Nezinu, cik ilgi nogulēju. Pēkšņi atģidos, ka manai sejai pieskaras mīksta roka. Es pietrūkos tumsā, tvēru pēc sērkociņiem, steidzīgi uzrāvu vienu un ieraudzīju trīs noliekušos baltus radījumus, kas līdzinājās tam, ko biju saticis krāsmatās virs zemes. Viņi atsprāga no gaismas. Tā kā morloki dzīvoja tumsā, kura man šķita necaurredzama, viņu acis bija anormāli lielas un jutīgas gluži kā dziļūdens zivju redzokļi un arī tāpat atstaroja gaismu. Es nešaubos, ka viņi varēja mani saskatīt tanī aklajā melnumā; un, likās, viņi nepavisam nebaidījās no manis, kamēr neiededzu uguni. Bet, kolīdz uzrāvu sērkociņu, gribēdams viņus aplūkot, viņi tūlīt metās bēgt un paslēpās tumšos iedobumos un tuneļos, no kurienes viņu acis tik dīvaini gailēja uz mani.
Mēģināju sasaukties ar viņiem, bet morloki, acīm redzot, nerunāja virszemes cilvēku valodā; tamdēļ man vajadzēja paļauties tikai pašam uz saviem spēkiem, un pat tobrīd es iedomājos begt, atsakoties no pētījumiem. Taču es teicu pats sev: «Kas iesākts, tas jāpabeidz.» Taustīdamies tālāk pa tuneli, dzirdēju, ka mašīnas troksnis top aizvien skaļāks. Drīz sienas atkāpās, un es nonācu lielā, klajā telpā; uzrāvis jaunu sērkociņu, ievēroju, ka esmu nokļuvis plašā, velvētā dobumā, kas iesniedzās pilnīgā tumsā aiz manas gaismas loka. Redzēju tik, cik iespējams, sērkociņam degot.
„ Saprotams, ka manas atmiņas ir miglainas. Lieli apveidi, kas atgādināja milzu mašīnas, iznira no tumsas, mezdami groteskas, melnas ēnas, kur regainie, tikko jaušamie morloki tvērās no spožuma. Šī vieta, starp citu, bija ļoti smacīga un nospiedoša, un gaisā es jutu svaigu asiņu šķebīgo dvaku. Drusku tālāk galvenajā ejā stāvēja balta metāla galdiņš, uz kura šķita nolikta barība. Morloki vismaz bija gajēdāji! Atceros, jau toreiz sāku gudrot, kāds prāvs dzīvnieks, kura sarkano šķiņķi redzēju, gan varētu vēl eksistēt. Viss bija ļoti nenoteikts: tvanīgā smaka, lielās, mīklainās kontūras, riebīgie stāvi, kuri slapstījās ēnās un vienīgi gaidīja tumsu, lai atkal nāktu man virsū! Tad sērkociņš izdega, apsvilināja man pirkstus un nokrita; sār- kans plankumiņš noplaiksnījās melnumā.
Kopš tās reizes esmu dažkārt nodomājis, ka biju gaužām slikti apgādājies šādam piedzīvojumam. Dodamies ceļojumā ar laika mašīnu, es biju palicis pie nepareizā pieņēmuma, ka visādā ziņā nākotnes cilvēki neaptverami progresējuši jebkurā jomā. Es biju ieradies bez ieročiem, bez medikamentiem, bez kāda smēķa, — un brīžiem man briesmīgi sagribējās uzvilkt dūmu! Man trūka pat pieklājīga sērkociņu krājuma. Kaut tikai es būtu iedomjjies paņemt līdzi kodaku! Es varētu magnija uzliesmojumā momentāni nofotografēt šo apakšzemes skatu un vēlāk to nopētīt lēnā garā. Bet īstenībā es tur stāvēju vienīgi ar dabas piešķirtajiem ieročiem un mehānismiem — ar dūrēm, kājām, zobiem; jā, un man vēl atlikās četri drošības sērkociņi.
Es baidījos laipot tālāk starp visām šīm mašīnām tumsā, un tikai pēdējā gaismas noblāzmā atklāju, ka mans sērkociņu aizgāds gandrīz izsīcis. Līdz tam brīdim man nekad nebija iešāvies prātā, ka vajag tos taupīt, un es biju iztērējis turpat vai puskārbiņu, lai pabrīnītu virszemes iedzīvotājus, kas uguni uzskatīja par jaunumu. Tagad, kā jau teicu, man atlikās vēl četri, un, kad stāvēju tumsā, kāda roka pieskārās manējai, izstīdzējuši pirksti aptaustīja manu seju, un es saodu specifisku, nepatīkamu smaku. Man šķita, ka apkārt dzirdu elpojam veselu pūli šo baigo, mazo būtņu. Es manīju, ka piesardzīgi mēģina man atņemt sērkociņu kastīti un no mugurpuses citas rokas ķeras pie manām drēbēm. Jutu neizsakāmu riebumu, kad šie neredzamie radījumi grābstījās gar mani. Tumsā man piepeši kā dzeltin iedzēla, ka nezinu viņu paradumus un domāšanas veidu. Es viņiem uzkliedzu, cik skaļi jaudāju. Viņi atlēca nost, un pēc tam manīju viņus tuvojamies atkal. Nu viņi tvēra mani drošāk, pie kam sačukstējās dīvainām skaņām. Man drebēja visa miesa_, un es iekliedzos pa otram lāgam — diezgan nelaba balsī. Šoreiz viņi tik stipri neiztrūkās un, nākdami man virsū, it kā smēja svešādus smieklus. Jāatzīstas, es briesmīgi pārbijos. Nolēmu uzraut vēl vienu sērkociņu un gaismas aizsegā bēgt. Tā arī darīju. Izvilcis no kabatas kādu papīra gabaliņu, es aizdedzināju to un laimīgi atkāpos līdz šaurajam tunelim. Bet, tikko nokļuvu tanī, manu gaismekli nopūta, un melnumā dzirdēju, ka morloki dzenas man pakaļ, čabinot kā vējš lapās un grabinot līdzīgi lietum.
Mirkli vēlāk mani sagrāba vairākas rokas un nepārprotami mēģināja vilkt atpakaļ. Es aizdedzināju jaunu gaismekli un vicināju viņu apžilbušo acu priekšā. Diezin vai spējat iedomāties, cik pretīgi un necilvēciski viņi izskatījās, kad blenza akli un apjukuši — šīs bālās bezzodu sejas un lielās, sārtpelēkās bezplakstiņu acis! Bet, varat man ticēt, es daudz vis nelūkojos viņos, jo atkal devu kājām ziņu, un, kad otrais sērkociņš nodzisa, uzrāvu trešo. Tas gandrīz nodega, pirms sasniedzu šahtas vaļumu. Nogūlos pie tā, jo mani dullināja lielā sūkņa tūksti lejā. Pēc tam raudzīju sataustīt iestiprinātās dzinteles, un šinī brīdī mani saķēra aiz kājām un sparīgi stiepa atpakaļ. Es uzrāvu savu pēdējo sērkociņu … un tas tūlīt nodzisa. Bet tagad jau satvēru kāpjamos stieņus, stipriem spērieniem atbrīvojos no morloku maiglēm un steigšus trausos augšup pa šahtu. Viņi palika apakšā, spīdošām acīm glūnēdami un blisinādami uz mani; viens mazs nejaucēns gan sekoja kādu gabaliņu un gandrīz vai ieguva kā trofeju manu kurpi.
Šis kāpiens šķita bezgala ilgs. Ar pēdējām divdesmit — trīsdesmit pēdām man kļuva gaužām nelabi. Tik tikko spēju noturēties pie sienas. Pašus beidzamos jardus pārvarēju, izmisīgi cīnīdamies pret šo nelabumu. Vairākas reizes man noreiba galva, un es jau izjutu visas kritiena drausmas. Taču pēdīgi es pārkumuroju pār akas malu un izstreipuļoju ārā no drupām žilbinošā saules gaismā. Es pakritu uz mutes, Pat zeme
smaržoja saldi un svaigi. Atceros, ka Vīna skūpstīja manas rokas un ausis un atskanēja citu eloju balsis. Pēc tam es uz kādu laiku iegrimu nemaņā.
X
KAD PIENĀCA NAKTS.,,
Jā, tagad mans stāvoklis šķita grūtāks nekā iepriekš. Līdz šim, ja nemin manu nakts izmisumu par nozudušo laika mašīnu, es biju stingri cerējis galu galā tikt projām, bet jaunie atklājumi sašķobīja šo cerību. Līdz šim biju vienkārši domājis, ka mani kavē bērnišķīgā naivitāte, kas piemīt mazajiem cilvēciņiem, un kādi nezināmi spēki, kuri tikai jāizprot, lai tos pārvarētu; bet derdzīgajos morlokos saskatīju kaut ko gluži v svešu — necilvēcisku un ļaunu. Es instinktīvi neieredzēju viņus. Pirmāk biju sajuties kā bedrē iekritis: biju pievērsis uzmanību bedrei un gudrojis, kā izkļūt no tās. Tagad sajutos kā slazdos noķerts zvērs, pēc kura drīz atnāks tā ienaidnieks.
Jūs droši vien izbrīnīsities, dzirdot, no kāda ienaidnieka es baidījos. Tās bija mēness tukšatnes. Vīna bija pamodinājusi manī šīs drausmas, izteikdama dažas sākumā neaptveramas piezīmes par melnajām naktīm. Tagad nenācās grūti atminēt, kādas melnās naktis gaidāmas. Mēness dila, un tumsas laiks kļuva ik nakti ilgāks. Un tagad es kaut cik apjautu, kāpēc mazie virspasaules cilvēciņi bīstas no tumšuma. Es zīlēju, kādas derdzīgas nelietības gan morloki varētu pastrādāt tukšā mēnesī. Nu jutos stingri pārliecināts, ka mana otrā hipotēze visnotaļ aplama. Jādomā, kādreiz virspasaules iedzīvotāji patiešām bijuši privileģēti aristokrāti un morloki viņiem kalpojuši aklā padevībā; bet tas sen pagājis. Starp šiem diviem paveidiem, kas radušies cilvēka evolūcijas procesā, dibinājās vai bija jau nodibinājušās gluži citādas attiecības. Līdzīgi Karo- lingu dinastijas karaļiem, eloji bija ieslīguši greznība un dīkdienībā. Viņiem vēl piederēja zeme, jo morloki, kas savā apakšpasaulē mita kopš neskaitāmām paaudzēm, pēdīgi nespēja vairs paciest gaismu virszemē. Es spriedu, ka morloki apģērbj un uztur elojus — droši vien aiz veca paraduma kalpot. Tāpat kā zirgs vēl kārpās stāvēdams un cilvēks rod izpriecu medībās, morloki sekoja savam paradumam, jo organisms vēl juta senu un zudušu vajadzību. Bet skaidrs, ka vecā kārtība jau bija pa daļai apvērsta. Nemezida ātri zagās pie izlutušajiem. Pirms laikiem, pirms paaudžu tūkstošiem, cilvēks bija padzinis savu brāli, liegdams viņam ērtības un sauli. Un tagad šis brālis atgriezās — pārmainījies! Eloji jau bija sākuši atkal ņemties vecu mācību. Viņi no jauna iepazina bailes. Un piepeši es atminējos redzējis gaļu apakšpasaulē. Kāpēc manā prātā atplaiksnījās šāda doma — šķita dīvaini, jo tā neizrietēja no apceres gaitas, bet uzplijās gandrīz kā jautājums no ārienes. Mēģināju atgādāties gaļas izskatu. Es miglaini noģidu kaut ko pazīstamu, taču toreiz nevarēju pateikt, kas īsti tas bija.