigtos,” viņš neskanīgi teica.
“Dirsā ir,” Leina izspļāva. “Esmu zaudējusi... Mēs zaudējam drošas telpas.” Viņa sāka lauzīt sažuvušās rokas. “Kas...?”
“Viņi pārvietojas pa kuģi,” atbildēja Vitas rēgainā balss. “Viņi izgriež sev ceļu cauri durvīm, sienām, šahtām.” Trīsas viņas balsī pieauga. “Mašīnas, tās ir tikai mašīnas. Mirušas tehnoloģijas mašīnas. Nekas cits tas nevar būt. Bioloģiski ieroči.”
“Kas, dirsā, uztaisītu milzu zirnekļus kā bioloģiskus ieročus?” Leina norūca, vēl arvien kalibrējot izolējamos areālus, sūtot Holstenam jaunas instrukcijas, kuras pārsūtīt pārējai komandai.
“Leina...”
Kaut kas zinātnieces balsī lika abiem apstāties.
“Kas ir?” Leina noprasīja.
Sekoja ilga pauze, Leinai vairākkārt atkārtojot Vitas vārdu, bet nesaņemot atbildi, un tad: “Viņi ir šeit. Laboratorijā. Viņi ir šeit.”
“Tu esi drošībā? Noslēgtā telpā?”
“Leina, viņi ir šeit.” Bija tā, it kā visas cilvēciskās emocijas, kurām Vitas tik reti deva vaļu, būtu sakrātas šim mirklim, lai tās varētu saspiesties viņas drebošajā balsī, tikt izkliegtas katrā vārdā. “Tie ir šeit, tie ir šeit, viņi skatās uz mani. Lein, lūdzu, atsūti kādu. Atsūti palīgā kādu, lūdzu. Viņi man tuvojas, viņi...” Un tad kliedziens — tik skaļš, ka radio kanālā uz brīdi iečerkstējās statiskā elektrība. “Viņi ir uz stikla! Uz stikla! Viņi nāk iekšā! Graužas cauri stiklam! Lein! Leina, palīgā! Lūdzu, Leina! Piedod! Piedod!”
Holstcns tā arī neuzzināja, par ko Vitas lūdz piedošanu, un tad vairs nebija vārdu. Pat cauri sievietes kliedzieniem viņi dzirdēja vareno krakšķi, zirnekļiem ielaužoties viņas eksperimentu telpā.
Tad Vitas balss pēkšņi apklusa, no visa baiļpilnā trokšņa palika pāri vien dreboša izelpa. Leina un Holstens apmainījās skatieniem, un ne viens, ne otrs neatrada tajos neko daudz cerīgu.
“Alpaš,” klasicists mēģināja. “Alpaš, ziņo?”
Neviena vārda no Alpaša. Vai nu cilvēks slēpnī pats bija kļuvis par slēpņa upuri, vai varbūt radio vairs nedarbojās. Kā viss pārējais — kā viņu mēģinājums aizstāvēt kuģi — tas bruka un juka.
Viscaur Gilgamešā cita pēc citas izdzisa gaismas. Drošās zonas, kuras Leina bija izveidojusi, tikpat ātri tika sabojātas vai arī nebija tik drošas, kā dators viņai apgalvoja. Katra aizstāvju grupiņa iesaistījās pēdējā kaujā, zirnekļu uz kuģa kļuva tikai vairāk, un viņi bija arvien drošāki.
Un kravas telpā desmiti tūkstošu, kuri bija palikuši cilvēces krājumos, turpināja gulēt, tā arī nezinot, ka tiek zaudēta cīņa par viņu nākotni. Kriokamerās nav murgu. Holstens prātoja, vai viņam būtu tie jāapskauž. Tomēr viņš to nedarīja. Labāk sagaidīt beigas ar atvērtām acīm.
“Neizskatās labi.” Šis bija ar visnotaļ lielām grūtībām izveidots minimāls situācijas apraksts, mēģinājums izklaidēt Lcinu. Viņas grumbainā, laika zoba sagrauztā seja pagriezās pret Holstenu, viņa pastiepa roku un satvēra tajā Holstena plaukstu.
“Mēs esam nogājuši tik tālu.” Nebija skaidrs, vai viņa domāja visu kuģi vai tikai viņus abus.
Katrs no viņiem dažus mirkļus pavadīja, novērtējot bojājumu izplatību, un, kad viņi nākamreiz ierunājās, tad tas notika gandrīz vienlaikus.
“Es nevaru nevienu sasaukt,” no Holstena puses.
“Esmu zaudējusi nākamās telpas izolāciju,” no Leinas.
Esam palikuši tikai mēs. Vai arī datori atkal nestrādā. Beigu beigās mēs izdzīvojām pārāk ilgi. Holstens, klasicists, juta, ka viņam piemīt unikālas zināšanas, kas ļāva viņam paskatīties atpakaļ pa ceļu, ko viņiem ierādījis laiks. Kas par vēsturi! No mērkaķa līdz cilvēcei, caur rīku lietošanu, ģimeni, kopienu, valdīšanu pār apkārtējo vidi, sāncensību, karu, pastāvīgu tik daudzu sugu iznicināšanu — sugu, ar kurām viņi dalīja vienu planētu. Tad viņi kļuva par trauslo Vecās Impērijas virsotni, viņi bija līdzīgi dieviem, viņi bija klejojuši starp zvaigznēm un tālu no Zemes radījuši savus izdzimteņus. Un nogalinājuši cits citu veidos, kādus viņu senči mērkaķi nevarētu ne sapņos redzēt.
Un tad — mēs\ sabojātas pasaules mantinieki, kas sniedzās pretī zvaigznēm, kad zem viņu pēdām mira Zeme, cilvēces izmisīgais mēģinājums likt visu uz spēles ar šķirsta kuģiem. Šķirsta kuģi — tagad vienīgo, jo mēs neko neesam dzirdējuši no pārējiem. Un vēl arvien viņi bija ķīvējušies un cīnījušies, devuši vaļu pašu ambīcijām, kliķēm, pilsoņu karam. Un visu šo laiku mūsu ienaidnieks — mūsu nezināmais ienaidnieks — bija audzis spēkā.
Leina bija aizgājusi līdz lūkai, spieķim klaudzinot pret grīdu. “Tā ir silta,” viņa klusi teica. “Viņi ir ārā. Griež.”
“Maskas.” Holstens bija dažas atradis un sniedza vienu no tām Lei-nai. “Atceries?”
“Nedomāju, ka mums vairs vajadzēs privātu kanālu.”
Viņam bija jāpalīdz Leinai aizsprādzēt siksnas, un beidzot viņa vienkārši apsēdās, salikusi trīcošās rokas klēpi, un izskatījās maza, trausla un veca.
“Man žēl,” viņa teica. “Es mūs visus novedu līdz šejienei.”