Cilvēces lielais triumfs, par kuru biju sapņojis, sāka citādi tēloties manu gara acu priekšā. Es neredzēju morālas izglītības un vispārējas sadarbības triumfu, kādu biju agrāk iedomājies. Tā vietā skatīju īstus aristokrātus, kas apbruņojušies ar pilnveidotu zinātni un ved pretī loģiskam noslēgumam mūsdienu industriālo sistēmu. Viņi bija sev pakļāvuši ne tikai
dabu, bet arī savus ciltsbrāļus. Atgādinu, ka tāda bija toreiz mana teorija. Man trūka tādu piemērotu čičeronu kā utopisku grāmatu. Mans izskaidrojums var būt gluži aplams. Tomēr es joprojām domāju, ka tas ir visticamākais. Bet arī tad, ja mans pieņēmums pareizs, līdzsvarotā civilizācija, kas pēdīgi tikusi sasniegta, bija sen pārdzīvojusi savus ziedu laikus un tagad dziļi noslīdējusi pagrimumā. Pārliecīgas nodrošinātības lutināti, augšējās pasaules ļaudis bija lēnām deģenerējušies, viņu augums, spēks un prāts kļuvuši mazāki. Visu to varēju jau redzēt diezgan skaidri. Es vēl neapjautu, kas īsti noticis ar apakšzemes iemītniekiem — ar morlokiem, kā sauca šos radījumus; taču pēc viņu izskata varēju spriest, ka viņi pat daudz vairāk novirzījušies no mūslaiku cilvēka tipa nekā eloji — skaistā virszemes rase, kuru jau pazinu labi.
Man uzmācās tirdīgas šaubas. Kāpēc morloki atņēmuši man laika mašīnu? Es biju pārliecināts, ka vainīgi viņi. Turklāt kāpēc eloji, ja tie bija noteicēji, nevarēja atdabūt mašīnu? Un kāpēc tie tik briesmīgi baidījās no tumšuma? Kā jau sacīju, es dzīros iztaujāt par šo apakšpasauli Vīnu; bet atkal pievīlos savās cerībās. Viņa sākumā nesaprata manus jautājumus un pēcāk liedzās atbildēt uz tiem..Viņa drebēja, it kā nespētu paciest šo tematu. Un, kad uzstāju varbūt mazliet paskarbi, viņa sāka gauži raudāt. Bez manējām tās bija vienīgās asaras, ko vispār redzēju šinī zelta laikmetā. Es tūliņ mitējos tirdīt par morlokiem un centos tikai aiztraukt no Vīnas acīm šīs cilvēciskā mantojuma miņas. Un ļoti drīz viņa smaidīja un sita plaukstas, kad es svinīgi dedzināju sērkociņu.
IX
MORLOKI
Jums droši vien liksies savādi, ka pagāja divas dienas, iekām varēju atkal uzņemt jaunatrasto pavedienu, kas, acīm redzot, rādīja pareizo ceļu. Es sajutu īpašu riebumu pret šiem bālajiem augumiem. Tie bija taisni tādā pusizbalinātā krāsā kā tārpi un spirtā glabāti eksponāti zooloģiskajos muzejos. Un morloki bija tik auksti, ka derdzās pieskarties viņiem. Iespe- jams, mans riebums bija vēl jo lielāks tāpēc, ka jutu līdzi elojiem, kuru antipātijas pret morlokiem es tagad sāku saprast.
Nākamajā naktī gulēju slikti. Iespējams, ka mana veselība bija mazliet sabojāta. Mani nospieda mulsums un šaubas. Pāris reižu sajutu negantas bailes, kuru iemeslu nevarēju īsti noskārst. Atceros, ka klusi ielavījos lielajā zālē, kur mazie cilvēciņi, tonakt arī Vīna, gulēja mēnesnīcā, un viņu klātbūtne mani nomierināja. Jau toreiz man iešāvās prātā, ka dažas dienas mēness griezīsies pēdējā ceturksnī, naktis kļūs tumšas un tad droši vien kuplākā skaitā uzradīsies no apakšas šīs nepatīkamās būtnes, šie baltinātie lemuri, šie jaunie mūdži, kas nomainījuši agrākos. Un abās šinīs dienās es jutos satraukts kā cilvēks, kas vairās no neizbēgama pienākuma. Es biju pārliecināts, ka laika mašīnu at- gūšu tikai tad, ja drosmīgi ielauzīšos pazemes noslēpumos. Tomēr mani biedēja šie noslēpumi. Kopā ar kādu biedru būtu citādi. Bet mani apņēma baiga vientulība un šausmināja pat doma nokāpt akas tumsā. Nezinu, vai sapratīsit manas izjūtas, taču man pastāvīgi šķita, ka esmu apdraudēts no aizmugures.
Laikam taisni šis satraukums, šī nedrošība dzina mani aizvien tālāk un tālāk izlūkos. Iedams uz dienvidrietumiem, pret augstieni, ko tagad sauc par Kūm- vudu, es ievēroju tālumā, deviņpadsmitā gadsimta Benstedas virzienā, milzīgu zaļu celtni, kura atšķīrās no citām, ko biju līdz šim redzējis. Tā bija lielāka par visām pilīm vai ruīnām, ko zināju, un fasāde izskatījās austrumnieciska: tā laistījās bālzaļā spīdumā, zilganzaļā nokrāsā, kāda piemīt vienai Ķīnas porcelāna šķirnei*. Šī īpatnējā āriene šķita norādām uz īpatnēju izlietojumu, un es domāju steigties turpu un izpētīt celtni. Bet saule laidās vakarā, un man aiz muguras jau bija ilgs un nogurdinošs klejojums; tamdēļ nolēmu šo gājienu atlikt līdz nākamajai dienai, un es atgriezos, razdams mazās Vīnas viesmīlību un glāstus. Bet otrā rītā es tīri skaidri atģidu, ka, interesēdamies par zaļā porcelānā pili, mēģinu apmānīt sevi, lai varētu vēl vienu dienu vairīties no piedzīvojuma, kas biedēja mani. Es apņemos nekavējoties nokāpt pazemē un agri no rīta devos uz aku, kas atradās pie granīta un alumīnija ruīnam.
Mazā Vīna skrēja man līdzi. Viņa diedama pavadīja mani līdz akai, bet šķita savādi apjukusi, kad redzēja, ka pārliecos pār šahtas muti un lūkojos lejup. «Paliec sveika, maziņā Vīna,» es teicu, pie kam noskūpstīju viņu. Nolaidis Vīnu zemē, sāku taustīties pēc kāpja- mām dzintelēm aiz apmargojuma. Jāatzīstas, es steidzos, jo baidījos, ka man varētu saplakt dūša! Pirmajā brīdī Vīna mani vēroja izbrīnā. Pēc tam viņa gaužām žēli iekliedzās un, piemetusies man klāt, savām mazajām rokām ņēmās mani vilkt atpakaļ. Liekas, viņas pretestība mani sasparoja uz nodomāto soli. Es atstūmu viņu varbūt drusciņ parupji un nākamajā brīdī atrados akas vājumā. Redzēju viņas izmisušo seju virs apmargojuma, un pasmaidījušai viņu nomierinātu. Pēcāk man bija jāskatās lejup uz nedrošajām dzintelēm, pie kurām turējos.
Man vajadzēja notrausties varbūt divsimt jardu dziļumā. Kāpu pa metāla stieņiem, kas iestiprināti akas sienās, un, tā kā tie bija pielāgoti radījumam, kurš daudz mazāks un vieglāks par mani, tad locekļus drīz sāka raut krampji, un es nokusu. Un ne tikai nokusu! Viens no stieņiem piepeši saliecās zem mana svara, un es gandrīz iegāzos tumsā, kas melnoja lejā. Kādu brīdi karājos vienā rokā, un pēc šī atgadījuma vairs neuzdrošinājos apstaties. Kaut arī drīzumā sajutu asas sāpes rokās un mugurā, es turpināju vertikālo kāpienu lejup, cik ātri vien varēdams. Paskatījos uz augšu un redzēju gaišumu — nelielu, zilu ripu, kur spulgoja viena zvaigzne, kamēr mazas Vīnas galva zīmējas ka apaļš, melns izcilnis. Kļuva skaļāki un nospiedīgāki mašīnas tūksti lejā. Viss, ja atskaita nelielo ripu augša, tinās dziļā tumsā, un, kad atkal pacēlu acis, Vīna bija nozudusi.
Es mocījos nemierā. Man bija prāts doties atpakaļ un netraucēt apakšpasauli. Bet, pat ļaudamies šādai domai, es joprojām kāpu lejup. Pēdīgi sev par milzīgu atvieglojumu es kādu pēdu pa labi samanīju nelielu caurumu sienā. Noskaidroju, ka tur sākas šaurs horizontāls tunelis, kurā varēju nogulties un atvilkt elpu. Atpūtas man patiešām vajadzēja. Rokas sāpēja, muguru vilka krampji, un es vēl drebēju bailēs no kritiena. Pie tam aklā tumsa bija nelāgi ietekmējusi manas acis. Spēcīgi klaudzēja un dūca mašīna, sūknē- dama gaisu lejup pa šahtu.