Es, es esmu to panākusi. Arjūsu rokām es būvēju, ar jūsu acīm mērīju, bet prāts — prāts ir vien īgi mans.
Avranas lūpas turpināja kustēties plānotajā ritmā, un izteiktie vārdi viņu pašu garlaikoja pat vairāk nekā, domājams, viņas klausītājus. Šīs runas īstā auditorija to noklausīsies tikai pēc divdesmit gadiem: kad tā nonāks līdz mājām kā pēdējais apstiprinājums par to, kā tagad būs būt. Viņas prāts sazinājās ar Brin 2 centrmezglu. Apstiprināt Mucas sistēmas! viņa nosūtīja pieprasījumu pa sasaisti ar stacijas vadības datoru — šī pārbaude viņai pēdējā laikā bija kļuvusi par nervozu paradumu.
Pieņemamā kārtībā, dators atbildēja. Un, ja viņa palūkotos dziļāk šajā neizteiksmīgajā secinājumā, tad redzētu precīzus nolaižamā kuģa datus, tā gatavības pakāpi, pat desmit tūkstošu lielās primātu kravas organisma stāvokļa rādītājus — tie bija izredzētie, kas mantos ja ne Zemi, tad vismaz šo planētu, lai kā arī to nesauktu.
Lai kā arī viņi to galu galā nesauktu — pēc tam kad prāta spēju pacelšanas nanovīruss viņus aizvedīs tik tālu attīstības ceļā. Biotehniķi lēsa, ka jau trīsdesmit vai četrdesmit paaudžu laikā mērkaķi būs nonākuši attīstības stadijā, kurā viņi varētu sazināties ar Sargkapsulu un tās vienīgo iemītnieku — cilvēku.
Blakus Mucai bija Kolba: sistēma, kas nogādās vīrusu. Vīruss nodrošinās paātrinātu mērkaķu attīstību — tikai vienā vai divos gadsimtos viņi spers platus soļus, pieveicot gan fiziskās, gan mentālās attīstības ceļu, kurš cilvēkiem bija prasījis garus un nežēlīgus gadu miljonus.
Vēl viens blāķis cilvēku, kam jāpateicas, — Kerna pati nebija biotehnoloģiju speciāliste. Tomēr viņa bija redzējusi specifikāciju un simulācijas, ekspertsistēmas bija pārbaudījušas teoriju un apkopojušas to tādos terminos, ko varēja saprast arī viņa — ģeniāla zinātniece plašā jomu spektrā. Skaidrs, ka vīruss bija iespaidīgs veikums — ciktāl nu viņa to spēja aptvert. Inficētie indivīdi radītu pēcnācējus ar dažādām noderīgām mutācijām: lielāku smadzeņu izmēru un sarežģītību, lielāku ķermeni, kas piemērots šādām smadzenēm, elastīgākiem uzvedības modeļiem, ātrāku mācīšanos... Vīruss pat spēja atpazīt infekcijas klātbūtni citos tās pašas sugas indivīdos, lai veicinātu selektīvu vairošanos, kuras rezultātā labākie īpatņi radītu vēl labākus pēcnācējus. Mikroskopiskajā čaulā bija ieslēgta visa nākotne — savā (gan ļoti ierobežotā) veidā vīruss bija teju tikpat gudrs kā būtnes, ko tam lemts uzlabot. Tas dziļi mijiedarbosies ar saim-niekorganisma genomu, pavairosies tā šūnās kā jauns organoīds, nododot sevi tālāk saimnieka atvasēm, līdz visa suga kļūs par labvēlīgās infekcijas nēsātājiem. Lai cik izmaiņu arī nepiedzīvotu mērkaķi, vīruss adaptēsies, pielāgojoties genomam, ar kuru sapārots, analizējot, modelējot un improvizējot ar visu, ko mantojis, — līdz tiks radīts kaut kas tāds, kas spēs ieskatīties savu radītāju acīs un viņus saprast.
Viņa bija pārdevusi šo ideju Zemes cilvēkiem, tēlaini aprakstot, kā pēc tam kolonisti sasniegs šo planētu, nolaidīsies no debesīm kā dievi un satiks savu jauno tautu. Viņus sveiks nevis skarba, mežonīga pasaule, bet gan vesela saprātīgu, mākslīgi attīstītu palīgu un kalpu rase, kas viņus redzēs ka savus radītājus. Lai gan viņa to bija teikusi zemiešu valdes sēdēs un komisijās, tomēr tas ne mirkli nebija bijis šī vingrinājuma mērķis. Mērķis bija paši mērkaķi — un tas, par ko viņi kļūs.
Par to jau NUNķi tik ļoti satraucās. Viņi brēkāja par to, kā no prastiem lopiņiem tiks radītas pārākas būtnes. Patiesībā viņi bija kā izlutināti bērni, kas iebilst pret to, ka ir jādalās. Cilvēce gluži kā vienīgais bērns gribēja sev nedalītu Visuma uzmanību. Un gluži kā daudzus citus projektus, kas tika pasniegti kā politiskas problēmas, vīrusa attīstību apkaroja ar protestiem, sabotāžu, terorismu un slepkavībām.
Un tomēr mēs beidzot triumfēsim pār savu primitīvo dabu, Kerna apmierināti nodomāja. Un, protams, NUNķu izmestajos apvainojumos bija sava daļiņa taisnības, jo viņai patiešām bija vienaldzīgi gan kolonizatori, gan viņas biedru jaunimperiālistiskie sapņi. Viņa vēlējās radīt jaunu dzīvību — gan pēc cilvēces, gan arī sava ģīmja un līdzības. Viņa vēlējās zināt, kas attīstīsies — kāda sabiedrība, kādas zināšanas —, kad viņas mērkaķi paliks vieni ar savu mērkaķību... Tieši šī bija Avranas Kernas noteiktā cena, balva par to, ka viņa cilvēces labā nodarbina savu ģeniālo prātu. Šis eksperiments, šis planētas izmēra neatbildētais jautājums par to, kā būtu, ja būtu. Viņas pūliņu rezultātā tika radīta virkne teraformētu planētu, bet kā maksu par to viņa saņems pirmdzimto sev un pašas radītajiem jaunajiem cilvēkiem.
Viņa sajuta, ka visapkārt ieildzis gaidpilns klusums, un saprata, ka ir nonākusi līdz runas beigām. Tagad visi domāja, ka viņa tikai ietur dramatisku pauzi pirms mirkļa, kuram nekāds teatrālums nebija vajadzīgs.
“Scringa kungs, vai esat pozīcijā?” viņa jautāja atvērtajā kanālā — lai visi dzird. Serings bija brīvprātīgais, cilvēks, kuru viņi atstās aiz sevis. Garum garus gadus viņš riņķos ap planētas izmēra laboratoriju, aizmidzis aukstā miegā, līdz beidzot pienāktu īstais mirklis un viņš varētu kļūt par jaunās saprātīgo primātu rases skolotāju. Avrana viņu teju vai apskauda — Serings redzēs, dzirdēs un piedzīvos daudz ko tādu, ko neviens cits cilvēks nav piedzīvojis. Viņš būs jaunais Hanumans, mērkaķu dievs.
Gandrīz apskauda, jo galu gala pati Kerna labprātāk vēlējās doties prom un ķerties pie citiem projektiem. Lai citi kļūst par vienas atsevišķas pasaulītes dieviem. Viņa ceļos starp zvaigznēm un kļūs par panteona galvu.
“Nē, es neesmu pozīcijā.” Serings acīmredzot iedomājās, ka arī viņš ir pelnījis plašāku publiku, un raidīja kopējā kanālā.
Kerna juta aizvainojuma dūrienu. Es taču nevaru fiziski visu izdarīt pati! Kāpēc pārējie cilvēki tik bieži nespēj atbilst maniem standartiem — es taču uz viņiem paļaujos! Viņa nosūtīja ziņu Seringam vienam pašam: “Varbūt paskaidrosi, kāpēc?”
“Es cerēju, ka man būs iespēja teikt dažus vārdus, doktore Kerna.”
Viņa zināja, ka šī uz ilgu laiku būs Seringa pēdējā iespēja sazināties ar savas sugas pārstāvjiem, tādēļ daži vārdi šķita esam vietā. Ja viņš sevi parādīs no labās puses, tad tas padarīs Kernu pārvēl dižāku leģendu. Tomēr viņa saglabāja kontroli pār komunikācijas vadību, pārsūtot Seringa balsi ar dažu sekunžu novēlošanos, ja nu viņš sāktu puņķoties vai izg-velztu kaut ko nepiedienīgu.
“Sis ir pagrieziena punkts cilvēces vēsturē,” allaž nedaudz skumīgā Seringa balss sasniedza Kernu un pēc tam arī visus pārējos. Viņa attēls bija redzams visos Prātacs ekrānos — spilgti oranžā skafandra aizdare ciet līdz pat zodam. “Kā jau varat iztēloties, man bija daudz un ilgi jādomā, līdz pieņēmu lēmumu iet šo ceļu. Reizēm vienkārši jādara tas, kas jādara — lai arī kāda cena par to nebūtu jāmaksā.”
Kerna pamāja — šī runa viņai patika. Esi nu labs mērkakītis un pabeidz žigliy Sering. Dažiem no mums te ir jāturpina radit mantojumu nākamajām paaudzēm.
“Mēs esam nonākuši tik tālu, bet vēl arvien pieļaujam visas vecās kļūdas,” Serings ietiepīgi turpināja. “Te nu mēs stāvam, Visums ir rokas stiepiena attālumā — bet mēs nevis kaļam savus likteņus, bet mierīgi noskatāmies, kā tiekam izmesti vēstures mēslainē.”