Tad vēl atgadījums ar laika mašīnu; kaut kas man nezināms bija to noslēpis baltās sfinksas dobajā pjedestālā. Kāpēc? To es neparko nevarēju atminēt. Un akas bez ūdens un torņi, virs kuriem virmoja gaiss? Es jutu, ka trūkst pavediena, kas uzvestu uz pareizā ceļa. Jutu … kā lai to pasaku? Iedomājieties, ka esat atraduši uzrakstu, kur atsevišķi teikumi nevainojamā, skaidrā angļu valodā un pastarpām citi, ko veido tādi vārdi, pat burti, kurus nemaz nepazīstat. Nu, tāda man rādījās astoņi simti divi tūkstoši septiņi simti pirmā gada pasaule mana apmeklējuma trešajā dienā!
Tanī pašā dienā es iemantoju tādu kā draugu. Kad vēroju dažus mazos cilvēciņus peldamies seklumā, vienu no viņiem sarāva krampji, un straume sāka viņu nest lejup. Galvenā tece bija diezgan aša, taču neapdraudētu pat viduvēju peldētāju. Tamdēļ gūsit zināmu priekšstatu par šo ļautiņu dīvaino nespejību, ja pastāstīšu, ka neviens ir nemēģināja glābt mazo radību, kas kliedza vājā balsī un slīka viņu acu priekšā. To redzēdams, es steigšus norāvu sev drēbes. Paskrējis lejup gar krastu, iebridu upē, satvēru nabaga sīkaļu un izvilku viņu malā. Ar vieglu masāžu drīz dabūju viņu pie samaņas, un es nopriecājos, ka sieviete pilnīgi atžirga, iekām atstāju viņu. Es jau tik zemu vērtēju šos cilvēkus, ka negaidīju pateicību no viņas. Tomēr šinī ziņā biju maldījies.
Tas viss notika rītā. Pēcpusdienā, atgriezdamies_ no izlūkgājiena, es sastapu šo mazo sievieti — domāju, ka tā bija tā pati. Ar prieka saucieniem saņēmusi mani, viņa pasniedza man lielu ziedainu viju, ko, acīm redzot, bija darinājusi man vienam vienīgajam. Šī būtne ieinteresēja mani. Ļoti iespējams, ka jutos vientuļš. Lai vai kā tas būtu, es visādi centos izpaust savu atzinību par dāvanu. Drīz mēs abi kopā sēdējām mazā akmens lapenē un sarunājāmies — galvenokārt smaidu valodā. Šī būtne man iepatikās gluži tāpat, kā iepatīkas mīļš bērns. Mēs apmainījāmies puķēm, un viņa skūpstīja man rokas. Es atbildēju ar to pašu. Pēc tam izdibināju, ka viņu sauc Vīna, un šis vārds kaut kā šķita īsti piemērots, lai arī nezināju, ko tas nozīmē. Tā sākās dīvaina draudzība, kas ilga vienu nedēļu un beidzās .., par to pastāstīšu vēlāk!
Vīna bija gluži kā bērns. Viņa gribēja vienmēr palikt kopā ar mani. Šī būtne dzīrās man sekot visur, un savā nākamajā klejojumā es ļoti saskumu, kad viņa bija piekususi un nomocījusies, tā ka vajadzēja viņu atstāt, kaut arī viņa žēlā balsī sauca pēc manis. Bet man bija jātiek skaidrībā par šo pasauli. Es teicu pats sev, ka neesmu ieradies nākotnē, lai palakstotos ap sievieti. Taču Vīna ļoti cieta, kad atstāju viņu vienu. Šķiroties viņa dažkārt gaudās līdz neprātam, un es domāju, ka visumā viņas pieķeršanās sagādāja man tikpat daudz raižu, cik iepriecinājuma. Tomēr viņa kaut kā bija ļoti liels iepriecinājums. Šķita, viņa lipa man klāt tīri bērnišķīgā piekļāvībā. Par vēlu es īsti uzzināju, kādas sāpes nodarīju, viņu atstādams. Par vēlu arī īsti sapratu, ko viņa nozīmēja man. Izpaužot maigumu pret mani un aušīgi parādot, ka esmu viņai mīļš, mazā, lellei līdzīgā būtne drīz lika man sajust, ka, atgriezdamies baltās sfinksas apkārtnē, pārrodos tikpat kā mājās, un es ikreiz skatījos pēc viņas sīkā auguma baltā un zeltainā tērpā, līdzko sasniedzu uzkalna virsotni.
Arī no Vīnas izturēšanās secināju, ka šinī pasaulē bailes vēl nebija izzudušas. Viņa bija diezgan droša dienas gaismā un neparasti uzticējās man. Reiz iedomājos pajokoties — lai iztrūcinātu viņu, sašķobīju seju draudīgā grimasē, bet viņa tikai smējās. Taču viņu biedēja tumsa, biedēja ēnas, biedēja melni priekš- ļmeti. Viņa baidījās tikai no tumšuma. Šīs jūtas bija aplam spēcīgas un vedināja mani uz pārdomām un novērojumiem. Tad, starp citu, atklāju, ka, tumsai iestājoties, šie mazie cilvēciņi sapulcējas lielajās ēkās un apguļas kopās. Viņi drausmās sacēla kņadu, kad iegāju pie viņiem bez uguns. Naktī neatradu nevienu ārpus mājas, nevienu, kas mājā gulētu savrup. Taču joprojām paliku tāds biezgalvis, ka neguvu mācību no šīm bailēm, un, kaut arī Vīna izmisa, es aizvien vēl gribēju gulēt atšķiru no šiem dusošajiem bariem.
Tas ļoti satrauca Vīnu, bet galu galā ņēma virsroku viņas agrākais mīļums pret mani, un piecas naktis mūsu pazīšanās laikā, arī pašu pēdējo nakti, viņa gulēja, uzlikusi galvu uz mana pleca. Es tomēr esmu aizsteidzies priekšā notikumiem, stāstīdams par viņu.
Tā laikam bija nakts pirms viņas izglābšanas. Gulēju nemierīgi, redzēju visai ļaunu sapni — es slīku, un jūras anemones ar saviem mīkstajiem taustekļiem grābstījās gar manu seju. Pret rītausmu uztrūkos, un dīvainā kārtā man šķita, ka tikko izskrējis no istabas kāds pelēcīgs dzīvnieks. Mēģināju iemigt par jaunu, bet jutos uzbudināts un nomākts. Bija krēslas stunda, kad priekšmeti iznirst no tumsas, kad viss ir bezkrāsains un skaidrīgs un tomēr it kā nereāls. Es piecēlos, devos lielajā zālē un izgāju uz akmens seguma pils priekšā. Domāju noskatīties saules lēktu, jja reiz miegs nenāk.
Mēness rietēja, un dziestošā mēnesnīca un ausmas pirmais svīdums saplūda bālā pusgaismā. Krūmi rādījās melnum melni, zeme — drūmi pelēka, debesis — bezkrāsainas un skumīgas. Un man šķita, ka redzu spokus atkalnē. Nopētīdams piegāzi, es trīs reizes saskatīju baltas figūras. Divreiz tā kā samanīju kadu savrupu baltu, pērtiķim līdzīgu būtni diezgan ātri skrienam augšup pa atkalni, un vienreiz es ieraudzīju pie ruīnām vairākus tādus pašus radījumus nesam tumšu ķermeni. Viņi steidzās. Es neredzēju, kur viņi palika. Viņi šķita nozūdam starp krūmiem. Jums_jāsaprot, ka apkārtne vēl zīmējās neskaidri. Mani pārņēma agra rīta dzestrā, nenoteiktā jūtoņa, kāda droši vien ari! jums zināma. Man negribējās ticēt savām acīm.
Kad austrumu pamale kļuva sārtāka un dienas gaismā pasaule atguva savas dzīvās krāsas, es vērīgi! nopētīju ainavu. Taču neredzēju vairs ne miņas no savām baltajām figūrām. Tie bija tikai pagaismas radījumi. «Nekas cits kā spoki,» es noteicu. «Būtu interesanti zināt, cik tie veci.» Es atcerējos kādu ērmotu Grānta Allena [1] domu, un tā uzjautrināja mani. Viņš sprieda: ja katra paaudze nomirstot atstāj spokus, tad pasaule pēdīgi kļūšot pārpilna ar tiem. Pēc šādas teorijas tie būtu astoņsimttūkstoš gados savairojušies milzīgā skaitā, un tamdēļ nebija daudz jābrīnās, redzot četrus vienā reizē. Šis joks tomēr neapmierināja mani, un tanī rītā es ilgi domāju par šīm figūrām, līdz Vīnas glābšana tās pagaisināja no manas galvas. Manā sajēgā tās neskaidri saistījās ar balto dzīvnieku, ko biju iztraucējis savā pirmajā trakajā mēģinājumā atrast laika mašīnu. Vīnas tīkamā sabiedrība lika man piemirst šīs figūras. Taču drīz vien tās nežēlīgi nodarbināja manu prātu.
Man šķiet, esmu jau stāstījis ka šinī zelta laikmetā klimats bija stipri siltāks nekā mūsu dienās. Nemāku gan sacīt, kāpēc. Vai nu saule bija kļuvusi karstāka, vai Zeme pievirzījusies tuvāk saulei. Ir parasts domāt, ka saule pamazām atdzisīs. Taču cilvēki, kam sveši pieņēmumi, kādus izteicis jaunākais Darvins, aizmirst, ka galu galā planētām citai pēc citas jākrīt atpakaļ uz ķermeni, no kura tās atdalījušās. Notiekot šīm katastrofām, saule kvēlos atjaunotā enerģijā; un, iespējams, šāds liktenis bija piemeklējis kādu no iekšējām planētām. Lai kāds būtu cēlonis, saule sildīja daudz stiprāk, nekā mēs to zinām.