Zirnekļi ir ilgi un smagi strādājuši, lai izveidotu nanovīrusa variantu, kas uzbrūk zīdītāja nervu sistēmai — ne visu vīrusu tā sarežģītībā, bet vienkāršu rīku ar vienu mērķi, kas ir lipīgs, pārnēsājams, mantojams un neatgriezenisks. Tās nanovīrusa daļas, kas varētu veicināt evolūciju, ir atdalītas — pārāk sarežģītas un pārāk maz izprastas —, atstājot neskartu vienīgi vienu no vīrusa pamatfunkcijām. Tā ir prāta pandēmija, pielāgota un mutēta tā, lai pārrakstītu atsevišķas ļoti konkrētas zīdītāja smadzeņu daļas.
Pats pirmais nanovīrusa efekts, kad tas pieskārās senajiem Portia labiata zirnekļiem pirms tik daudziem tūkstošiem paaudžu, bija — pārvērst vientuļu mednieku sugu sabiedrībā. Līdzīgais aicina līdzīgo, un tie, kam bija pieskāries vīruss, pazina savus biedrus jau tad, kad viņiem vēl pietrūka kognitīvās kapacitātes pazīt sevi.
Kerna — un visi pārējie — vēro, kā nolaižas atspole. Augšā, uz Gil-gameša, kas atrodas orbītā simtiem kilometru virs ekvatoriālā tīkla un tā kosmosa liftiem, ir daudzi cilvēki — visi inficēti — un tūkstošiem vēl guļošo, kam būs nepieciešams ievadīt vīrusu. Šis darbs prasīs ilgu laiku, bet, no otras puses, šī nolaišanās ir pirmais solis uz integrāciju, un arī tā prasīs daudz laika.
Pat starp zirnekļiem nanovīruss ir ilgi cīnījies pret iedzimtajiem paradumiem — kanibālismu un partnera nogalināšanu. Tā ievērojamā veiksme tomēr galvenokārt izpaudusies sugas iekšienē. Portiid ģints pārstāvji vienmēr ir bijuši mednieki, tādēļ visaptveroša empātija būtu viņus sakropļojusi. Šī bija patiesā viņu bioķīmiskās atjautības pārbaude. Zirnekļi ir izdarījuši visu, ko varējuši, veicot visus iespējamos testus ar zemākas kārtas zīdītājiem, bet tikai pēc tam, kad Poršija un viņas biedrenes bija pārņēmušas vadību pār šķirsta kuģi un tā komandu, kļuva zināma patiesība.
Uzdevums nebija tikai paņemt samazinātu vīrusa versiju un pārveidot to tā, ka tas uzbruks zīdītāja smadzenēm: jau tas vien bija sarežģīti, bet pēc būtības bezjēdzīgi. īstās grūtības šim zirnekļu zinātnieku leģionam, kas strādāja paaudzēm ilgi, katrs iegūstot neatšķaidītu iepriekšējās paaudzes mācību, bija izveidot cilvēku infekciju tā, ka tā pazīst savus vecākus: lai tā pazīst savu klātbūtni tās radītājos — zirnekļos — un aicina sekot šai līdzībai. Radniecība submikrolīmenī tā, lai ikviens no Gilgameša lielajiem milžiem, dižajiem, neapdomīgajiem aizvēsturiskajiem dieviem radītājiem, varētu skatīt Poršiju un viņas cilti un atzīt viņus par saviem bērniem.
Kad atspole ir nolaidusies, zirnekļi pietuvojas — čumošs, matains pelēks paisums ar kājām, ilkņiem, stingi vērojošām bezplakstiņu acīm. Kerna vēro, kā atveras lūka un parādās pirmie cilvēki.
Viņu ir tikai saujiņa. Šis pats ir eksperiments, tikai lai pārbaudītu, vai nanovīrusa fragments ir radījis cerēto efektu.
Viņi nokāpj lejup pie zirnekļu viļņa, kuru cietie, sarainie ķermeņi atsitas pret cilvēkiem. Nav acīmredzama pretīguma, nav pēkšņas panikas. Cilvēki — Kernas pārveidotajām acīm — šķiet pilnīgi mierīgi. Viena pat izstiepj roku un ļauj, lai tā pieskaras mudžošajām mugurām. Vīruss viņos visos saka: Tie esam mēs, viņi ir kā mēs. Tas saka zirnekļiem to pašu, sakropļotajam vīrusa fragmentam saucot saviem pilnīgākajiem radiem: Mēs esam kā jūs.
Un tad Kerna sāk domāt, ka zirnekļu iejaukšanās varētu būt gājusi tālāk, nekā viņi ir gribējuši. Ja visu cilvēku smadzenēs būtu bijis kaut mazs graudiņš, kas teiktu: viņi ir kā tu, kas novilktu tievu empātijas zīda pavedienu no cilvēka uz cilvēku visu planētu aptverošā tīklā — kas tad būtu varējis notikt? Vai tad būtu bijuši tie paši kari, tās pašas izkaušanas, vajāšanas un krustagājieni?
Varbūt, skāņi nodomā Kerna. Viņa grib par to aprunāties ar Fabi-anu, bet pat viņas uzticamais kalpotājs ir izlīdis saules gaismā, lai novērotu notiekošo savām acīm.
Pa atspoles lūku aiz cilvēkiem izkāpj Poršija līdz ar dažām no savas saimes. Tas, cik milzīgā notikumā viņa ir piedalījusies, Poršijai nav līdz galam aptverams. Viņa priecājas, ka ir dzīva: daudzām viņas biedrenēm nav tā paveicies. Maksa par to, ka cilvēku cilts ir pievērsta viņu skatupunktam, ir bijusi augsta.
Bet tas bija to vērts, Bianka viņai apstiprināja, kad Poršija izteica šo domu. Kas zina, ko pēc šīs dienas mēs varēsim paveikt kopā ? Viņi kā nekā ir atbildīgi par mūsu esamību šeit. Mēs esam viņu bērni, lai gan līdz šim viņi mūs nepazina.
Starp cilvēkiem ir kāda, kas Poršijai šķita ievainota vai veca — bet tagad zirneklicnc saprot, ka viņa vienkārši ir sava garā milža mūža nogalē. Kāds cits, tēviņš, ir iznesis viņu no atspoles un noguldījis zemē, un zirnekļi ap abiem izveidojuši zinātkāru, grūstīgu, bet cieņpilnu loku. Poršija redz, kā dziestošā cilvēka rokas sagrābj zemi, ieķeras zālē. Viņa ar savādajām, šaurajām acīm skatās zilajās debesis — bet šajās acis Poršija spēj atrast ko vienojošu, tagad, kad nanovīrusa saikne darbojas abos virzienos.
Viņa mirst, šis vecais cilvēks — vecākais cilvēks, kas jebkad ir bijis, ja Kerna to ir pārtulkojusi pareizi. Bet viņa mirst pasaulē, kas kļūs par viņas ļaužu pasauli: pasaulē, ko viņas ļaudis dalīs ar citiem. Poršija nevar būt droša, bet viņai šķiet, ka šis vecais cilvēks ir ar to mierā.
8. DIASPORA
.
8.1. Drosmīgi doties
Helēna Holstena Leina atgāžas savā tiklā, juzdamās ērti nulles gravitācijā, bet pārējā komanda ap viņu pabeidz pirmsstarta pārbaudes.
Kuģim ir divi vārdi, un tie abi nozīmē vienu un to pašu: Ceļotājs. Helēna nezina, ka tas kādreiz, sensenos laikos, bija vārds, kas tika dots cilvēka veidotam kosmosa celmlauzim — kādam, kas gadu tūkstošus pēc tā palaišanas vēl arvien varbūt kaut kur traucas cauri kosmosam kā kluss pierādījums sasniegumam, ko tā radītāju pēcteči sen jau aizmirsuši.
Ceļotājā nav nekā cita no jau sen gabalos sadalītā Gilgameša — tikai ideja. Zemes senā tehnoloģija, ko tik sen ar grūtībām kopa Helēnas vec-vecvecmāmiņa, ir atdzīvināta, atklāta no jauna, papildināta un uzlabota. Zirnekļu zinātnieki vispirms apguva, ko varēja iemācīt cilvēki — par viņu metāla un elektronikas, datoru un kodoldzinēju tehnoloģiju. Pēc tam viņi mācīja to atpakaļ savu pasniedzēju bērniem, un šīs zinības tika paplašinātas un uzlabotas ar viņu ne-cilvēcisko perspektīvu. Līdzīgā veidā cilvēku prāti ir atritinājuši pašu zirnekļu sarežģītās biotehnoloģijas pavedienus un snieguši savu redzējumu. Abām sugām ir ierobežojumi, kurus nav viegli pārkāpt: mentāli, fiziski, sensori. Tāpēc viņi ir nepieciešami cits citam.
Ceļotājs ir dzīva būtne ar kodoldzinēja sirdi, milzīgs bioinženierijas darbs ar programmējamu nervu sistēmu un simbiotisku skudru koloniju, kas to regulē, labo un uzlabo. Tajā ir septiņdesmit personu liela komanda, kā arī ģenētiskais materiāls no desmittūkstoš citiem, un simtiem tūkstošu Sapratņu. Šis ir pētniecisks kuģis, nevis izmisumā radīts šķirsts, bet ceļojums ilgs daudzus miega gadus un šķita saprātīgi nodrošināties.
Abas zaļās pasaules ļaužu grupas tagad sadarbojas patīkamā harmonijā. Bija paaudze, kad abas puses bija piesardzīgas, bet pēc tam, kad šīs barjeras — starp sugām un starp indivīdiem — nojauca nanovīruss, tika novērsts jau daudz potenciālu traģēdiju. Dzīve nav ideāla, atsevišķi indivīdi vienmēr būs ar trūkumiem, bet empātija — spēja saredzēt citus ap sevi kā tādus pašus ļaudis — beigās uzvar visu.