“Skaidrs. Jā, protams.” Viņš vēlreiz pietrausās kājās un devās uz Leinas pusi, sajuzdams, cik auksta ir grīda zem viņa basajām pēdām, mēģinādams saprast, vai viņi tagad palielina vai samazina ātrumu, vai arī vienkārši komandas apdzīvotā kuģa daļa rotē ap savu asi, lai nodrošinātu gravitāciju. Skaidrs, ka kaut kas viņu noturēja uz grīdas. Tomēr, ja eksistēja kāda maņa, kas spēja nošķirt smalko atšķirību starp mākslīgās gravitācijas veidiem, tad viņa pirmsenči kaut kā bija pamanījušies evolūcijas gaitā to neattīstīt.
Viņš centās nedomāt par to, ko nozīmē četri procenti, vai ka tīkami bezpersoniskais vārds “krava” apzīmēja ļoti lielu izdzīvojušās cilvēces daļu.
“Un kam tad īsti jums mani vajag?” Ņemot vērā, ka lielākā daļa pārējo vēl arvien bija aizmiguši, cik dīvainiem gan būtu jābūt apstākļiem, lai viņa klātbūtne būtu nepieciešama, bet vadības, zinātnes, drošības un inženierijas pārstāvji vēl arvien būtu iegremdēti ledainā bezsapņu stāzē?
“Ir pienācis signāls.” Leina rūpīgi vēroja Holstena reakciju. “Jā, tā jau man šķita, ka tas tevi dabūs pie dzīvības.”
Viņiem dodoties pa eju līdz sakaru telpai, Holstens nerimtīgi izdomāja arvien jaunus jautājumus, bet Leina tikai neprātīgā ātrumā soļoja uz priekšu, nepievēršot vērību kolēģim, kurš uz nedrošām, ik pēc pāris soļiem ļimstošām kājām grīļodamies steberēja nopakaļ.
Vrī Gaijens bija trešais agri pamodinātais cīrulis — Holstens tā jau bija paredzējis. Lai kas arī nebūtu bijis trauksmes cēlonis, reaģēšanai bija nepieciešams Gilgameša kapteinis, galvenā inženiere un klasicists. Bet Leina jau to bija glīti izskaidrojusi. Signāls. Un šeit — ko tas varēja nozīmēt? Vai nu kaut ko pilnīgi svešu, vai arī Vecās Impērijas atliekas, un tā bija Holstena specialitāte.
“Signāls ir vārgs un pamatīgi izkropļots. Gilgamešam patiesībā bija nepieciešams pārāk daudz laika, lai pamanītu, ka tas ir signāls. Es gribu, lai tu mēģini saprast, kas tas ir.” Gaijens bija tievs, trausls vīrs, kura deguns un mute šķita palienēti no daudz platākas fizionomijas. Holstens atminējās, ka Gaijena vadības stils bija sajaukums no agresīvas motivācijas un labām spējām deleģēt uzdevumus. Šķita, ka vien pirms dažām dienām Meisons bija iekāpis kriokamerā, bet, mēģinot uzurdīt atmiņas par to, cik ilgs laiks ir pagājis, viņš atklāja vien nepārvaramu pelēku reģionu, neskaidru sajūtu, ka viņa laika izjūta ir izkritusi no eņģēm.
Acīmredzot pēc divtūkstoš gadiem tā notiek. Teju vai ik pēc minūtes viņu no jauna pārsteidza apziņa, cik ļoti — gandrīz vai smieklīgi — viņiem paveicies, ka viņi vispār var būt šeit. Apmierinoši, kā izteicās Leina.
“Bet no kurienes tas nāk?” Holstens jautāja. “Vai no turienes, kur mums šķita?”
Gaijens tikai pamāja. Kapteiņa seja bija mierīga, bet Holstens juta, kā viņu pārņem sajūsmas vilnis. Tur tas ir! Tas ir pa īstam — un vienmēr ir bijis!
Gi/gamešs nebija vienkārši nejauši ielidojis kosmosā, lai izbēgtu no tā, kā beidzas viss, kas atstāts aiz muguras. Gluži tik pašnāvnieciski viņi nebija — lai gan tuvu tam. Viņi bija izpētījuši Vecās Impērijas kartes un shēmas, kuras tika izglābtas no satelītiem, kas izgājuši no ierindas, no kuģu daļām, no orbitālo staciju sadragātajām čaulām, kurās vēl atradās izplatījuma mumificētie Zemes kādreizējo saimnieku ķermeņi. Vakuums un stabilas orbītas bija tos izglābuši laikā, kad planētu zem stacijām pārveidoja ledus.
Un starp reliktiem bija arī zvaigžņu kartes. Tās rādīja, kurās galaktikas vietās bija klīduši senie cilvēki.
Komandas biedri parādīja Holstcnam tālo signālu, kuru bija saņēmuši Gi/gameša uztvērēji. Tā bija salīdzinoši īsa, nemitīgi atkārtota ziņa. Tie nebija trokšņaini čalojoši radio signāli no ārpussistēmas kolonijas: tas nu patiešām būtu pārāk daudz cerēts, rēķinoties ar to, cik daudz laika pagājis.
“Varbūt tas ir brīdinājums,” Gaijens ieminējās. “Ja tā un ja priekšā draud briesmas, mums tas jāzina.”
“Un, ja tur ir kādas briesmas, ko tieši mēs ar šo faktu iesāksim?” klusi apjautājās Ilolstens. “Vai mēs tagad varam mainīt savu trajektoriju pietiekami, lai netrāpītu pa to planētu sistēmu?”
“Mēs varam sagatavoties,” pragmatiski noteica Leina. “Ja tā ir kaut kāda kosmiska parādība, ko mēs neesam pamanījušies apzināt un kas dīvainā kārtā nav iznīcinājusi uztvērēju, tad mēs varam mēģināt mainīt kursu. Ja tas ir... mēris, vai naidīgi citplanētieši, vai kaut kas tāds, tad... Nu, es varu derēt, ka pagājis ilgs laiks. Varbūt tas vairs nav aktuāli.”
“Bet mums ir kartes. Sliktākajā gadījumā varam ieplānot kursu uz nākamo pasauli,” Gaijens norādīja. “Varam izmantot lingas manevru, lai pašautos garām šai saulei un dotos tālāk.”
Ap to brīdi ī lolstens jau bija pārtraucis pievērst uzmanību Gaije-nam un sakņupis sēdēja, austiņās klausoties Gilgameša pārveidotajā signālā, pētot tā frekvences un ritma vizuālo atainojumu, skatoties bibliotēkā atrodamajās atsaucēs.
Viņš pielāgoja Gilgameša tulkojumu, pēc kārtas izmēģinot visus sen mirušās civilizācijas izmantotos šifrēšanas algoritmus. Viņš to jau agrāk
bija daudzkārt darījis. Pārāk bieži signāls bija tā aizšifrēts, ka modernā kriptogrāfija pret to bija bezspēcīga. Citkārt signāls saturēja runātu tekstu, bet vienā no tām grūtajām valodām, kuras neviens nebija spējis iztulkot.
Viņš klausījās un izmēģināja šifrēšanas kodus, līdz sāka samanīt vārdus — no senās, formālās valodas, kas bija dzīva zudušajos brīnumu un pārbagātības laikos, kam piemita tik baisa spēja iznīcināt it visu.
“Impērijas C”, viņš pārliecināts paziņoja. Tā bija viena no populārākajām zināmajām valodām, un, ja vien Holstens spētu piedabūt savas smadzenes strādāt kā nākas, tad tagad, pēc attīrīšanas, šī teksta iztulkošana būtu bērnu spēle. Tur bija ziņa — tā beidzot atvērās viņa priekšā kā zieds, liedama pār viņu īsu, lakonisku saturu valodā, kas bija mirusi vēl pirms ledus laikmeta.
“Kas...?” Gaijens nikni blenza uz viņu, bet Holstens pacēla roku žestā, kas pieprasīja klusumu, un vēlreiz noklausījās ziņojumu, izbaudīdams savu pārākuma mirkli.
“Tas ir briesmu bāksignāls,” viņš paziņoja.
“Tā kā “Ejiet prom”?” Lcina prašņāja.
“Tā kā “Nāciet un savāciet mani”,” Holstens atbildēja. Ieskatoties kolēģu biedru acīs, viņš tajās redzēja to pašu cerības un izbrīna dzirksti, ko sajuta pats. “Pat tad, ja tur neviena nav — un ir gandrīz droši, ka tur neviena nav—, tur būs tehnoloģija. Funkcionējoši mehānismi. Kaut kas tāds, kas mūs tur ir gaidījis tūkstošiem gadu. Tieši mūs.”
Mirkli šī atklājuma jauda bija tik milzīga, ka gandrīz vai pazuda abu kolēģu vieglā nepatika pret Holstenu. Viņi bija trīs gani, kas ved savu cilvēku ganāmpulku uz jaunu apsolīto zemi. Viņi bija nākotnes pamatlicēji.
Tad Gaijens sasita plaukstas. “Skaidrs. Labi pastrādāts. Es likšu, lai Gilgamešs pamodina nepieciešamo komandu brīdī, kad būs nepieciešams samazināt ātrumu. Mēs esam izvilkuši laimīgo lozi.” Ne vārda par tiem, kas bija atstāti aiz muguras, kam nebija pat dota iespēja spēlēt, nekādu pārdomu par nedaudzajiem citiem šķirsta kuģiem, kas bija devušies pa citām trajektorijām, kad Zeme izspļāva pēdējos iedzīvotāju kumosus, pirms to aprija indes paisums. “Jūs abi — atpakaļ uz lāvām.” Starp viņiem un signāla avotu bija vēl vismaz gadsimts klusa, nāvesauksta ceļojuma.
“Dod man pabūt nomodā vismaz pusi jundas,” Holstens automātiski lūdza.
Gaijens nīgri viņu noskatīja, pēkšņi atceroties, kāpēc viņš nav vēlējies Holstenu komandas kodolā — Mcisons bija pārāk vecs, pārāk lielā sajūsmā par sevi, pārāk lepns par savu lielisko izglītību. “Kāpēc?”