Nu, kādā ļoti karstā rītā — šķiet, ceturtajā pēc manas atceļošanas — es piedzīvoju kaut ko savādu, meklēdams no karstuma un žilbinošās gaismas patvērumu kolosālās ruīnās, kas atradās tuvu pie lielās ēkas, kur gulēju un ēdu. Kāpelēdams pa drupu kaudzēm, es uzgāju šauru galeriju, kuras galu un sānu logi bija aizgruvuši akmeņu blāķiem. Pēc āra spožuma tā sākumā šķita man necaurredzami tumša. Galerijā iečā- pāju taustīdamies, jo, tumsai nomainot gaismu, man sametās raibs gar acīm. Piepeši es paliku stāvam kā iemiets. No tumsas uz mani raudzījās divas acis, kas spīdēja, atstarodamas dienas gaismu.
Mani sagrāba vecās instinktīvās bailes rio plēsīgajiem zvēriem. Es sažņaudzu rokas dūrēs un cieši vēros gailošajās acīs. Es baidījos pagriezties. Tad man ienāca prātā doma par to absolūto drošību, kādā cilvēce šķita dzīvojam. Un pēc tam atcerējos neizprotamās šausmas no tumšuma. Mazliet apvaldījis savas bailes, es paspēru soli uz priekšu un ierunājos. Jāatzīstas, mana balss bija skarba un uzbudināta. Izstiepu roku un pieskāros kaut kam mīkstam. Zalgojošās acis uzreiz pašāvās sānis, un kaut kas balts aizmetās man garām. Briesmīgi iztrūcināts, es pagriezos un ieraudzīju dīvainu mazu, pērtiķim līdzīgu radījumu. Savādi turēdams galvu uz leju, viņš pārskrēja pār saules apspīdēto vietu aiz manis. Viņš paklupa pret kādu granīta bluķi, aizmeimuroja sānis un vienā mirklī nozuda melnā ēnā zem citas gruveklu kaudzes.
Protams, man palika nepilnīgs iespaids par šo radījumu. Taču iegaumeju viņa blāvi balto krāsu, savādās lielās, pelēcīgi sarkanās acis un gaišdzeltenos matus uz galvas un muguras. Bet, atgādinu, — viņš traucās pārāk ātri, lai es pagūtu viņu īsti noskatīt, Nemāku pat sacīt, vai viņš skrēja četreniski vai tikai ļoti zemu turēja rokas. Mirkli vilcinājies, es devos viņam nopakaļ pie otra drupu blaķa. Sakumā nevarēju viņu atrast; bet, kādu laiciņu pabijis dziļā tumsā, es uzgāju vienu no tiem apaļajiem akām līdzīgajiem vājumiem, par kuriem jau esmu jums stāstījis. To pa pusei aizsprostoja nogāzusies kolona. Man iesitās prātā kāda doma. Vai šī būtne nozudusi šahtā? Uzrāvu sērkociņu un, lūkodamies lejup, ieraudzīju mazu, baltu kustošu radījumu, kas atkāpdamies cieši vērās manī lielām, spožām acīm. Es nodrebēju. Viņš izskatījās pēc cilvēkveidīga zirnekļa! Viņš rāpās lejup pa sienu, un tagad es pirmoreiz ievēroju daudzus metāla atbalstus
kājām un rokām — atbalstus, kuri veidoja ko līdzīgu kāpnēm, kas veda lejup šahtā. Tad sērkociņš apdedzināja man pirkstus, izkrita no rokas un nodzisa; kad uzrāvu citu, mazais ērms bija pazudis.
Es nezinu, cik ilgi nosēdēju, skatīdamies šinī akā. Pagāja labs laiks, kamēr pārliecināju sevi, ka būtne, ko tiku redzējis, ir cilvēks. Pamazām man atausa gaisma, ka cilvēks diferencējies divos atšķirīgos paveidos, ka mani gleznie virspasaules bērni nav vienīgie mūsu paaudzes pēcnācēji, bet arī šis balsnējais, pretīgais nakts radījums, kas bija pazibējis manu acu priekšā, ir visu iepriekšējo laikmetu mantinieks.
Iedomājos torņus, virs kuriem virmoja gaiss, un savu teoriju par apakšzemes ventilāciju. Es sāku apjaust, ko tie īsti nozīmēja. Kā gan šis lemurs iederējās manā shēmā — pilnīgi līdzsvarotā organizācijā? Kāds viņam sakars ar virspasaules daiļo iedzīvotāju dīko bezrūpību? Un kas slēpās lejā — šahtas dibenā? Es sēdēju uz akas malas, mēģinādams sev iegalvot, ka tur vismaz nav nekā tāda, no kā jābaidās, un man vajag nokāpt lejā, lai gūtu skaidrību. Un tanī pašā laikā •lielas bailes atturēja mani! Kamēr minstinājos, divi skaisti virspasaules cilvēki, aizrāvušies mīlas rotaļā, šķērsoja gaišo vietu un ieskrēja ēnā. Vīrietis dzinās pakaļ sievietei, mezdams viņai ar puķēm.
Kā šķita, viņi jutās sarūgtināti, redzēdami, ka lūkojos akā, atspiedis roku pret nokritušo kolonu. Piegriezt vērību šiem vājumiem — to droši vien uzskatīja par sliktu uzvešanos: kad norādīju uz šo aku un raudzīju viņu valodā pajautāt par to, viņi izpauda vēl lielāku sarūgtinājumu un novērsās. Bet viņus ieinteresēja mani sērkociņi, un es uzrāvu dažus, lai viņus pajautrinātu. Es vēlreiz mēģināju no viņiem kaut ko uzzināt par aku, bet atkal veltīgi. Tamdēļ drīz viņus atstāju, nolemdams atgriezties pie Vīnas un palūkot, kas izdibināms no viņas. Bet manā prātā jau notika apvērsums; manām domām bija dota jauna ievirze. Es tagad apjēdzu, ko nozīmēja šīs akas, šie ventilācijas torņi, šie noslēpumainie spoki; un tīri labi aptvēru, kas tās par bronzas durvīm un kāds liktenis piemeklējis laika mašīnu! Un ļoti neskaidri radās pieņēmums, kas palīdzētu
atminēt ekonomisko problēmu, par kuru biju lauzījis galvu.
Mans jaunais ieskats bija šāds. Skaidrs, šī otrā paveida cilvēki dzīvoja apakšzemē. It sevišķi trīs apstākļi lika man domāt, ka viņu retā parādīšanās virs zemes ir sakarā ar vecvecu ieradumu uzturēties pazemē. Vispirms — balsnējā krāsa, kas raksturīga vairumam radījumu, kuri lielākoties mīt tumsā, kā, piemēram, baltās zivis Kentuki alās. Tālāk — šādas lielas acis, kas atstaro gaismu, iezīmīgas nakts dzīvniekiem, teiksim, pūcēm un kaķiem. Un pēdīgi šis skaidri redzamais apjukums saules gaismā, šis straujais, taču strei- puliskais un neveiklais skrējiens tumšā ēnā un šis īpatnējais galvas stāvoklis gaismā — tas viss-apstiprināja manu teoriju par ārkārtīgu tīklenes jutīgumu.
Tātad zeme apakš manām kājām bija izalota dau- dzum daudzos tuneļos, un šinīs alās mita jaunā rase. Cik plaši tās sazarojušās, to rādīja akas un ventilācijas šahtas uzkalnu nogāzēs — patiesi, itin visur, ja tikai neskaita upes ieleju. Vai tad nevarēja secināt, ka šinī mākslīgajā apakšpasaulē veic to darbu, kas nepieciešams, lai dienas gaismas rase dzīvotu ērti? Šis izskaidrojums bija tik ticams, ka uzreiz to pieņēmu, un es risināju tālāk savu domu, spriezdams, kā īsti notikusi šī cilvēku sadalīšanās paveidos. Man liekas, jūs būsit jau noģiduši manu teoriju, kaut arī pats ļoti drīz atskārtu, cik tā vēl tālu no patiesības.
Vispirms, kā izrietēja no mūsu pašu laikmeta problēmām, man šķita skaidrs kā diena, ka šāds stāvoklis radies, vienmērēji paplašinoties atšķirai starp kapitālistu un strādnieku — atšķirai, kas tagad tīri provizoriska un sociāla. Nav šaubu, jums liksies diezgan jocīgi un pavisam neticami — un tomēr pat mūsu dienās pastāv apstākļi, kas norāda uz šādām sekām. Vērojama tendence izlietot apakšzemi tiem civilizācijas mērķiem, kas mazāk saistās ar greznību; piemēram, ir metropolitēns Londonā, jauni elektriskie dzelzceļi, ir tuneļi, apakšzemes darbnīcas un restorāni, un tas viss vēršas plašumā. Acīm redzot, es spriedu, šī tendence progresējusi, kamēr industrija pamazām zaudējusi tiesības uz debesīm. Es gribu sacīt, tā bija nogājusi dziļāk un
dziļāk, arvien lielākās un lielākās rūpnīcās apakšzeme, tur vajadzējis palikt aizvien ilgāk, līdz galu gala… Vai pat tagad Istenda [2] strādnieks nedzīvo tādos mākslīgos apstākļos, kas būtībā viņu šķir no dabiskās virszemes?
Turklāt bagātāko ļaužu norobežošanās tendence, ko, bez šaubām, nosaka aizvien lielāka izsmalcinātība viņu izglītībā, un augoša plaisa starp viņiem un nabadzīgo ļaužu rupjo spēku, — šī tendence jau novedusi pie tā, ka bagātākie savās interesēs aizņēmuši prāvu daļu virszemes. Ap Londonu, piemēram, varbūt puse no skaistākajiem laukiem ir aizžogota pret nelūgtiem viesiem. Un, platinoties šai pašai plaisai, ko noteic augstākas izglītības procesa dārdzība un ilgums, kā arī pavairotās bagātnieku iespējas un vēlēšanās izsmalcināt ieražas, kļūs arvien retāka un retāka tā satiksme starp šķiru un šķiru, tā ieprecēšanās augstākās aprindās, kura tagad aizkavē cilvēku dzimumam dalīties paveidos atbilstoši sociālajam slāņojumam. Tādējādi galu galā virs zemes paliks mantīgie, kas dzenas pēc izpriecām, ērtībām un skaistuma, un apakš zemes — nemantīgie, strādnieki, kas aizvien vairāk piemērojas sava darba apstākļiem. Ja reiz viņi uzturēsies pazemē, tad būs spiesti maksāt krietnu atlīdzību par savu alu ventilāciju; ja viņi atteiksies, viņus mērdēs badā vai nosmacēs parādu dēļ. Neapmierinātie un dumpīgie starp viņiem ies bojā; un beigu beigās, pastāvot stabilam līdzsvaram, apakšzemes ļaudis tikpat labi pielāgosies šiem eksistences apstākļiem un būs tikpat laimīgi savā ziņā kā cilvēki augšējā pasaulē. Kā man šķita, izsmalcinātais skaistums un etiolētais bālums izrietēja gluži dabiski.