Viņa gaida. Zem iespaidīgajām acīm atrodas ilkņi, kuriem blakus ir taustekļiem līdzīgās pedipalpas — spodri baltais krāsojums padara tās līdzīgas trīsošām ūsām. Zinātne sauc viņu par Portia labiata, kārtējo neievērojamo lēcējzirnekļu sugu.
Viņas uzmanība ir pievērsta citam zirneklim, kas sēž savā mītnes tīklā. Tas ir Scytodes pallida ar garākiem locekļiem un kupri, un šis zirneklis spēj izspļaut indīgu tīklu. Skitodes ķer un ēd tādus lēcējzirnekļus kā Poršija.
Poršija ēd zirnekļēdājus zirnekļus, kas parasti ir lielāki un spēcīgāki par viņu.
Viņas acis ir īpaši neparastas. Šiem kniepadatas galviņas lieluma diskiem, aiz kuriem atrodas elastīgas kavernas, piemīt primāta cienīga redze, kas ļauj precīzi uztvert pasauli visapkārt.
Poršijai nav domu. Viņas sešdesmit tūkstoši neironu, salīdzinot ar cilvēka simt miljardiem neironu, ar grūtībām nosaucami par smadzenēm. Bet šajā sīkajā audu mezglā kaut kas notiek. Viņa jau ir atpazinusi savu ienaidnieku un zina, ka tā spļāviena dēļ uzbrukums no priekšpuses būtu viņai nāvējošs. Jau kādu laiku viņa kaitējas ar skitodes tikla malu, sūtot visdažādāko nokrāsu māņu sajūtas, lai paskatītos, vai iespējams izvilināt zirnekli no centra. Mērķis ir pāris reizes notrīsējis, bet nav noticējis šiem meliem.
Tik daudz var izdarīt daži desmiti tūkstošu neironu: Poršija ir izmēģinājusi vienu variāciju pēc citas, tālāk attīstot tās, kas raisīja izteiktāku reakciju, un neko nav panākusi, un tagad viņa izmēģinās citu pieeju.
Viņas skaidrās acis ir izpētījušas tīkla apkaimi — zarus un pazarītes, kas liecas tam pāri un zem tā. Mazajā neironu mezgliņā šīs rūpīgās izpētes rezultātā ir radusies trīsdimensiju karte, un viņa ir izplānojusi bīstamu, bet īstenojamu ceļu, kas ļautu viņai uzbrukt skitodei no augšas — gluži kā sīkam slepkavam. Šī pieeja nav ideāla, bet neko labāku apkārtējā vide nepiedāvā, un viņas rudimentārās smadzenes ir jau iepriekš to visu izplānojušas kā sava veida teorētisku vingrinājumu. Plānotā pieeja nozīmē, ka lielāko daļu laika medījums neatradīsies Poršijas redzeslokā, bet pat neredzams tas paliks viņas sīkajā prātā.
Ja viņas medījums būtu nevis skitode, bet kas cits, tad viņa izvēlētos citu taktiku — vai arī eksperimentētu, līdz kaut kas izdotos. Parasti izdodas.
Poršijas sences gadu tūkstošiem ilgi ir nodarbojušās ar šādiem aprēķiniem un lēmumiem, katrai paaudzei kļūstot nedaudz veiksmīgākai, jo tieši labākās mednieces ir labāk paēdušas un attiecīgi izdēj vairāk olu.
Tiktāl viss ir noticis dabiski, un Poršija jau grasās doties ceļā, kad viņas uzmanību pievērš kustība.
Ieradies vēl viens viņas sugas pārstāvis — tēviņš. Ari viņš ir pētījis skitodi, bet tagad viņa asais skatiens ir piekalts Poršijai.
Senāk viņas sugas indivīdi droši vien būtu aplēsuši, ka sīkais tēviņš ir drošāk iegūstamas pusdienas nekā skitode, un attiecīgi pārplānojuši savu rīcību, bet nu kaut kas ir mainījies. Poršiju uzrunā tēviņa tuvums. Tā ir jauna, sarežģīta pieredze. Saspringušais stāvs skitodes tīkla tālajā gala nav tikai medījums / pārošanās partneris / nesvarīgs. Starp viņiem abiem pastāv neredzama saikne. Poršija vēl īsti neaptver, ka viņš ir kaut kas līdzīgs man, bet viņas iespaidīgā stratēģiju izstrādes spēja ir guvusi jaunu dimensiju. Parādās jauna kategorija, kas simtkārt palielina viņas iespējas: līdzgaitnieks.
Vairākas minūtes abi lēcējzirnekļi izpēta savas prāta kartes, bet skitode rāmā neziņā tup starp abiem. Pēc tam Poršija vēro, kā tēviņš nedaudz pavirzās sāņus gar tīkla malu. Viņš gaida, vai Poršija sakustēsies. Viņa nekustas. Viņš pavirzās tālāk. Beidzot viņš ir nonācis līdz punktam, kur viņa klātbūtne maina Poršijas instinktīvo varbūtību aprēķinu.
Viņa dodas pa iepriekš plānoto kursu — rāpjas, lec, karājas no timekļa —, un viņas prātā arvien paliek trīsdimensiju pasaules attēls, kurā atrodas divi zirnekļi.
Beidzot viņa ir nonākusi pozīcijā virs skitodes tīkla un atkal ir nekustīgā tēviņa redzeslokā. Viņa gaida, līdz tēviņš padarīs savu. Viņš viegli traucas pa zīdaino tīmekli, skatoties, kur liek kājas. Viņa kustības ir mehāniskas, tās atkārtojas — it kā viņš būtu tikai sakaltušas lapas gabaliņš, kas ieslīdējis tiklā. Skitode vienreiz sakustas, tad aprimst. Vēja pūsma sapurina tīklu, un radītā baltā trokšņa aizsegā tēviņš strauji pārvietojas pa trīsošajiem pavedieniem.
Viņš strauji palecas un sāk dejot, skaļi un skaidri tīkla valodā paužot: Medījums'. Te ir medījums, kas cenšas izbēgt!
Skitode nekavējoties sāk doties uz tēviņa pusi, un Poršija dod triecienu — viņa nolec aiz sava pretinieka, kas izkustējies no vietas, un iecērt tajā žokļus. Ātri vien viņas inde padara zirnekli nekaitīgu. Medības ir beigušās.
Drīz vien pēc tam atgriežas sīkais tēviņš, un abi viens otru nopēta, mēģinot izveidot jaunu pasaules ainu. Viņi barojas. Poršija pastāvīgi ir uz robežas — viņa varētu tēviņu aizdzīt, tomēr šī jaunā dimensija, viņu kopības sajūta, liek viņai apvaldīt žokļus. Viņš ir medījums. Viņš nav medījums.
Vēlāk viņi atkal medī kopā. Viņi ir laba komanda. Kopā viņi var tikt galā ar mērķiem un situācijām, no kurām agrāk — būdami atsevišķi — būtu vairījušies.
Beidzot viņš no medljuma/nemedījuma kļūst par pārošanās partneri, jo viņai nav pieejami pārāk daudzi veidi, kā izturēties pret tēviņiem. Pēc pārošanās akta pamostas citi instinkti un viņu attiecības beidzas.
Viņa izdēj perējumu olu — daudz olu, kas ir veiksmīgas mednie-ces pazīme.
Viņu bērni būs skaisti un gudri un izaugs divreiz lielāki nekā Por-šija — viņi būs inficēti ar nanovīrusu, kura nesēji bija gan Poršija, gan tēviņš. Nākamās paaudzes būs vēl lielākas, atjautīgākas un veiksmīgākas, tās cita pēc citas attīstīsies vīrusa noteiktajā paātrināšanas tempā, un nākotnes gēnu krātuvē dominēs tie, kuri vislabāk spēs izmantot savas jaunās priekšrocības.
Poršijas bērniem piederēs pasaule.
1.3. Izdziest gaismas
Doktore Avrana Kerna pamodās, uztverot sarežģītu informācijas gūzmu pa dučiem kanālu, un nekas no uztvertā nepalīdzēja viņai saprast, kas noticis un kāpēc viņa ar grūtībām atgūst apziņu aukstā miega kapsulā. Viņa nespēja atvērt acis, ķermenis bija savilcies krampjos, un prātā nebija nekā cita kā vien pārmērīgais informācijas daudzums, kas viņai uzbruka, ikvienai Sargkapsulas sistēmai sniedzot statusa atskaiti.
Elīzas režīms! viņa spēja vien nokomandēt, juzdama vienlaikus nelabumu, uzpūtušos vēderu, aizcietējumu un jutekļu pārslodzi, jo zārka mehānismi centās viņu piedabūt līdz kaut kam līdzīgam aktīvai eksistencei.
“Labrīt, doktore Kerna,” Sargkapsulas centrmezgls sasniedza viņas dzirdes centru. Tam bija sievietes balss — spēcīga un mierinoša. Kerna nejutās nomierināta. Viņa gribēja vaicāt, kāpēc atrodas šeit, Sargkap-sulā, bet juta, kā atbilde tūlīt, tūlīt pat viņu sasniegs — tomēr tā nespēja uzplaiksnīt apziņā.
Dod man kaut ko, kas palīdzētu savākt atmiņas! viņa lika.
“Tas nav ieteicams,” centrmezgls brīdināja.
Ja tu gribi, lai es pieņemu kādu lēmumu... Un tad visas klīstošās domas sakrita pa vietām, sabruka dambji un pāri viņai kā plūdi brāzās šausminošas atskārsmes. Brin 2 stacija bija pagalam. Viņas kolēģi bija pagalam. Mērkaķi bija pagalam. Viss bija zaudēts — bet viņa bija palikusi.