Šo vārdu neizteiktā atbalss skanēja Avranas prātā: Vai nekad. Varbūt nekad nebūs tāda laika.
Parādi man planētu.
Viņai tika parādīta milzīgā, zaļā lode — planēta, ap kuru viņa riņķoja — un visi tās mērījumi un parametri, katrs no tiem norādīja uz atsevišķu papildinformācijas sazarojumu. Kaut kur tur bija arī pateicības autoriem, to mirušo cilvēku vārdi, kuri bija izveidojuši un uzbūvējuši ikvienu šīs pasaules daļu, kuri bija vadījuši tektoniskās plātnes un iepūtuši dvašu laikapstākļu sistēmā, paātrinājuši eroziju un iesējuši augsnē dzīvības sēklu.
Bet mērkaķi sadega. Viss velti.
Šķita neiespējami, ka viņa bija bijusi tik tuvu dižajam sapnim — dzīvības izplatīšanai Visumā, daudzveidīgāka saprāta izveidei, Zemes mantojuma nodrošināšanai. Un tad notika karš un Seringa muļķība — nedaudz par agru.
Cik ilgi mēs varam turpināt darboties'?Tāds bija viņas jautājums.
“Doktore, mūsu saules paneļi var nodrošināt mūsu izdzīvošanu neierobežotu laika posmu. Lai ari ir iespējams, ka ārējs trieciens vai mehānisku bojājumu uzkrāšanās ar laiku var pārtraukt funkcijas, tomēr konkrēta galējā robeža mūsu darba kapacitātei nav noteikta.”
Tas laikam bija domāts kā cerlbpilns paziņojums. Kernai tas drīzāk izklausījās pēc mūža ieslodzījuma sprieduma.
Ļauj man gulēt, viņa teica kapsulai.
“Man nepieciešama instrukcija, kad jūs pamodināt.”
Kerna iesmējās — viņas balss kapsulas šaurībā šķita briesmīga. “Kad ierodas glābēju kuģis. Kad mērkaķi atbild uz signālu. Kad mana nemirusī augšupielādētā personība nolemj, ka vajag. Vai ar to pietiek?” “Domāju, ka varu rīkoties atbilstoši šīm vadlīnijām, doktore. Tagad es sagatavošu jūs, lai varat atgriezties aukstajā miegā.”
Gulēt — ilgu, ilgu laiku. Viņa atgriezīsies kapličā, un viņas pašas simulakrs vēros kluso planētu klusajā Visumā — pēdējais dižās, kosmosu iekarojošās civilizācijas postenis.
2. SVĒTCEĻOJUMS
s
2.1. Divtūkstoš gadu attaluma no majam
Holstens Meisons uztrūkās no miega un pamodās nīstajā klaustrofobijā, kuru izdevās pārmākt gandrīz nekavējoties. Pieredze ļāva aptvert, kur viņš atrodas un kāpēc par to nebūtu jāsatraucas, bet tik un tā vecajiem mērkaķa instinktiem tika viņu slavas mirklis un iespēja piekliegt viņa prāta ejas ar trauksmaino: “Slazdā! Slazdā!”
Dirsā tos mērkaķus. Viņam bija ledaini auksti, viņš bija iesprostots telpā, kurā tik tikko ierūmējās viņa ķermenis, un sajūta bija tāda, it kā no pelēkās beznervu ādas tiktu izvilktas tūkstoš adatiņas — un no intīmākiem reģioniem izrautas caurules —, un neviena no šīm darbībām netika veikta ar pārmērīgu maigumu.
Parasta rutīna dzīvības apturēšanas kriokamerā. Viņš labprāt ļautu sev domāt par to, cik ļoti ienīst šīs kameras, bet nebija jau tā, ka šobrīd kādam cilvēku sugas pārstāvim būtu īpaši daudz alternatīvu.
Mirkli viņš domāja, ka tas ir viss: viņu pamodinās, bet neatbrīvos, atstās iesprostotu aiz vēsā stikia, un tā viņš arī paliks — nesadzirdēts, nepamanīts — milzīgā, tukšā kosmosa kuģī, kas pilns ar sasalušiem līķiem, mūžam ceļos uz nekurieni Visuma dzīlēs.
Vēlreiz uzbruka instinktīvā klaustrofobijas lēkme. Holstens ar pūlēm centās pacelt rokas, lai varētu sākt dauzīt pa caurspīdīgo vāku virs galvas, kad nošņāca aizvars un rēno, nofokusēto gaismu aizstāja kuģa lampu uzstājīgais žilbums.
Acis gaismā tikai nedaudz samiedzis. Dzīvības apturēšanas krio-kamera bus sagatavojusi viņa ķermeni nomodam vēl ilgi pirms tam, kad viņa smadzenēm picšķīlās vitalitātes dzirkstele. Viņš ar novēlošanos ieprātojās, vai kaut kas ir nogājis šķērsām. Galu galā bija iespējamas tikai dažas situācijas, kādās Holstenu atdzīvinātu. Tomēr viņš nedzirdēja nekādus trauksmes signālus, un nedaudzie kamerā esošie statusa indikatori spīdēja zilā krāsā, kas nozīmēja drošību. Protams, pieņemot, ka tieši tie nav sabojājušies.
Šķirsta kuģis Gilgamešs bija uzbūvēts patiesi ilgam laikam, izmantojot ikkatru zinātnes un prasmju drumstalu, ko Holstena civilizācija bija spējusi izraut no savu pirmsenču aukstajām, vakuumā izdēdējušajām rokām. Tik un tā: ja būtu bijusi kāda cita izvēle, neviens nebūtu tam uzticējies, jo kā gan kāds varētu ticēt, ka mašīna — jebkāda mašīna, jebkas, ko radījušas cilvēka rokas — varētu izturēt baismīgi ilgo laiku, kas nepieciešams šī ceļojuma veikšanai?
“Daudz laimes dzimšanas dienā! Tu tagad esi vecākais cilvēks pasaules vēsturē!” asa balss paziņoja. “Tagad slienies kājās, vecais slaist. Mums tevi vajag.”
Holstens fokusēja skatienu uz kādu seju — it kā sievietes seju. Tā bija skaudra un grumbu izvagota, ar kaulainu zodu un asiem vaigu kauliem, un viņas mati bija tikpat īsi apcirpti kā Holstcnam. Kriokameras nenāca par labu matu sakārtojumam.
Īsa Leina: Gilgameša komandas kodola vadošā inženiere.
Viņš sāka mēģināt jokot, ka nekad nebūtu atļāvies pat sapņot par to, kā Īsa teiktu, ka viņš esot viņai vajadzīgs, bet mēle samežģījās, un joks neizdevās. Viņa tik un tā saprata pietiekami, lai paskatītos uz Holstenu ar nicinājumu.
“Vajadzēt un gribēt ir divas dažādas lietas, vecais kverpli. Celies augšā. Un aizpogā uniformu, tev dirsa lien ārā.”
Meisons jutās kā simtgadīgs kroplis. Viņš locījās, rāpās un žvangā-jās, līdz tika ārā no zārkam līdzīgās tvertnes, kurā bija dusējis jau...
Paga, vecākais cilvēks pasaules... ko? Leinas vārdi atgriezās pie Holstena un lika viņam atskārsmē satrūkties. “Hei,” viņš neskaidri nomur-dēja. “Cik ilgi? Cik tālu prom?” Vai mēs vispār esam likuši ārā no Saules sistēmas? Droši vien, ja jau viņa tā saka... IJn gluži tā, it kā viņš spētu redzēt cauri ciešajām, nospiedošajām sienām, Holstcnam pēkšņi radās tāda sajūta, ka viņš spēj sajust milzīgo tukšumu tur, aiz kuģa korpusa, tukšumu, kurā neviens cilvēks nebija ietiecies kopš pirmsledus laikmeta, kopš gadu tūkstošiem senās Vecās Impērijas laikiem.
Komandas kodola dzīvības procesu apturēšanas telpa bija šaura — tur knapi pietika vietas viņiem abiem un zārku rindai. Viņējais un vēl divi bija vaļā, pārējie vēl arvien glabāja pārējo vitāli svarīgo biedru ne-gluži-līķus, līdz tiem radīsies nepieciešamība sākt aktīvi darboties kuģa labā. Leina izlīkumoja gar zārkiem līdz izejas lūkai un atrāva to vaļā. Tikai tad viņa pavērās atpakaļ pār plecu un atbildēja — šoreiz pilnīgi bez izsmiekla.
“Tūkstoš astoņi simti trīsdesmit septiņus gadus, Meison. Vai vismaz tā saka Gilgamešs.”
Holstens atkal atsēdās uz kriokameras malas — pēkšņi kājām pietrūka jaudas noturēt viņu stāvus.
“Kā tas... kā viņš turas? Vai tu...?” Teikumu fragmenti jaucās viņa prātā. “Cik ilgi tu esi nomodā? Vai tu esi pārbaudījusi... kravu, citus...?”
“Es esmu augšā jau deviņas dienas, kamēr tēvi maigi uzbukņīja līdz nomoda stāvoklim, Meison. Esmu visu pārbaudījusi. Viss ir apmierinoši. Viņi ir labi, kārtīgi pastrādājuši, būvējot šo mazulīti.”
“Apmierinoši?” viņš sajuta šajā vārdā zināmu neskaidrību. “Tad visi
ir...?”
“Apmierinoši tādā ziņā, ka no ierindas ir izgājuši četri procenti mūsu kravas kameru,” viņa strupi noteica. “Ņemot vērā to, ka ir pagājuši teju divtūkstoš gadi, es uzskatu to par apmierinošu rezultātu. Varēja būt sliktāk.”