Viņas roka bija Holstena plaukstā, tā bija auksta un gandrīz vai bez miesas — kā maiga, nonēsāta āda pār kauliem.
“Tu nevarēji zināt. Tu darīji visu, ko varēji. Neviens nebūtu to paveicis labāk.” Tās gan bija tikai mierinošas frāzes. “Te ir kādi ieroči?”
“Pārsteidzoši, kam visam tik mēs neesam sagatavojušies, ne?” Atgriezās kāda Leinas sausā humora dzirksts. “Izmanto manu nūju. Nosit man zirnekli.”
Mirkli Holstens domāja, ka viņa joko, bet Leina pastiepa viņam metāla spieķi, un viņš beidzot to satvēra, izvērtēdams tā iespaidīgo svaru. Vai šis bija scepteris, kas lika topošajai Ciltij tai sekot no paaudzes paaudzē? Cik daudz vadoņa kandidātu Leina gadsimtu gaitā ar to nolikusi pie vietas? Tas bija teju vai svēta relikvija.
Tā bija nūja. Šādā ziņā tā bija cilvēka radītas lietas kvintesence: rīks, ar ko sist, ar ko lauzt, ar ko atvērt prototipisko ceļu, ar kādu cilvēce stājās pretī Visumam.
Un kā viņi stājas, pretī pasaulei? Kas ir zirnekļa pamatrlks?
Mirkli viņš aizrāvās ar domu: tie būvē. Un tas bija savādi mierīgs tēls — bet tad ieskanējās viņa konsole, un viņš gandrīz vai paklupa pār spieķi, mezdamies pie tās. Ziņa? Kāds tur, ārā, bija dzīvs!
Mirkli viņš atklāja, ka mēģina atraut roku, iedomādamies, ka tā varētu būt ziņa no viņiem — kaut kāds sakropļots juceklis ar gandrīz-Impērijas-C valodu tajā, un šajā ziņojumā slēptos necilvēciskais saprāts, ļaunprātīgs un nenoliedzams.
“Leina...?” ieskanējās klusa, vārga balss. “Lein...? Vai tu...? Lein....?”
Holstens stīvi skatījās uz konsoli. Šajos vārdos bija kaut kas drausmīgs, kaut kas drebošs, sabojāts, negatavs.
“Kerst,” Leina viņu pazina. Viņas acis bija plati ieplestas.
“Lein, es atgriežos,” Kersts turpināja, izklausīdamies mierīgāks nekā jebkad. “Es tagad nāku iekšā.”
“Kerst...”
“Viss ir kārtībā,” atskanēja drošībnieku bosa balss. “Viss ir kārtībā. It viss būs kārtībā.”
“Kerst, kas ar tevi noticis?” Holstens noprasīja.
“Ir labi. Es tagad saprotu.”
“Bet zirnekļi...”
“Viņi ir...” sekoja ilga pauze, it kā Kersts rakātos pa savu smadzeņu saturu, meklēdams īstos vārdus, “...kā mēs. Viņi ir mēs. Viņi ir... kā mēs.”
“Kerst...!”
“Mēs tagad atgriežamies. Mēs visi.” Un Holstenam ienāca prātā šausminoša, iracionāla doma par izsūktu, izžuvušu čaulu bruņutērpā — vēl arvien neiespējamā kārtā dzīvu.
“Holsten!” Leina pieķērās viņam pie rokas. Gaisā bija tāda kā dūmaka, tikko jūtama ķīmiska migla — ne zirnekļu iznīcinošais ierocis, bet tā viela, kas grauzās cauri lūkai.
Tad pie tās apakšmalas parādījās caurums un kaut kas nāca pa to.
Uz mirkli viņi skatījās viens uz otru: divas atvases seniem, kokos mītošiem senčiem ar lielām acīm un zinātkāriem prātiem.
Holstens pacēla Lcinas nūju. Zirneklis bija milzīgs, bet milzīgs tikai pēc zirnekļu mēroga. Viņš varēja iedragāt tā mataino čaulu un izsvaidīt tā saliekto kāju gabalus. Viņš varēja šajā pēdējā brīdī būt cilvēks. Viņš varēja izcelties ar savu spēju iznīcināt.
Bet pa spraugu iekšā rāpās vēl citi, un viņš bija vecs, un tagad Leina bija vecāka, un viņš meklēja to otru cilvēka īpašību — pēdējā laikā tik reti sastopamu — un aplika rokas ap viņas augumu, turēja sievieti tik tuvu sev klāt, cik uzdrīkstējās, un nūja ar troksni nokrita uz zemes.
“Lein...” atskanēja Ķersta rēgainā balss. “Meison...” Un tad: “Aiziet, ātrāk taču,” saviem ļaudīm. “Sagrieziet pinekļus, ja esat iestrēguši.” Un šī nepacietības nots bija tik tipisks Kersts — viscaur Kersts, par spīti savam jaunajam rāmumam.
Zirnekļi nedaudz izretojās, kā apakštasītes milzīgās acis no caurspīdīgajām maskām, ko radījumi bija uzvilkuši, vērās viņos abos. Ieskatoties šajās svešatnajās acīs, Holstens ar pārsteigumu sajuta kontaktu, kādu viņš līdz šim bija pazinis tikai ar savējiem.
Viņš redzēja, kā viens no šiem radījumiem savelk pakaļkājas un saspringst.
Zirnekļi lēca, un viss bija beidzies.
7.10. Žēlastība
Šķiet, ka atspolei vajag veselu mūžību, lai nokristu no dzidri zilajām debesīm.
Šeit ir sapulcējies diezgan liels pūlis — šeit, nolīstajā laukā aiz Septiņu Koku pilsētas Lielās Ligzdas rajona. Uz zemes un apkārtesošajos kokos un zīda struktūrās, cieši saspiedušies kopā, gaida zirnekļi. Daži ir izbijušies, citi priecīgi satraukti, vēl citi nav īsti labi sapratuši, kas tieši tagad notiks.
Šeit ir arī vairāki duči visredzošo koloniju, tās notver un nosūta attēlus uz hromatoforu ekrāniem visā zaļajā pasaulē — tur tos vēros miljoniem zirnekļu, tajos cītīgi skatīsies mutkāji zem viļņiem, ar dažādu līmeņu nesapratni tajos vērsies daudzas citas sugas, kas atrodas uz saprāta robežas. Varbūt pat spļāvēji — neo-skitodes savos savvaļas rezervātos — ieraudzīs šī mirkļa attēlus.
Šeit top vēsture. Vēl vairāk: šeit sākas vēsture; jauna ēra.
Visuresošā doktore Avrana Kerna vēro, kā viņas bērni gatavojas. Viņa vēl arvien nav pārliecināta, bet tik daudzi gadu tūkstoši cinisma aizplūdīs tikai ar laiku.
Mums vajadzēja viņus iznicināt, viņu vajā šī doma, bet, no otras puses un par spīti savai šībrīža izkaisītajai formai — viņa ir tikai cilvēks.
Viņas vēl palikušie faili par cilvēka neiroķīmiju kopā ar pašu zirnekļu veikto senā gūstekņa izpēti ir noveduši pie šī. Tomēr viņa nav bijis pirmcēlonis. Paši zirnekļi ir daudz un ilgi diskutējuši par to, kā reaģēt uz ilgi gaidītajiem iebrucējiem, biežāk ignorējot viņas padomus nekā sekojot tiem. Viņi zināja, kādas ir likmes. Viņi pieņēma to, kā Kerna novērtē cilvēku ticamāko rīcības ceļu, ja tiem tiks dota brīva vaļa pār planētu. Genocīds — savas un citu sugu — vienmēr ir bijis rīks cilvēku arsenālā.
Ari paši zirnekļi ir bijuši atbildīgi par dažām iznīkušām sugām, bet viņu agrīnā pieredze ar skudrām ir vedusi viņus pa citu ceļu. Viņi ir redzējuši iznīcināšanas ceļu, bet viņi ir arī redzējuši, kā skudras izmantoja pasauli. It viss var būt rīks. It viss ir noderīgs. Viņi nenoslaucīja spļāvējus no zemes virsas, tāpat kā neiznīcināja arī pašas skudras — lēmums, kas vēlāk kļuva par viņu plaukstošās tehnoloģijas pamatu.
Uzzinājuši, ka pie viņiem atbrauks cilvēki, suga, kas viņus radījusi, leģendārie milži, zirnekļu uzdotais jautājums nebija: Kā mēs varam viņus iznīcināt? Jautājums bija: Kā mēs varam viņus notvert? Kā mēs varam viņus izmantot?
Kas ir tā barjera starp mums, kas liek viņiem vēlēties iznicināt mūs?
Zirnekļiem ir idejas, kas līdzīgas cietumnieka dilemmai, bet viņi domā smalku mijiedarbību kontekstā, domā par pasauli, kas ir ne tikai redzama, bet arī pastāvīgi vibrējoša un sajūtama. Doma par diviem cietumniekiem, kas nespēj sazināties, viņiem nebūtu pieņemams status quo, bet gan problēma, kas jāpārvar: cietumnieka dilemma kā Gordija mezgls, kas jāpārcērt, nevis kurā jāsasienas.
Viņi ir ilgi zinājuši, ka viņu un citu planētas sugu ķermeņos ir ziņa. Senos laikos, kad viņi cīnījās ar sērgu, viņi saprata, ka tas ir kaut kas atšķirīgs no viņu pašu ģenētiskā koda, un domāja, ka tas ir Ziņneses darbs. Savā ziņā viņiem bija taisnība. Pirms ilga laika viņi nošķīra nano-vīrusu savos organismos.
Viņi nevarēja nepamanīt, ka radījumi, kas bija veidoti līdzīgi milžiem — peles un līdzīgi mugurkaulnieki visā pasaulē —, nebija nanovī-rusa nēsātāji, un tādēļ viņiem pietrūka kopības sajūtas, kas droši vien saistīja zirnekļus savā starpā, kā arī ar citām posmkāju sugām. Peles bija tikai dzīvnieki. Nešķita iespējams, ka tās varētu kļūt par kaut ko citu. Salīdzinājumā ar viņām Pausīda vaboles — un ducis citu līdzīgu radību — teju vai plīsa no potenciāla.