Kerna bija nedaudz aizdomājusies, un tikai pēc tam, kad vārdi jau bija nonākuši līdz komandai, viņa aptvēra, ko Serings pateicis. Avrana pēkšņi manīja, ka biedri savā starpā satraukti sazinās, pat sadzirdēja dažus balsī izteiktus vārdus sev blakus. Tajā pašā laikā doktors Mcrsjans nosūtīja viņai ziņu pa citu kanālu: “Kāpēc Serings atrodas dzinēja telpā?”
Seringam nebija jāatrodas adatas dzinēja telpā. Seringam bija jābūt Sargkapsulā, gatavam ieņemt vietu orbītā un vēsturē.
Viņa pārtrauca Seringa sakarus ar komandu un nosūtīja niknu prasību paskaidrot, vai viņš sajēdz, ko dara. Mirkli Seringa avatārs viņas skata laukā nekustīgi blenza uz Avranu, tad beidzot sakustināja lūpas atbilstoši izteiktajiem vārdiem.
“jūs ir jāaptur, doktore Kerna. Jūs un jūsējie —jūsu jaunie cilvēki, jaunās mašīnas, jaunās sugas. Ja jums izdosies šis eksperiments, tad sekos nākamās pasaules — tā jūs pati teicāt, un es zinu, ka tās jau tiek terafor-mētas. Tam tiks pielikts punkts. Tagad. Non Ultra Natūra!Ne pārāki par dabu!”
Dažus būtiski svarīgos mirkļus, kurus varētu izmantot, lai mēģinātu Seringu atrunāt, Kerna iztērēja personiskiem apvainojumiem. Tad Serings ierunājās vēlreiz.
“Esmu jums atslēdzis skaņu, doktore. Ja vēlaties, varat darīt ar mani to pašu, bet kopš šī brīža es runāšu, un jums nebūs iespējas mani pārtraukt.”
Viņa centās izmest Seringu no sistēmas, meklēja datoru vadībā viņa darbības pēdas, bet Serings bija Kernu precīzi un eleganti izslēdzis no spēles. Milzīgas stacijas vadības daļas vispār neparādījās viņas prātā atveidotajā shēmā, un, kad viņa mēģināja datoru par tām iztaujāt, tika noliegta to eksistence. Neviena no šīm sistēmas daļām nebija kritiski svarīga misijai — tā nebija ne Muca, ne Kolba, pat ne Sargkapsula —, un tādēļ Kerna nebija tās ikdienā pārbaudījusi ar tādu apsēstību kā parasti.
Tās nebija kritiski svarīgas misijai, bet kritiski svarīgas stacijai.
“Viņš ir atslēdzis reaktora drošības sistēmu,” Mersjans ziņoja. “Kas notiek? Kāpēc viņš vispār ir dzinēja telpā?” Mersjans izklausījās uztraucies, bet ne panikā — un pēc viņa droši vien varēja tīri labi spriest par visas komandas mentālo stāvokli.
Viņš ir dzinēju telpā, jo tādā gadījumā viņa nāve būs acumirklīga, pilnīga un tādēļ droši vien nesāpīga, Kerna sprieda. Viņa, citiem par pārsteigumu, jau bija sākusi kustēties. Avrana devās uz augšu, iekāpa pieejas tunelī, kas veda uz stacijas centrālo pilonu, prom no ārējās grīdas, kas funkcionēja kā “apakša” tikai tad, ja pa to staigāja. Viņa kāpa augšup, prom no viltus gravitācijas akas, tuvāk garajai adatai, ap kuru viņi visi rotēja. Kernu sasniedza arvien satrauktāku ziņu virpulis. Viņai aiz muguras sauca balsis. Daži no viņiem doktorei sekos, to viņa zināja.
Serings mierīgi runāja tālāk: “Un šis nemaz nav pirmais solis, doktore Kerna.” Viņa tonis nezaudēja godbijību pat tagad, sacelšanās mirklī. “Mājās viss jau ir sācies. Mājās viss pat varbūt ir beidzies. Varbūt jau pēc dažiem gadiem jūs uzzināsiet, ka mēs, cilvēki, esam atguvuši gan Zemi, gan savu nākotni. Nekādu mākslīgi attīstītu mērkaķu, doktore Kerna. Nekādu dievišķu datoru. Nekādu ķēmu cilvēka paskatā. Visums piederēs mums vieniem, tas vienmēr ir pienācies tikai mums — kā ir ierakstīts mūsu liktenī. Visās kolonijās gan Saules sistēmā, gan ārpus tās mūsu aģenti ir darījuši to, kas jādara. Mēs būsim pārņēmuši varu — un saprotiet, doktore Kerna, vairākums mums piekrīt.”
Viņa kļuva vieglāka un vieglāka, traucoties “augšup”, kas pamazām kļuva par “iekšā”. Viņa zināja, ka vajadzētu lādēt Seringu, bet kāds no tā labums, ja viņš to pat nesadzirdēs?
Nepagāja ilgs laiks, līdz viņa sasniedza adatas cauro vidu un bezsvara stāvokli. Nu viņai bija izvēle: vai nu doties uz dzinēja telpu, kur Serings noteikti bija izdarījis visu, lai netiktu traucēts, vai arī prom no tās. Prom — un pavisam prom.
Viņa varētu pavērst atpakaļ visas Seringa veiktās izmaiņas. Kerna bija pilnīgi pārliecināta par to, ka viņas spējas ir pārākas par Seringa prasmēm. Bet tam būtu nepieciešams laiks. Ja viņa dosies pa adatu lejup, uz Seringa pusi, kur viņš būs izveidojis norobežojumus un slazdus, tad laiks nebūs viņas pusē.
“Un, ja pie varas esošie mums nepiekritīs, doktore Kerna,” nīstamā balss turpināja runāt viņai ausī, “mēs cīnīsimies. Ja mums ar varu jāatgūst cilvēces liktenis, tad to mēs ari darīsim.”
Viņa teju nepievērsa uzmanību Seringa vārdiem, tomēr prātā iezagās saltas bailes — ne jau par to, kādas briesmas draudēja viņai un Brin 2 stacijai, bet par to, ko viņš teica par Zemi un kolonijām. Karš? Neiespējami. Pat ne NUN... Bet, ja, patiesībā bija notikuši vairāki
incidenti — politiskas slepkavības, grautiņi, sprādzieni. Visā Eiropas bāzes drošības sistēmā bija infīltrējušies pretinieki. Tomēr visas NUNķu aktivitātes bija spļāviens neizbēgamā likteņa virpuļviesulī. Viņa vienmēr tam bija ticējusi. Šādi izlēcieni bija tikai cilvēces neattīstītās daļas pēdējās spazmas.
Nu viņa devās pretējā virzienā, palielinot attālumu starp sevi un dzinēju telpu, it kā Brin stacijā būtu pietiekami daudz vietas, lai izbēgtu no gaidāmā sprādziena. Bet tas bija pilnīgi racionāli. Viņa ļoti labi zināja, kurp dodas.
Doktorei priekšā bija Sargkapsulas apaļā ieeja. Tikai to ieraugot, Kerna saprata: kāda viņas prāta daļa — tā daļa, uz kuru viņa paļāvās vissarežģītāko aprēķinu nianšu izstrādē —jau bija pilnībā izpratusi situāciju un atklājusi nedrošu, bet iespējamu izeju.
Šeit bija jābūt Seringam. Šis bija lēnais kuģis uz nākotni, kuru viņš būtu vadījis kādā citā, saprātīgākā laikā. Nu Avrana lika durvīm atvērties un atvieglota saprata, ka tieši ar šo vienīgo aprīkojuma daļu, par ko Seri-ngs bija primāri atbildīgs, viņš nebija izdarījis neko sliktu.
Notika pirmā eksplozija, un Kerna domāja, ka tā būs arī pēdējā. Brin stacija visapkārt nočīkstēja un noraustījās, bet dzinēji bija palikuši neskarti — kā to varēja noprast pēc fakta, ka pati Kerna bija palikusi vesela. Viņa atkal pievērsās komandas satraukto ziņojumu gūzmai. Seri-ngs bija sabojājis glābšanas kapsulas. Viņš negribēja, lai kāds cits izvairītos no likteņa, ko viņš bija sev nolicis. Vai viņš bija pamanījies aizmirst Sargkapsulu?
Sprāgstošās kapsulas izgrūdīs Brin 2 staciju no tās pozīcijas, liekot tai virzīties vai nu uz planētas pusi, vai prom izplatījumā. Avranai bija jāatbrīvojas.
Pēc doktores rīkojuma atvērās durvis, un viņa lika Sargkapsulas datorsistēmai noteikt palaišanas mehānisma statusu. Iekšā bija neticami maz vietas: kapsula bija tikai zārks, kur gulēt miegā iesaldētajam — nedomā par to kā par zārku! —, kā arī piesaistīto sistēmu termināļi.
Sistēma uzdeva Avranai neskaitāmus jautājumus — viņa nebija sistēmai paredzētā persona, un viņai nebija piemērota apģērba ilgstošam
iK aukstajam miegam. Bet es neplānoju te palikt gadsimtiem — tikai tik, lai sagaidītu krīzes beigas. Viņa veikli piespieda sistēmu beigt sūkstīties, un pa to laiku diagnostikas sistēma jau bija norādījusi, kur Scrings iejaucies programmēšanā, vai, precīzāk, ar izslēgšanas metodi noteikusi, kurus palaišanas procesa elementus viņš bija noslēpis.
Troksnis ārpusē lika noprast, ka Kernai vislabāk būtu pavēlēt durvīm aizvērties un noslēgt sistēmas, lai neviens nevarētu pie viņas ielauzties.
Viņa iekāpa aukstā miega cisternā, un tajā brīdī sākās dauzīšana pa sienām: tie bija citi komandas biedri, kas bija sapratuši to pašu, ko Avrana, tikai nedaudz vēlāk. Viņa izslēdza komandas ziņas. Viņa izslēdza arī Seringu, kurš acīmredzami nepateiks neko jaunu. Labāk būs, ja viņas prāts netiks dalīts ar citiem, vien ar centrmezgla vadības sistēmu.