Es ieraudzīju divus oranžkrāsas drēbēs ģērbušos cilvēkus nākam pa krūmiem zem ziedošām ābelēm uz manu pusi. Ar smaidu pagriezies pret viņiem, es devu zīmi, aicinādams pie sevis. Viņi pienāca klāt, un tad, norādīdams uz bronzas pjedestālu, es mēģināju izpaust savu vēlēšanos to atvērt. Bet tūlīt pēc mana pirmā žesta viņi izturējās ļoti savādi. Diezin vai varēšu jums notēlot izteiksmi, kas atplaiksnījās viņu sejās. Tā paskatītos smalkjūtīga sieviete, ko aizvainojis rupjš, nepieklājīgs žests. Viņi devās projām, it ka būtu pagalam aizskarti. Pēc tam vērsos pie kāda piemīlīga maza puiša baltā tērpā, un iznākums bija tieši tāds pats. Viņa noraidošā izturēšanās tā kā sakauninaja mani. Es' tomēr mēģināju pa otram lāgam, jo, kā saprotat, man taču vajadzēja laika mašīnu. Kad viņš atvirzījās, tāpat kā iepriekšējie, es nespēju vairs valdīties. Ar trim soļiem pielēcu pie viņa, sagrābu viņu aiz vaļīgas apkakles un vilku uz sfinksas pusi. Tad viņa sejā atspoguļojās šausmas un riebums, un es uzreiz palaidu viņu vaļā.
Taču es vēl nerimos. Es dauzīju ar dūri pa bronzas paneļiem. Man šķita, ka iekšienē kaut kas sakustas — pareizāk, man izklausījās, ka dzirdu tādu kā apmierinātu smieklu, bet varēju maldīties. Pēc tam atnesu no upes lielu oļakmeni un zvetēju pa pjedestālu, ]īdz saplacināju kādu rituļveidīgu cilni un apsūbējums lupa nost birzīgām plēksnēm. Vārie, mazie cilvēciņi droši vien veselas jūdzes attālumā dzirdēja mani rībināmies negantos dusmu izvirdumos, tomēr neko nepanācu. Redzēju, ka viņi sapulcējušies atkalnē un paslepšus skatās uz mani. Sakarsis un paguris es pēdīgi atsēdos novērot apkārtni. Bet es biju pārāk nemierīgs, lai ilgi vērotu; tādas pacietības man trūkst. Es varētu gadiem nodoties vienai problēmai, bet nogaidīt bezdarbībā divdesmit četras stundas — tas ir kas cits.
Pēc kāda laiciņa es piecēlos un bezmērķīgi gāju caur krūmiem uz pakalna pusi. «Pacietību!» es teicu sev. «Liec šo sfinksu mierā, ja vēlies atgūt savu mašīnu. Ja viņi grib to atņemt, tad maz ko panāksi, bojādams bronzas paneļus; ja negrib — tu dabūsi to atpakaļ, tiklīdz pratīsi paprasīt. Šādos svešos apstākļos tev nav jēgas sēdēt un lauzīt galvu. Tas ož pēc monoma- nijas. Meties šinī pasaulē. Iepazīsti tās tikumus, novēro to, nesteidzies ar secinājumiem. Beigu beigās tu izzināsi visu.» Tad piepeši man iešāvās prātā situācijas komiskums: es biju pavadījis gadus studijās un darbā, lai nokļūtu nākotnē, bet tagad par vari gribēju tikt projām no tās. Biju sataisījis pats sev vissarežģītākās un bīstamākās lamatas, kādas cilvēks jebkad izgudrojis. Nevarēju izstrēbt, ko pats savārījis. Es skaļi no- smējos.
Iedams pa lielo pili, es jutu, ka mazie cilvēciņi vairās no manis. Tam varēja būt sakars ar manu mēģinājumu iedragāt bronzas durvis, un tā varēja būt tikai iedoma. Es gan puslīdg, gaiši noģidu viņu atsalumu. Taču izlikos to nemanām un neuzplijos viņiem, un pāris dienās atjaunojās mūsu agrākās attiecības. Es mācījos, cik iespējams, viņu valodu un pastarpām devos izlūkos.
Vai nu neuztvēru smalkas nianses, vai arī šī valoda patiešām bija gaužām vienkārša — gandrīz tika] konkrēti substantīvi un verbi. Likās, abstraktu jēdzienu apzīmējumus un figurālas frāzes tikpat kā nelietoja. Viņu teikumi parasti bija vienkārši, sastāvēja no diviem vārdiem, un es iemanījos izsacīt vai saprast tikai visvienkāršākos apgalvojumus. Es apņēmos pēc iespējas mazāk domāt par savu laika mašīnu un noslēpumainajām bronzas durvīm zem sfinksas, līdz uzkrāšu zināšanas, kas dabiski novedīs atpakaļ pie šiem priekšmetiem. Tomēr, kā varbūt sapratīsit, es pastāvīgi jutu, ka nedrīkstu aizklīst tālu no savas ierašanās vietas.
VIII
IZSKAIDROJUMS
Cik tālu mans skatiens sniedzās, arī citur atklājās tāds pats kupls krāšņums kā Temzas ielejā. Lai kādā pakalnā uzkāpu, es atkal redzēju daudzum daudzas lieliskas celtnes, bezgala dažādas materiāla un stila ziņā, atkal redzēju kokus vienos ziedos, kokveida papardes, mūžam zaļo augu biezos pudurus. Šur un tur kā sudrabs vizēja ūdens, un pie apvāršņa ziloja viļņaini uzkalni, saplūzdami ar dzidrām debesīm. Manu uzmanību drīz saistīja kāda raksturīga iezīme — apaļas akas, no kurām dažas likās ļoti dziļas. Viena atradās pie celiņa, kurš veda kalnup un pa kuru es biju kāpis savas pirmās pastaigas laikā. Tāpat kā citām, tai /bija mazs kupols, kas aizsargāja pret lietu, un dīvaini nostrādāts bronzas apmalojums. Sēdēdams pie šīm akām un lūkodamies tumšajās šahtās, es nevarēju viedēt ūdeni spogojam, ne arī redzēt uzrautu sērkociņu atspīdumus. Bet visās dzirdēju dobju troksni — tādus kā lielas mašīnas tukstus, un sērkociņa liesma rādīja, ka lejup pa šahtām pastāvīgi plūst gaiss. Tad vēl — es iemetu vienā no tām papīra gabaliņu, un tas nevis lēnām plīvoja lejup, bet uzreiz šāvās dibenā un nozuda.
Vēlāk man vedās domāt, ka šīm akām ir sakars ar augstiem torņiem, kas šur un tur stāvēja nokalnēs. Virs tiem bieži vien varēja samanīt gaisa virmu, kāda karstā dienā vērojama virs saules svelmētas pludmales. Visu apsvēris, es diezgan droši secināju, ka ierīkota plaša apakšzemes ventilācijas sistēma, kuras īsto nozīmi bija grūti atminēt. Sākumā nospriedu, ka ventilācija saistās ar šo ļaužu sanitāro sistēmu. Šis slēdziens bija pārliecinošs, taču pilnīgi aplams.
Te man jāatzīstas, ka gaužām maz uzzināju par kanalizāciju, sakaru dienestu, transportu un līdzīgām ērtībām, kamēr uzturējos šinī tālajā nākotnē. Esmu lasījis utopijas, nākamo laiku vīzijas, un dažās sīki jo sīki klāstīts par celtniecību, sociāliem pasakumiem un citu. Ļoti viegli tikt pie šīm detaļām, kad visa pasaule sakoncentrēta viena cilvēka iztēlē, bet tās gluži nepieejamas reālam ceļotājam tādos reālos apstākļos, kādos es atrados. Iedomājieties nēģeri, kas tieši no Centrālās Āfrikas atkļuvis Londonā. Ko viņš stāstītu, atgriezies savā ciltī? Ko viņš zinātu par dzelzceļa sabiedrībām, sociālām kustībām, telefonu, telegrāfu, Paku pārsūtīšanas sabiedrību, pasta pārvedumiem un tamlīdzīgām lietām? Taču mēs labprāt būtu viņu iepazīstinājuši ar visu to! Pieņemsim, ka viņš būtu ko uzzinājis un stāstītu to savam draugam, kurš nav ceļojis. Cik tas saprastu un ticētu? Un padomājiet, cik maz nēģeris atpalicis no mūsdienu baltā cilvēka un kāds milzīgs attālums bija starp mani un šiem zelta laikmeta ļaudīm! Es apjautu daudz no tā, kas nebija redzams un kas veicināja manu labsajūtu. Automātiska organizācija — tāds palika kopiespaids, taču es, diemžēl, varu jums ļoti maz paskaidrot sīkāk.
Interesēdamies par mirušo apglabāšanu, es, piemēram, neuzgāju ne miņas no krematorijām vai kapiem. Tad iedomājos, ka krematorijas vai kapsētas varbūt atrodas kaut kur aiz manu izlūkojumu loka. Šis jautājums nodarbināja manu prātu, un sākumā es nekādi nevarēju gūt skaidrību šinī ziņā. Tā gudrodams, nācu pie atklājuma, par kuru vajadzēja vēl vairāk lauzīt galvu, un proti: starp šiem cilvēkiem nebija neviena veca un vārga.
Man jāatzīstas, ka drīzumā atmetu savas pirmās teorijas par automātisku civilizāciju un pagurušu cilvēci. Taču es nevarēju sadomāt citas. Saprotiet manas grūtības. Lielās pilis, ko izpētīju, bija dzīvojamās ēkas ar plašām ēdamzālēm un guļamtelpām. Neatradu nekādas mašīnas un ierīces. Tomēr šie cilvēki bija ģērbušies tīkamās drēbēs, ko laiku pa laikam vajadzēja apmainīt pret jaunām, un viņu sandales bija diezgan smalki darinātas no metāla, kaut arī tām trūka greznojumu. Lai būtu kā būdams, to visu vajadzēja izgatavot. Turpretī mazie cilvēciņi neizpauda nekādas radošas sliecības. Nebija ne veikalu, nedz darbnīcu, un nekas neliecināja par importu. Viņi pavadīja visu savu laiku, liegi rotaļādamies, peldēdamies upē, pusrotaļīgi mīlinādamies, mielodamies ar augļiem un gulēdami. Es nevarēju saprast, kā tika uzturēta šāda dzīve.